Vienlaikus divi gadalaiki 

Lielākoties esam pieraduši ievērot astronomisko gadalaiku nomaiņu, bet tos iedala arī kalendārajā un meteoroloģiskajā. Latvijā meteoroloģiskais pavasaris iestājās 12. februārī, tiesa, ne visā teritorijā. To nosaka, vadoties pēc temperatūras cikliem: meteoroloģiskais pavasaris sākas, kad piecas dienas pēc kārtas diennakts vidējā gaisa temperatūra ir virs nulles, un tā sākums ir pirmā no šīm dienām. 

Par kalendāro pavasari uzskatāms periods no 1. marta līdz 31. maijam – trīs mēneši. Tas – ērtībai, lai vienkāršāk sadalīt gadu četros gadalaikos, kaut gan zinām, ka dzīvē viss ir citādāk.

Astroloģiskais pavasaris šogad sākās 20. martā un beigsies tikai 20. jūnijā, kaut gan jau iestājusies meteoroloģiskā vasara. Lai vai kā, pašlaik dzīvojam pavasarī, kad dienas un naktis visā pasaulē ir aptuveni vienāda garuma un Saule ir šķērsojusi ekvatoru, virzoties no dienvidiem uz ziemeļiem. 

Aprīļa beigās daļā Latvijas iestājās meteoroloģiskā vasara, kas ir agrākais vasaras iestāšanās laiks, kopš Latvijā veic laikapstākļu novērojumus. Meteoroloģiskā vasara sākas tad, kad piecas diennaktis pēc kārtas vidējā temperatūra pārsniedz 15 grādu, par vasaras sākumu tiek noteikta šā perioda pirmā diena. Atgādināsim, ka 2021. gadā meteoroloģiskā vasara sākās 2. jūnijā. 

Ko varam gaidīt maijā?

Daudziem dabas norišu vērotājiem viļakieša Viļa Bukša vārds nav svešs – viņš savā blogā dalās ar desmitiem gadu novērotajām likumsakarībām dabā un prognozē laikapstākļus. «Man nereti pārmet – ko tu ar tām zīmēm, tās jau tagad ir sajauktas, nav kā senāk. Es jau arī neko neapgalvoju, es prognozēju. Esmu vēl ceļā uz tām zinībām, kas bija mūsu senčiem. Tās ir apputējušas, un daudz kas ir aizmirsts. Es sevī jūtu nepieciešamību tos putekļus palēnām notraust, ieskatoties dabā. Jo nav tā, ka tā galīgi neko nesaka. Mēs vienkārši esam attālinājušies un tās zīmes nesaprotam,» V. Bukšs teicis kādā intervijā.

Par norisēm maijā viņš raksta: «Ābeļziedā, pēc pirmajiem maija pērkona negaisiem, var stādīt kartupeļus. Ziedu mēnesis ir pirmo ēdamo pavasara sēņu laiks. Bisītes, lāčpurni un ķēvpupi tradicionāli ir tās sēnes, ar kurām sākas sēņu vasara.» 

V. Bukšs atgādina dažu labu ticējumu un vērojumu:

* Ja ievas sāk ziedēt pirms 6. maija, tad gaidāma karsta vasara.

* 7. maijs jeb Jetes diena ir sīpolu stādāmā diena. Ja šajā dienā stāda sīpolus, tie izaug lieli un labi saglabājas.

* 9. maijā var stādīt sīpolus, kartupeļus, pupas un sēt zirņus. Ja laiks ir vēss un mākoņains, tad būs laba raža.

* Ja 13. maijā skaidrs saullēkts – būs karsta vasara.

* Ja 19. maija rītā liela rasa, bet diena saulaina – būs laba gurķu raža.

* Saulains un karsts 25. maija jeb Urbāna dienas rīts paredz sausu un karstu vasaru.

* Ja 27. maija jeb Sidora dienā pūš drēgns ziemeļvējš – būs auksta vasara. Ja daudz knišļu – būs laba sēņu vasara.

* Ja 28. maijā ir silta diena, tad gaidāma silta un saulaina vasara.

Analizējot savus novērojumus janvārī un martā, V. Bukšs prognozē, ka maijs solās būt par kripatu siltāks nekā parasti. Mēneša pirmajā dekādē iespējami pavasara pērkona negaisi, bet pēc 10. maija gaisa temperatūra var atgādināt par vasarīgu karstumu – 20 un vairāk grādu. «Laikā pirms Urbāna (25. maijs) dažviet temperatūra dienas laikā var pietuvoties 27...30 grādiem un naktīs nenoslīdēs zemāk par plus 17 grādiem. Nokrišņi īslaicīgi, bet tie var būt kā stipras pērkona lietusgāzes, kas var atnest arī krusu. Vēlāk, laikā ap Pahomu (28. maijs) un mēneša beigās, pārsvarā sauss un temperatūra robežās no plus 15 līdz plus 20 grādiem,» blogā raksta laika zīmju vērotājs. 

Pēc viņa prognozes, silts un pārsvarā sauss būs arī jūnijs. 

Vai būs karstuma rekords?

