Uldevene jeb Lielvārdes senlatviešu koka pils ir 10.-13. gs. pils ideālrekonstrukcija, kuru Agris Liepiņš uzbūvējis paša spēkiem, sākot ar 1997. gadu. Tai par pamatu ņemti arheoloģisko izrakumu materiāli no dažādām Latvijas vietām. 

Pils ir savu dzīvi nodzīvojusi, viņš uzsver.  “Paši paliekam veci, pils paliek veca, visam savs laiks,” Agris turpina, citējot Remarku, “laiks dzīvot, laiks mirt.”

Viņš par to domājis jau vairākus gadus, taču vispirms vajadzējis aiziet pensijā. “Ir pienācis laiks televizoru skatīties,” ironizē Agris. 

Uz jautājumu, vai par koka pili ir bijusi kāda interese no pašvaldības puses, viņš atbild apstiprinoši un pastāsta, ka savu palīdzību piedāvājis arī Helmaņa kungs, taču Agri tas neinteresējot, jo viņš zinot, ar ko tas beigsies. Intervijā žurnālam “Ievas Stāsti” Agris paskaidroja savu nostāju ar faktu, ka katram, kurš vēlētos pārņemt pili, būtu komerciāla interese, cilvēki gribētu gūt peļņu: “Līdz ar to te būs kvasa un alus būda, liels spēļu laukums ar šļūcamtrubām no plastmasas, nē, nē, to es negribu piedzīvot.”

Gan Agris, gan viņa sieva Ināra Liepiņa atklāja, ka darbs pie pils uzturēšanas aizņēmis ļoti daudz laika: “No vienas puses, ir drusku bēdīgi, 27 gadi tomēr dzīvoti ar pili, no otras puses – nekas jau nav mūžīgs, un tie mums ir bijuši 27 gadi bez brīvdienām!”

Pirmie baļķi jau sākuši trūnēt, ēkas sākot sēsties un grozīties, tas neesot tā vērts. Tāpat viņi pastāstīja, ka pils baļķus plānots izmantot malkā, taču sakrātos materiālus labprāt piedāvātu kāda novada muzejam.

Esot pāri, kas savā kāzu dienā atstājuši tur savus laimes pakavus, tāpēc pils saimnieki aicina braukt tiem pakaļ, citādi tos nākšoties nodot metāllūžņos.

Tomēr, kamēr, vēl pils nav kritusi, Lielvārdes koka pilī katram vēl ir iespēja noķert aizraujošu piedzīvojumu. Vairāk par atpūtas iespējām un ekskursijām var uzzināt šeit.