Sestdiena, 20.07.2024 19:13
Ramona, Ritma
Trešdiena, 3. jūlijs, 2024 18:00

Atis Ieviņš par ģimenes pieaugumu, drošību un mūziku: "Neesmu tikai roka dziedātājs, manī iekšā sēž kaut kas vēl"

Megija Kokoreviča
Atis Ieviņš par ģimenes pieaugumu, drošību un mūziku: "Neesmu tikai roka dziedātājs, manī iekšā sēž kaut kas vēl"
Foto: Aivars Liepiņš
Trešdiena, 3. jūlijs, 2024 18:00

Atis Ieviņš par ģimenes pieaugumu, drošību un mūziku: "Neesmu tikai roka dziedātājs, manī iekšā sēž kaut kas vēl"

Megija Kokoreviča

Mūziķis Atis Ieviņš, kurš pirms vairākiem gadiem paziņoja, ka pamet grupu “Colt” un šobrīd muzicē gan kā solists, gan kopā ar grupu “The Rock Brothers”, ievērojamu daļu sava laika pavada studijā, kas ierīkota Ogres Mūzikas skolas pagrabā un kur vasaras svelme viņu neskar. Mūziķa dzīvē nu atkal apgriezusies kājām gaisā un vairs nevarot tik brīvi planēt pa pasauli, jo  pirms diviem mēnešiem viņš kļuvis par tēvu otrajai meitiņai Grietai. Pandēmijas laikā viņš iestājies Zemessardzē un drīzumā plāno spert nākamo soli jau iestaigātajā mūzikas takā.

Lai gan Atis Ieviņš dzimis Rīgā, viņš jau daudzus gadus ir ogrēnietis. Viņš atklāj, ka Ogrē dzīvojusi viņa omīte, tāpēc, kad sākušās skolas gaitas, pārvācies uz dzīvi pie viņas. “Kad vecāki izšķīrās, tētis pārvācās uz Ropažiem, māte ieprecējās Bauskā. Negribēju ne Ropažos, ne Bauskā, tāpēc devos dzīvot pie omes,” mūziķis pastāsta, ironizējot, ka tas, protams, atstājis sekas, jo viņš bijis panks un gribējis ballēties, bet ome viņu nekur neesot laidusi, tāpēc nācies lēkt ārā pa balkoniem un ko tik vēl ne (smejas). Tomēr vasarās Atis dzīvojis Bauskā, tāpēc daļēji esot baušķenieks. Viņš smejas: “Sevi par laimīgu saucu, jo es aizbraucu no Bauskas ne reizi nepiekauts.”

Tava studija atrodas Ogres Mūzikas skolā. Vai tur arī strādā?

Esmu oficiāls Ogres Mūzikas skolas darbinieks uz pusslodzi – skaņu “vecis” jeb skaņu inženieris. Kādreiz arī vadīju interešu izglītības pulciņu – mācīju ģitāristus, bundziniekus, gatavoju grupas no viņiem. Daži aizgāja pa to līniju, citi paši savas grupas dibina. Tā kā mana misija ir izpildīta. Tagad te esmu izveidojis studiju, kur darbojos. Tā ir mana studija, mana noliktava, visa mana dzīve, man te ir pilnīgi viss. Paskatoties apkārt, var visu par mani pateikt.

Tāpat esmu iesaistījies projektā “Skolas soma”. Daudz braukāju pa visas Latvijas skolām, vadu koncertlekcijas, nodarbības, dziedu dziesmas, stāstu par Latvijas mūziķiem, slavenām personībām. Tur aiziet lielākā daļa mana laika.

Pirms vairākiem gadiem izplatījās paziņojums, ka esi aizgājis no grupas “Colt”. Kas tevi mudināja pieņemt šādu lēmumu?

Iemesls tam jau brieda labu laiku. Galvenais cēlonis, manuprāt, ir mana personība. Man patīk roks, patīk spiegt un kliegt. “Colt” bija ļoti forša grupa, kā mēs teicām, pieci pirksti, katrs no tiem – ļoti profesionāls. Bet es neesmu tikai roka dziedātājs, manī iekšā sēž kaut kas vēl. Man patīk būt aktierim, ākstam, patīk dziedāt šlāgerus, arī operā dziedāt.

Es varu peldēt caur dažādiem žanriem, līdz ar to man ir piedāvājumi arī citās sfērās un daudz laika aiziet dažādos projektos, bet “Colt” ir “Colt”. Grupai trūka spēcīgs menedžments, neapgrozījās pietiekami daudz naudas, no kuras, galu galā, mēs dzīvojām. Pa kapeikām negribēju spēlēt. Man tas vairs nebija aktuāli. Gribēju būt uz gaumīgām skatuvēm un sevi labi parādīt, līdz ar to es maz varēju būt ar grupu, daudzus pasākumus atteicu. Viņi, protams, bija dusmīgi, un tas bija cēlonis visam. Mēs izšķīrāmies mierīgi. Varbūt tas bija nepareizi? Vajadzēja presei pateikt, ka sakāvāmies, uztaisīt ažiotāžu.

