Kā āzējusies vietējā avīze
Laikraksts «Padomju Ceļš (Ogre)» 1988. gadā publicēja 1. aprīļa sludinājumus, pavelkot uz zoba tā laika nebūšanas.
x
Pirmajā aprīlī degvielas uzpildes stacija Ogrē strādās bez ēšanas un maiņu nodošanas – pļāpāšanas pārtraukumiem.
x
Cienījamie pircēji! Pirmajā aprīlī visos Ogres gastronomijas veikalos strādās visas kases.
x
Kurināmā apgādes kantoris dara zināmu, ka sakarā ar ekskavatorista-robota iegādi ogļu vedējam nav vairs jādod pieci rubļi par ogļu iekraušanu.
x
Gāzes kantoris ziņo, ka par neoficiālā balona apmaiņu turpmāk vairs nebūs jāmaksā pieci, bet gan trīs rubļi. Gāzes balonu piegādes mašīnās iekārtos kasi – seifu, lai vienmēr būtu papīra nauda, ko izdot. Apmaiņai vedīs tikai pilnus balonus. Gāzes vedēji izies četru stundu pieklājības kursus.
x
Ogres pilsētas izpildkomiteja ziņo: sakarā ar to, ka pie mums ir noteikta labās puses transporta kustība, ielu labās puses ir stipri bedrainas, atrodas šausmīgā stāvoklī. Lai uzlabotu ielu stāvokli, turpmāk kustība noteikta pa ielu kreiso pusi. Lai pāreja no labās puses kustības uz kreiso nenotiktu
stihiski, pirmās uz kreiso pusi jau no paša rīta pāries tikai vieglās automašīnas un motocikli. Pēcpusdienā tām pievienosies arī smagās automašīnas un kāpurķēžu traktori.
x
Otrreizējo izejvielu sagādes kantoris, sākot ar pirmo aprīli, sāk pieņemt izlietotās kafijas biezumus, par ko tiks izsniegti taloni jaunas kafijas iegādei.
x
Mednieku un makšķernieku biedrība ziņo, ka rūpnieciskās zvejas cienītāji ar tīkliem arī šogad tiek aicināti uz Viskāļu (Lobes) ezeru. Būs atļauts izlikt tīklus arī pīļu masveida izķeršanai.
x
Avīze «Padomju Ceļš (Ogre)» 1969. gadā vecākā milicijas leitnanta Zariņa personā bargi rāja kādu sievieti, kura esot negodīgi rīkojusies. Un tas neesot aprīļa joks. Proti, Rīgas 9. mehanizētās kolonnas darbiniece, ogrēniete Marija Ivanova, 1. aprīlī zem mēteļa paslēpusi veikalā «Daugava» nozagtu dāvanu komplektu – šokolādes konfekšu kārbu ar smaržu pudelīti par 5 rubļiem. Ar veikala darbinieču palīdzību negodīgā pilsone aizturēta netālu no viņas dzīvokļa. Milicijā Zaharova uz jautājumu, kāpēc viņa tā rīkojusies, atbildēja, ka neesot bijis ko ēst. «Katram ir skaidrs, ka izsalkušais gan laikam vispirms neķersies pie kārumiem. Pie tam pilsone Zaharova dzīvo labi, jo viņa ar vīru saņem pieklājīgas algas. Un vispār nevar pat iedomāties, ka pie mums kādam būtu tik grūti materiālie apstākļi, ka jāsāk zagt. Šajos gadījumos galvenais cēlonis ir apziņas trūkums,» moralizēja milicis.
Latvieši nav nūģi
Latviešiem mēdz pārmest, ka mēs esot pārāk nopietni, taču pietiek ieskatīties vēsturē, lai saprastu: humors mums ir asinīs. Ja kāds vēl šaubās, tad iesakām ielūkoties latviešu presē 19. gadsimtā.
Arī pērn veiktā aptauja rāda, ka humora izjūta mums nav sveša: 68% Latvijas iedzīvotāju patīk 1. aprīļa izjokošana. Savukārt 24% atzīst, ka izjokošana sabojā garastāvokli, bet arī tas ir latviski: spējam jokot, bet varam arī apvainoties, ja joks trāpa pārāk precīzi.
Tagad – par pierādījumiem, ka latvieši pratuši jokot izsenis.
Jau 19. gadsimtā nacionālā prese bija tik asprātīga, ka mūsdienu interneta komentētāji un ietekmeļi varētu pamācīties. «Dzirkstele», «Zobu Gals», «Jauni Dunduri», «Dunduru Pēcnākami», «Dunduru Padēli», «Dundurs Pats», «Mazie Dunduri» – humora un satīras izdevumi, kas radīja latviešu satīras valodu. Starp citu, «Mazajos Dunduros» dzejoja pats Rainis. Citos izdevumos publicējās klasiķis Rūdolfs Blaumanis.
Padomju laikā latviešu humors asociējās ar žurnālu «Dadzis», kas iznāca no 1957. līdz 1995. gadam un atļāvās zoboties ar tādiem zemtekstiem, ka lasītāji saprata vairāk nekā cenzori. Žurnāls bija tik populārs, ka to pirka karikatūru dēļ.
Mūsdienās humors ir pārcēlies uz internetu.
Tāpēc, nē, latvieši nav nūģi. Ne vienmēr visi mūsu pekstiņus saprot.
Pētnieki strīdas
Cilvēki joko jau kopš aizvēstures, jo arī tad pavasaris uzvedās kā kaprīza dāma: vienu dienu spīd saule, bet nākamajā uzkrīt sniegs, un daba neprognozējami uzjautrinās. Senās kultūras pavasara saulgriežus pavadīja ar smiekliem un rotaļām, lai, iespējams, tādējādi novērstu uzmanību no dabas kaprīzēm.