Klimata speciālisti savukārt jau paguvuši brīdināt, ka 2024. gada vasara var kļūt par karstāko līdzšinējā meteoroloģisko novērojumu vēsturē. Sinoptiķi (speciālisti, kuri nodarbojas ar laikapstākļu prognozēšanu) skaidrojuši, ka temperatūras kraso paaugstināšanos var izraisīt jauns globālās dabas parādības «La Ninja» cikls, kas nomainīja «El Ninjo», un gaidāmā vasara būs šā procesa pašā vidū. 

«El Ninjo» ir okeāna svārstību siltā fāze, auksto fāzi sauc par «La Ninja». Katrai no tām ir specifiska ietekme uz laikapstākļiem kopumā. Tā kā 2024. gada vasara būs pārejas periods no vienas fāzes uz otru, tas, visticamāk, radīs neparastas anomālijas. Klimata speciālisti prognozējuši, ka okeāna un atmosfēras apstākļi šogad būs labvēlīgi ārkārtīgi siltai un sausai vasarai Dienvideiropā.

«El Ninjo» apzīmē Klusā okeāna ekvatoriālās daļas sasilšanu, proti, temperatūra vienlaicīgi var paaugstināties par 5–9 grādiem. Tas notiek vidēji reizi 2 līdz 7 gados, un šīs globālās dabas parādības aktivitātes periodi galvenokārt ir no 9 līdz 12 mēnešiem.

«La Ninjas» fāzē ūdens Klusajā okeānā ir aukstāks nekā parasti. 

Jau aizvadītajā gadā tika konstatēta rekordaugsta okeāna ūdens temperatūra, un vairāk nekā 90% tā virsmas ietekmēja karstuma viļņi. 

Zeme trīc 

Aprīļa pēdējā dienā Slīteres novērojumu stacijā novērots seismiskais notikums. Tā tas dēvēts Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) mājaslapā. Tautas valodā – zemestrīce. 

LVĢMC informē, ka Latvijā seismoloģiskā uzraudzība tiek veikta vienā – Slīteres – novērojumu stacijā, tomēr novērojumi tiek salīdzināti arī Latvijas apkārtnē atrodamajās stacijās Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Polijā un Dānijā. Lokālā zemestrīce izteikti fiksēta tikai Slīteres novērojumu stacijā, tomēr precīzāku informāciju par notikuma atrašanās vietu varēšot iegūt tikai pēc padziļinātas datu analīzes. Tā bijusi neliela un jūtama Liepājas un Durbes apkārtnē. Piebildīsim, ka instrumentālie seismoloģiskie mērījumi sākās Baldones seismiskajā stacijā pagājušā gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā. 

LVĢMC norāda, ka Latvijā novērojamās zemes kustības parasti ir neliela mēroga, saistītas ar cilvēku darbību, piemēram, militārajām mācībām vai derīgo izrakteņu ieguvi. Pēdējā dabiskā zemestrīce Baltijas reģionā fiksēta 2022. gadā Igaunijas ziemeļos ar magnitūdu 2,3. Dabiskās zemestrīces reģionā ļoti reti pārsniedz magnitūdu 3. LVĢMC informē, ka Baltijas reģionā dažādos laikos un vietās konstatētas vairākas zemestrīces. No tām spēcīgākās: 1976. gadā Osmusāres salā (Igaunija); 2004. gada 21. septembrī Kaļiņingradas apgabalā (Krievija) – divas zemestrīces. Pēc tam pamatīgas zemes svārstības tika piedzīvotas arī vairākās vietās Latvijā, bet visspēcīgākos satricinājumus konstatēja Nīgrandes pagastā un Saldū. «Todien biju darbavietā, vienā no Rīgas augstceltnēm. Vienubrīd sajutu, ka māja sadreb, bet nepievērsu uzmanību. Piezvanīja meita un izbijusies teica, ka dzīvoklī sienas un grīda kustas. Atbildēju, lai apsēžas gultā, ja ir bail, vai lai iet pagalmā. Par zemestrīci pat neiedomājos. Ne jau Latvijā! Vakarā ieslēdzu televizoru un uzzināju, ka bijusi zemestrīce,» 2004. gada notikumus atceras rīdziniece Lāsma.

Arī pēc zemestrīces Rumānijā 1986. gadā naktī uz 31. augustu Latvijas iedzīvotāji sajuta zemes svārstības – šūpojušās lustras un atvērušās skapju durvis.

Mājās krita trauki, spoguļi... 

Lai gan ik gadu Latvijā tiek konstatēti 150–200 seismisku notikumu, lielāko to daļu mēs nesajūtam. LVĢMC 2020. gadā publicējis informatīvo pārskatu «Latvijas un Baltijas austrumu reģiona seismoloģiskais monitorings par 2019. gadu». Tajā publicēti arī vēsturiskie dati un apraksti par zemestrīcēm Baltijā un Latvijā, piemēram, 1616. gadā Bauskas rajonā, 1821. gadā Kokneses apkārtnē, 1857. gadā Irbes šauruma apkārtnē, kā arī citviet. 