Kādas šobrīd ir jūsu attiecības?

Nu jau viss ir pagājis, ar Hari [red. Hariju Zariņu] esam satikušies un kopā uzspēlējuši, piemēram, mūziķa Alex piemiņas tūrē. Tas ir tā kā ar vecām attiecībām – izšķiries, satiecies, it kā viss kārtībā, bet gribas ieturēt distanci.

Šobrīd grupa, kurā spēlēju ir “The Rock Brothers”. Tā ir mana grupa, mēs jau gadiem esam kopā, un visam kam esam izgājuši cauri. Mēs esam draugi, brāļi, kuri nākamajā dienā pēc strīda pamostas un pasmejas par likstām. Vienkārši savācamies un spēlējam,  līdz ar to pat muzicēšana ir brīva, reizēm varam pat negatavoties. Tā sinerģija, kas starp mums valda, ir retums. Turamies kopā jau 20 gadus (vismaz ar bundzinieku Kasparu, kurš aizgāja no grupas “Colt” kopā ar mani, noteikti).

Pavisam drīz Skrundā norisināsies koncerts “Roks par brīvību”, kurā piedalīsies arī tu. Galvenā tēma ir Latvijas brīvība. Kādas ir tavas sajūtas par šo tēmu, pašreizējo situāciju, kara draudiem?

Ja es nebūtu redzējis to, ko es esmu redzējis, es varbūt iekšēji mazliet justos nedroši. Bet es esmu bijis pie mūsu sabiedrotajiem NATO spēkiem, redzējis tehniku, kā arī viņus kā cilvēkus-profesionāļus. Skatoties informāciju, ka mums varētu nākt virsū piedzēries, nošļucis pretinieks, kļūst droši, jo, zinot, ka viņam pretī stājas tādi profesionāļi, šaubas pazūd.

Mēs varam dzīvot droši. nevienam nav jāmūk prom, visiem, kas var, ir jāiet Zemessardzē, jāredz, kas tur notiek un jāpaklausās, kas tur jādara. Tas nāks tikai par labu. Visa Eiropa jau arī nesēž mierā, visi strukturēti gatavojas un zina, kuras ir iespējamās vietas, kurām varētu uzbrukt. Mums ir ļoti liela aizmugure.

Runājot par koncertu, esmu ieminējies Harim par kopdziesmu koncertā, tāpēc pavisam iespējams, ka gaidāma mana un Harija Zariņa atkalapvienošanās.

Pie studijas sienas redzama zemessarga forma. Cik sen jau esi Zemessardzē?

Iestājos kovidlaikā, kad juku prātā, jo nebija, ko darīt. Patriots vienmēr esmu bijis, tāpēc nolēmu iestāties, lai aizpildītu savu laiku. Alūksnē izgāju pamatapmācības un sākumā kļuvu par parastu zemessargu, taču tad, kad pandēmija beidzās un sākās darbi, nevarēju atrast laiku, lai tur ietu. Tad sākās problēmas, jo aktīvi neko nedarīju līdz brīdim, kad uzradās Andris Karelis, kurš ir NBS orķestra un Zemessargu orķestra galvenais diriģents. Viņš teica, lai nāku dziedāt orķestrī. Tad nu es savu talantu un profesiju varu izmantot caur šo struktūru. Esmu aktīvs zemessargs, muzicēju un nesu prieku NATO karavīriem. Jau vairākas reizes esam bijuši Lielvārdes lidlaukā, kā arī ārzemēs, piemēram, Kosovā.

Esi ieplānojis arī kādas jaunas, vēl nebijušas sadarbības ar citiem mūziķiem?

Man šķiet, ka es esmu pārāk atvērts jaunām sadarbībām. Gvido brālis Igors Linga zvanīja, lai pavēstītu, ka Igors Novikovs no kādreizējās grupas “Rebel” grib rakstīt jaunas dziesmas. Iedziedāju, uzfilmējām klipu, tad nu tagad klejo šī dziesma un visi domā, ka esmu šādam žanram pievērsies, bet es vienkārši teicu jā, jo man patika vecais rokeris Linga.

Šķiet, ka gribu apstāties ar visām sadarbībām, jo jau vairākus gadus gribu pabeigt vienu darbu, kuru maļu jau gadiem, – izdot savu albumu, vismaz vienu savā dzīvē.

Man ir dziesmas, kuras nevienam neesmu prezentējis, bet es visu laiku atlieku, jo tajās esmu ielicis savu sāpīti. Tas ir kā atvērties visiem, neesmu tam vēl gatavs.

Vai tev ir kāda muzikālā izglītība? 

Neesmu ne beidzis, ne iestājies, piemēram, mūzikas skolā. Vienīgi pie privātskolotāja mācījos burtiņus un akordus ģitāristiem. Ļoti labi izdzīvoju tāpat. Visa mana skola ir dzīves skola – ballītes, koncerti, katrreiz kaut kas cits. Situācijas ir dažādas, un no katras var kaut ko mācies. Piemēram, vienreiz spēlēju ar diviem lauztiem pirkstiem basu Saldus pilsētas svētkos.

