Operatora un režisora Ivara Selecka ieguldījums Latvijas kinomākslā ir ārkārtīgi plašs un apjomīgs – vairāk nekā 65 darba gadi, vairāk nekā 50 filmu un 100 kinožurnālu. Portāla “filmas.lv” izvēlētais fokuss šī mantojuma atspoguļojumam ir koncentrēta spilgtāko darbu izlase, vēsta NKC. Kolekcijā iekļauti deviņi kinodarbi, kur Ivars Seleckis strādājis kā kinooperators citu režisoru filmās, deviņas paša meistara režisētas (un vairumā gadījumu arī paša filmētas) dokumentālās filmas, un kā rezumējums noslēgumā – Simtgades dokumentālā filma “Laika tilti” (2018, režisori Kristīne Briede un Audrius Stonis), kas iezīmē Ivara Selecka nozīmīgo vietu Latvijas un Baltijas kinovēsturē.
Jubilejas kolekcija sākas ar simbolisku darbu, pašu pirmo filmu, kurā iekļauts tolaik vēl operatora asistenta Ivara Selecka filmētais materiāls – amizanti dzīvas lietus ainiņas pilsētā, lietuslāšu, peļķu un kāju tuvplāni režisora Aloiza Brenča īsfilmā “Mana Rīga” (1960), kuru kinovēsturnieki uzskata par vienu no pirmajiem poētiskā dokumentālā priekšvēstnešiem, un šī jaunā domāšana vislabāk sajūtama tieši asistenta Selecka notvertajos kadros.
Jau 1963. gadā ar īsfilmām “Krasts” un “Ceļamaize” sākas operatora Ivara Selecka sadarbība ar režisoru Aivaru Freimani, viens no stabilākajiem, talantīgākajiem un ražīgākajiem tandēmiem Latvijas dokumentālā kino vēsturē. Viņu perfektās simbiozes rezultāts ir arī lielfilmas “Gada reportāža” (1965), “Kuldīgas freskas” (1966) un “Lomi” (1969), katra savā veidā ievērojama kā pagrieziena punkti dokumentālā kino attīstībā.
Operatora Ivara Selecka garajā filmogrāfijā ir arī trīs spēlfilmas, un divas no tām iekļautas portāla jubilejas kolekcijā – dokumentālista Ulda Brauna melnbaltā “Motociklistu vasara” (1975), kas jau filmēšanas procesā tika dēvēta par “operatoru filmu”, un režisora Imanta Krenberga atraktīvā un dekoratīvā dziesmuspēle “Īsa pamācība mīlēšanā” (1982).
Tomēr svarīgākais caurviju pavediens visā radošajā mūžā, režisora un operatora Ivara Selecka vērīgākās uzmanības objekts ir Latvija un tās ļaudis dažādos laikmetos. Īsfilma “Latvija no putna lidojuma” (1985, operators Uldis Veiss) ir aizkustinoša liecība par “pirms-dronu laikmetu”, kur aviofilmējuma kadrā bieži ienāk lidmašīnas ritenis vai helikoptera ēna. Tikpat neparasts ir iemesls, kas motivējis ceļojumu cauri Kurzemei pilnmetrāžas filmā “Gājiens ar krokodilu” (1995) – dzejnieka Imanta Ziedoņa izdomāta akcija, kuras ietvaros zirga pajūgā tiek vests tēlnieka Oļega Skaraiņa veidots betona krokodils kā piemineklis Dundagā dzimušajam Austrālijas krokodilu medniekam Arvīdam Blūmentālam.
Dokumentālā filma “Zem ozola kuplajiem zariem” (2007) atnesa režisoram Ivaram Seleckim arī Lielo Kristapu kā labākajam dokumentālā kino operatoram un stāsta par dažādiem Latvijas zemniekiem un dažādiem lauku saimniekošanas modeļiem izšķirīgā laikā, kad Latvija iestājas Eiropas Savienībā. Filmu izlasi šajā jubilejas kolekcijā noslēdz īsfilma “Ķīpsalā” (2014), kas tapa kā viena no atsevišķām novelēm īsfilmu antoloģijā par Rīgu.
Kā norāda NKC, režisora un operatora turpmākās filmogrāfijas kontekstā svarīgi, ka ar šo īsfilmu sākās Ivara Selecka sadarbība ar filmu studiju “Mistrus Media”, un šajā sadarbībā nu jau tapušas trīs pilnmetrāžas dokumentālās filmas, arī “Turpinājums. Pieaugšana” (2024), kas pirmizrādi piedzīvos Meistara 90. dzimšanas dienā un tūlīt pēc tam būs skatāma kinoteātros.
Jubilejas kolekcijā iekļautas arī filmas “Valmieras meitenes” (1970), “Sieviete, kuru gaida?” (1978), “Meklēju vīrieti” (1983), “Sieviete starp diviem romāniem” (1984) un “Operdziedātāja uz skrituļslidām” (2002).
