Diskutējam par jauno Saeimas lēmumu – balsis vēlēšanās skaitīt manuāli – un spriežam, vai Latvijā patiesi pastāv demokrātija.  Pievēršamies arī lielākajai Latvijas tautas traģēdijai – deportācijām. Andris Upenieks dalās ar savu personīgo pieredzi un skaidro, kāpēc izvēlējies būt “politiski neitrāls”. Runājam par to, kāpēc piemiņas brīžus nevajadzētu pārvērst par falšu patriotismu un kāpēc karogu nevajadzētu izkārt bez sirds klātbūtnes. Salīdzinām izglītības kvalitāti dažādos laikos un spriežam, kāpēc pašreizējā situācija nerunā par labu mūsu laikmetam. Diskutējam arī par to, kāpēc skolotājs nevar būt tikai skolotājs un vai šajā amatā var strādāt bez talanta.

Sarunas noslēgumā pievēršamies Madlienas vidusskolas, Ķeipenes pamatskolas un Taurupes pamatskolas apvienošanai – kas ir galvenais, ko nedrīkst pazaudēt, un kā iespējams uzturēt skolas pat tad, ja tajās mācās vien pieci bērni. Latviešiem ir jābeidz samierināties, saka Andris Upenieks, un uzsver, ka mums jābeidz klusēt, kad redzam netaisnību, jo pārmaiņas nesākas sistēmā – tās sākas cilvēkā.