Sapratu, ka ar mūziku var nopelnīt naudu, kad mācījos vidusskolā. Ļoti gribēju brīvo grafiku – strādāt tad, kad man vajag, vai tad, kad gribu. Pirmdienā uz darbu nav jāiet, nav jāceļas. Es tā arī savu mūžu neesmu strādājis normālā darbā. Kad mani uzaicināja piedalīties operā, saņēmu partitūru, kur viss bija notīs, no kurām neko nesaprotu. Aizgāju pie koncertmeistares, palūdzu, lai nospēlē man melodiju, ierakstīju telefonā. Man ir ļoti laba dzirdes atmiņa – visu, ko dzirdu, es atceros. Nākamajā mēģinājumā visu biju iemācījies, neburtojot notis. Toties popmūzikā visas dziesmas ir vairāk vai mazāk vienādas, visām ir vieni un tie paši akordi. Ja zini pirmo akordu, vari spēlēt.

Vai tu pats raksti dziesmas?

Jā, un es pa lielam tās visas dziesmas arī pats uztaisu. Visas ģitāras, basus un efektus spēlēju pats. Arī vārdus rakstu pats. Neesmu Guntars Račs, kurš katru dienu jaunu dzejoli var uzrakstīt. Man iedvesma tekstiem rodas tad, kad uznāk depresīvs noskaņojums vai viss ir slikti. Tad vēlos kaut ko pateikt, jo tas mudina celties, motivē. Problēma ir tāda, ka man tās problēmas ir reti, man viss ir forši, tāpēc nav pa lielam, kam sāpēt. Ja viss ir labi, par to ir jāpriecājas, par to nav jādzied. Kad gribas čīkstēt, tad savā 36 gadu vārdnīcā meklē, kā to visu skaisti pateikt tā, lai arī Māra Zālīte pēc tam ieliek sirsniņu.

Kā ar mākslīgo intelektu? Vai esi kādreiz to izmantojis savā radošajā procesā?

Es tūlīt sākšu to izmantot. Ir viena lapa, kurā minūtes laikā mākslīgais intelekts (MI) uztaisa tādu dziesmu! Vien pēc pāris atslēgvārdiem. Taču es nedomāju, ka ņemšu visu dziesmu, ko MI uztaisa, bet es varu paņemt mazu kripatiņu no tā un piedzejot klāt kaut ko no sevis. Kad nav iedvesmas, tas ir kā papildu motivators. Lai gan šobrīd ir sācies digitālais laikmets, es visu mūžu dzīvošu tikai ar dzīvo sastāvu, jo man tas patīk un es to māku darīt. Tagad daudzas grupas skan ļoti skaisti, jo dators padara savu darbu pat tad, ja mūziķis dziedi šķībi. Tomēr cilvēks ir neaizvietojams.

Kuri mūziķi, grupas tevi iedvesmo?

Sirsniņā esmu baigais metālists, man ļoti patīk smaga mūzika. Mani iedvesmo grupa “Slipknot”, kurai par godu tapis pat tetovējums uz manas kājas. Tā ir mana rīta kafija, mans motivators. Gribas skriet, gribas ātrāk elpot.

Dīvainā kārtā man šīs grupas mūzika pat palīdz aizmigt. Ar grupu “Colt” mēs mazliet pietuvinājāmies metāla robežām. Es māku skrīmot un grovlot. Reiz vidusskolas laikā man bija grupa, ar kuru spēlējām matemātisko metālu, kā mēs to saucām.

Kā ģimene attiecas pret tavu nodarbošanos? Vai arī tavas ģimenes dāmas ir saistītas ar mūziku?

Es savu sievu iepazinu, kad mums bija 13 gadi. Tā ir mana pirmā dzīves sieviete, ko arī apprecēju. Esam kopā jau 20 gadus. Viņa jau zināja, ka es būšu tāds. Lai gan viņu dažreiz tas ir kaitinājis, es esmu tāds, kāds es esmu. Sievai patīk tā pati mūzika, kas man, bet viņa ar mūziku nav saistīta. Viņa ir gudra – ģimenes smadzenes.

Es jūtu, ka vecākajai meitai Elzai, kurai nu jau ir 10 gadi, ir talants, bet viņa negrib pagaidām to attīstīt. Bet viss kārtībā, es arī kādreiz negribēju. Jo vairāk viņa to darīs, jo labāk sanāks. Viņai patīk dejot, viņa iet tautu dejās un sporta dejās.

Atis Ieviņš par ģimenes pieaugumu, drošību un mūziku: "Neesmu tikai roka dziedātājs, manī iekšā sēž kaut kas vēl" Publicitātes foto
Atis Ieviņš par ģimenes pieaugumu, drošību un mūziku: "Neesmu tikai roka dziedātājs, manī iekšā sēž kaut kas vēl" Publicitātes foto
Atis Ieviņš par ģimenes pieaugumu, drošību un mūziku: "Neesmu tikai roka dziedātājs, manī iekšā sēž kaut kas vēl" Publicitātes foto