Par šo notikumu priecīgi ir gan Ikšķiles iedzīvotāji, gan pilsētas viesi, jo citkārt uz Svētā Meinarda salu nokļūt var tikai ar laivu. Šo unikālo iespēju steidz izmantot daudzi.

Svētā Meinarda sala ir mākslīgi uzbērta sala, kas  izveidota līdz 1976. gadam, lai pasargātu vienas no nozīmīgākajām kultūrvēsturiskajām vietām Baltijā – Ikšķiles viduslaiku baznīcas un pils drupas. Šīs ir senākās mūra celtnes Baltijā. Sala nosaukta Svētā Meinarda vārdā 1999. gadā un pasludināta par svētvietu.

Baznīca uz salas – agrāk pazīstama kā Svētās Marijas baznīca – celta ap 1184.–1185. gadu Gotlandes akmeņkaļu vadībā pēc katoļu misionāra Meinarda iniciatīvas. 1186. gadā tā kļuva par pirmo bīskapa katedrāli Livonijā, kad Meinards tika iesvētīts par bīskapu. Vēlāk, 1202. gadā, bīskapa rezidence tika pārcelta uz Rīgu, un baznīca kļuva par Rīgas domkapitula draudzes dievnamu.

Šeit tika apglabāti abi pirmie Livonijas bīskapi – Meinards un viņa pēctecis Bertolds (vēlāk Bertolda pīšļi tika pārvesti uz Rīgas Doma baznīcu). Baznīca nopostīta Pirmā pasaules kara laikā. Lai gan 1926. gadā tika izstrādāts tās atjaunošanas projekts, tas netika īstenots. Vēlāk, 1960. gadu sākumā, veikti arheoloģiskie izrakumi un mūru konservācija arheologa Jāņa Graudoņa vadībā, un līdz 1976. gadam ap drupām tika izveidota sala.

Mūsdienās salā saglabājušās baznīcas un pils drupas, virs tām 2002. gadā uzlikts metāla jumts konservācijas nolūkos. Tur uzstādīts arī 10 metrus augsts metāla krusts (mākslinieks Edvīns Samovičs) un akmens altāris (tēlnieks Juris Karlovs). Kopš 1990. gadiem šeit notiek Svētā Meinarda dienas – nozīmīgs kultūras un garīgs notikums.