Starp citu, viduslaikos Eiropā Jaungadu svinēja marta beigās, līdz 1582. gadā pāvests Gregors XIII ieviesa savu kalendāru un paziņoja: «No šodienas Jaungads būs 1. janvārī.» Daļa ļaužu turpināja svinēt pa vecam, un «modernākie» viņus apsaukāja par aprīļa muļķiem.
Pirms vairākiem gadsimtiem arī literatūrā parādījās norādes, kas liecina, ka aprīļa sākums ticis saistīts ar jokiem. Piemēram, par angļu literatūras tēvu dēvētā rakstnieka, dzejnieka un valsts darbinieka Džefrija Čosera stāstu ciklā «Kenterberijas stāsti» ir norāde, ko daži pētnieki uzskata par vienu no pirmajām atsaucēm uz 1. aprīļa jokošanos.
Francijā cilvēkus izjokoja, slepus viņiem piestiprinot papīra vai pat īstu zivi, ko dēvēja par aprīļa zivi, jo saule šajā laikā atrodas Zivju zvaigznājā. Kaut kas līdzīgs, kā mēs bērnībā mēdzām jokot: tev mugura netīra, april, april!
16.–17. gadsimtā parādījās pirmās rakstītās ziņas tieši par aprīļa jokiem Rietumeiropā, un Londonā cilvēki patiešām noticēja jokam un devās skatīties «lauvu mazgāšanu Tauerā».
Un pienāca laiks, kad sen pirms mums zināmajām viltus ziņām piedzima preses pīle – ziņa, kas ir tikpat patiesa kā lidojošas cūkas. Nu, mums joprojām mēģina pārdot izstrādājumu, ko dēvē par cūku spārniņiem, bet tas ir vien mārketinga triks. Toties nosaukums «preses pīle» cēlies no vācu valodas, kur presē šaubīgu ziņu apzīmēja ar burtiem N.T. jeb «non testatum» (nepārbaudīts). Abu burtu izruna atgādina vārdu «ente» (pīle).
Lai gan nav drošu ziņu par precīzu laiku, kad 1. aprīlis kļuva par joku dienu, mums tās ir 24 stundas, kad drīkst pasmieties par sevi, citiem un dzīvi kopumā.
Jokot ir jāprot
Britu melnais humors ir kultūras fenomens. Tas ir intelektuāls, nebaidās no tabu tēmām, vienlaikus spēj būt gan smalks, gan absurds. Aizrādīt humora izjūtas trūkumu britiem būtu tas pats, kas pārmetums zivij, ka tā ir slapja. Britu prese mācējusi žonglēt uz šauras robežas, kas reizumis nav izdevies citu valstu un citas mentalitātes un tradīciju medijiem. Tomēr reiz 1. aprīlī pat humorā rūdītie briti apjuka, ieraugot laikrakstos paziņojumu, ka karaliene Elizabete II ignorē karaļnama konservatīvās vērtības un sākusi ar tautu sazināties globālajā tīmeklī, savukārt princese Diāna lidojusi no Karību jūras salām ekonomiskajā klasē. Lasītājus pārsteidza arī ziņa, ka Amerikas izklaides milzis – Volta Disneja kompānija – iegādājusies romiešu celtos senos nocietinājumus, kas atdala Angliju no Skotijas. Vēl lielāku ažiotāžu izraisīja paziņojums, ka konservatīvā valdība piedāvājusi katram pilsonim atmaksāt 2000 mārciņu no nodokļiem, kas tika paaugstināti pēc pēdējām vēlēšanām. Tas apliecina, ka ar un par naudu jokot nevajag – tādas vēstis cilvēkus satracina spēcīgāk nekā ziņas par sauli lietainajos laikapstākļos Lielbritānijas vasarā.
Par joku objektu ne reizi vien kļuvušas Eiropas Savienības direktīvas un instrukcijas. Lai atceramies Latvijā aktīvi apspriestus nostāstus par to, ka Eiropa pieprasot tirgot tikai noteiktā leņķī ieliektus banānus, un aizliegumu pārdot līkus gurķus. Un, nē, tas pat nebija 1. aprīļa jociņš. Toties briti Eiropas Savienības vārdu izmantojuši 1. aprīļa joku ziņās. Piemēram, kādam populāram britu TV diktoram esot jāatstāj darbs, jo viņa auguma garums par 10 centimetriem pārsniedzot jauno Eirosavienībā noteikto maksimālo diktoru garuma standartu.
Savukārt kādam Francijas laikrakstam nācies uzklausīt milzum daudz sašutušu un satrauktu cilvēku zvanu pēc kāda neveiksmīga 1. aprīļa joka publicēšanas. Rakstā, kas bija domāts kā nevainīga uzjautrināšanās, tika apgalvots, ka pilsētā drīzumā izmitinās vairākus tūkstošus ar trakumsērgu slimu Lielbritānijas govju. Lasītāji šo ziņu uztvēra nopietni. Pārāk nopietni.
Savukārt beļģi, kas bija godīgi paļāvušies kādas avīzes paziņojumam, ka dīvaina, ar Itāliju saistīta starpvaldību konference esot atcēlusi pāreju uz vasaras laiku, darbā ieradās apaļu stundu par vēlu. Šī pulksteņa griešana divas reizes gadā ir tieši tik kaitinoša, lai nebrīnītos, ka cilvēki labprāt notic – beidzot šis murgs ir atcelts.
