Mātes nozīme audzināšanā
Ieteicams dibināt īpašas sieviešu skolas!
(M. Štāhls)
Ir pilnīgi saprotams, ka ikvienā laikmetā jaunatnei ir bijuši savi īpatnēji izteiksmes veidi, kuri krasi atšķīrušies cits no cita. Vecākajai paaudzei tie vienmēr šķituši savādi — pat pa daļai nemorāliski. Jāatzīst, ka viena jaunatnes daļa par dzīves vērtībām tagad domā varbūt daudz nopietnāk nekā agrāk, bet ko lai saka par pārējo jaunatnes masu? Viss, ko mēs redzam un dzirdam, liecina, ka audzināšanā kaut kas nav kārtībā. Un tas arī būtu savādi, ja tā nebūtu, jo mēs dzīvojam ārišķību laikmetā.
Lielākā mūsu dienu kļūda ir tā, ka mēs ārējo uzskatām par svarīgāku nekā iekšējo un bieži vien pirmo samainām ar otro. Audzināšanai tas kaitē visvairāk. Apvainot jaunatni par to būtu netaisnīgi, jo par audzināšanu tomēr atbildīgi ir paši audzinātāji. Mēdz apvainot pat valsti, skolu un baznīcu. Protams, arī šie faktori ir svarīgi, tomēr tie paliek otršķirīgi — galvenā loma ir ģimenei, un īpaši mātei.
Nevar teikt, ka mātei būtu lielāki pienākumi nekā citiem audzinātājiem, bet jāatzīst, ka audzināšanā viņa ir galvenais balsts. Ja šis balsts nav pietiekami stiprs, lai noturētu audzināšanas ēku, tā var sabrukt. Īstā audzinātāja ir māte, un nez vai skolotāji šajā ziņā var ar viņu sacensties. Bez mātes palīdzības neviena skola bērnu nepadarīs reliģiozu vai tikumīgu. Skola nespēj pietiekami ietekmēt bērna sociālos instinktus — tās ietekme bieži ir vairāk teorētiska, iedomāta. Māte, turpretī, māca ar dzīvu piemēru.
Ja skolotājs saka: «Esi līdzcietīgs un mīli savu tuvāko,» tas skan skaisti, bet rezultāts nav garantēts. Mājas vidē bērns redz reālus piemērus — kā māte palīdz nabadzīgajam, kā jūt līdzi citu ciešanām. Šī ir īstā mācība, kas notiek bez vārdiem, bet ar darbiem. Tāpēc mājas audzināšana stāv daudz augstāk par skolas audzināšanu. Turklāt katrai mātei piemīt dabiska tieksme rūpēties un darīt labu. Jau maza meitene spēlējas ar lelli un rūpējas par to. Jo vairāk rūpju viņa var parādīt, jo tuvāka un mīļāka kļūst šī rotaļa. Katrā mātē ir neizsīkstoša mīlestība, kas spēj remdēt, paciest un piedot.
Ja tomēr kāda māte neatbilst šim ideālam, iemesls meklējams tajā, ka viņa neattīsta sevī šīs īpašības. Ja redzam audzināšanā daudz nepatīkamu parādību, tad cēloņi meklējami ne tikai sociālajos un saimnieciskajos apstākļos, bet arī tajā, ka trūkst pašizglītības un pašattīstības.
Audzinātājs, kura darbība nāk no patiesām jūtām, var audzināt arī bez vārdiem. Kas mātei ir svēts un dārgs, tas tāds kļūs arī bērnam. Ja mātes dvēsele ir piepildīta ar reliģisku sajūtu, to sajutīs arī bērns; ja māte rīkojas cēli un skaisti, tā darīs arī bērns. Vārdi paši par sevi ir mazsvarīgi — izšķiroša ir personība un dzīvais piemērs.
Iekšējās dvēseles siltums, dziļums un patiesums ir tas, kas ļauj audzināt ar klātbūtni, skatienu, smaidu un kustībām. Iekšējai izaugsmei impulsu ir daudz, un, ja ir stingra griba, panākumi nāks. Personības veidošanā nozīmīga loma ir ētikai un reliģijai. Tomēr arī māksla var palīdzēt personības veidošanā — kaut gan ne vienmēr ģimenes to izmanto. Stāvēšana uz vietas vai atkāpšanās audzināšanā var slikti ietekmēt visas tautas labklājību. Ar individuāliem centieniem vien nepietiek — ietekmei jābūt dziļai un ilgstošai, tai jāaptver plašas sabiedrības daļas.
Tādēļ ieteicams dibināt īpašas sieviešu skolas. Ja kādā jomā novērojami trūkumi, tie jānovērš arī mācību programmās. Tomēr teorētiskā mācība būs veiksmīga tikai tad, ja tai būs sagatavota laba praktiskā bāze.
Jaunajām meitenēm jābūt sagatavotām praktiskam sociālam darbam — jāprot saimnieciskie darbi, piemēram, cepšana, vārīšana, mazgāšana u. c. Tomēr audzināšanā galvenais nav praktiskums, bet personība. Tikai personība spēj patiesi audzināt. Sievietes personību vislabāk var attīstīt, ļaujot jaunām meitenēm strādāt citu labā. Sieviešu skolas jāsaista ar bērnu namiem, slimnīcām un patversmēm, kur nākamās mātes var iegūt praktisku pieredzi. Tad arī ētikas un reliģijas mācībai būs lielāka nozīme un ietekme.
Mēs vēl dzīvojam no vecā kapitāla — bet cik ilgi? Cīņā par pastāvēšanu uzvar nevis tauta ar labāko tehniku vai zinātni, bet tā, kurai ir stipra morāle. Par to jādomā, kamēr vēl nav par vēlu.