* Bauskas zemestrīce 1616. gada 30. jūnijā: «Kurlandē aiz Bauskas notika plaša zemestrīce. To izjuta arī dažas Zemgales hercogistes vietās. Zemestrīce bija tik stipra, ka trīcēja mājas. To izjuta ļaudis un lopi ganībās. Zemes iekšienē bija dzirdams smags troksnis, līdzīgs pērkonam. Grūdienu juta Vallē. To juta arī kaimiņu teritorijās Kauņā un Biržos.»

* Kokneses zemestrīce 1821. gada 21. februārī: «No 20. līdz 23. februārim Koknesē un tās apkārtnē notika virkne zemestrīču. Pašu stiprāko grūdienu pavadīja troksnis un stipra trīce. Nobijušies, miegaini ļaudis steidzās ārā no mājām. Šūpojās ēkas, krakšķēja baļķi, cēlās putekļi. Akmens sienā redzama caurejoša vertikāla plaisa līdz pat zemei.»

* Irbes šauruma zemestrīce 1857. gada 18. maijā: «Kurlandes raga asajā ziemeļu daļā, Irbes pastorātā, bija jūtama zemestrīce virzienā no Lielirbes ciemata dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem. Ūdens virsma pēkšņi saviļņojās. Parādību pavadīja stiprs troksnis. Mājās krita trauki, spoguļi. Sagruva daži jumti.»

* Rīgas zemestrīce 1853. gada 29. decembrī: «Rīgā, Pēterburgas priekšpilsētā zemestrīču sērija notika. Stikla troksnis bija dzirdams, tika ievērota mēbeļu šūpošana. Ļaudis bija nobijušies. No rīta dažās ielās bija redzamas plaisas pāri ielai ar platumu līdz 4.5 cm, citu plaisu dziļums bija līdz 1.5 m.»

Urgas un Ogra dzīve tiešraidē

Dabas novērojumu portālā «Dabasdati.lv» 10. martā reģistrēts pirmais baltā stārķa novērojums šogad, un tas noticis Ogres novadā, Taurupes apkārtnē. Iespējams, šis svētelis esot Latvijā atgriezies jau februāra beigās, kaut gan šie putni kā pavasara vēstneši pie mums lielākoties ierodas aprīlī. 

Dabas draugi tiešraidē portālā «Dabasdati.lv» var vērot Ogres novada melno stārķu Urgas un Ogra ikdienas dzīves ainiņas. Svēteļu ligzda atrasta 2021. gada janvārī, togad pārim mazuļu nebija. Nākamajā gadā sekmīgi izvesti trīs jaunie putni, bet pērn šajā ligzdā stārķi neligzdoja. Šogad Ogris un Urga ir omulīgi iekārtojušies un 17. aprīlī ligzdā parādījās pirmā ola. Gaidām pirmos stārķēnus!

Sēņotāju prieks 

Īsts sēņotājs tāds ir arī ziemā. Un kā nu ne, ja Latvijā jau janvāra beigās kādam sēņotājam gadījies atrast parastās bisītes aizmetni. Tiesa, ne šogad. Latvijā bisīte parasti sastopama aprīlī, maijā sausos un smilšainos mežos. Knašākie sēņotāji paguvuši palepoties sociālajos tīklos ar savu bisīšu ražu. Bisīti ir jāprot pareizi sagatavot, lai nesaindētos. Iespējams smagi saindēties, pat tikai ieelpojot sēņu tvaikus, kas radušies vārīšanas laikā. Latvijas Nacionālais dabas muzejs skaidro, ka «ar pašām agrākajām pavasara sēnēm saistās kāds pārpratums, kas radies tulkošanas kļūdas dēļ. Nosaukums «murķelis» ienācis valodā pirms aptuveni 100 gadiem, tulkojot to no vācu valodas vārda «Morchel». Latviešu valodā šo sēni sauc par lāčpurnu. Diemžēl Latvijā šis nosaukums tika piedēvēts pavisam citai sēnei, kuras nosaukums ir «Lorchel», kas patiesībā ir bisīte. Iespējams, tas noticis tāpēc, ka Vācijā un citur Rietumeiropā lāčpurni ir daudz biežāk sastopami un iecienīti kā ēdamās sēnes, bet Latvijā šīs labās īpašības tikušas piedēvētas pie mums biežāk sastopamajai bisītei». 

Re, esam nonākuši arī līdz lāčpurniem. Visi lāčpurni (parastais, augstais, skaistais smailais, zvana, stepes) ir droši ēdami! Šīs sēnes var cept nevārītas. Tās sastopamas mežos zem lapukokiem, krūmājos, parkos, tomēr ne īpaši bieži. Parastie lāčpurni var būt gan koši dzelteni, gan brūnpelēki.

Vēl viena pavasara sēne ir ķēvpups. Starp citu, lapā «Latvijas sēnes» ievietota fotogrāfija ar brangu ķēvpupu ķērienu – šis loms savākts platībā nelielā, taču ražīgā atradnē mežmalā starp Ikšķili un Jaunogri 2007. gadā. Kas zina, varbūt tur aizvien ķēvpupus var ar izkapti pļaut. Aug gaišos lapkoku mežos, mežu laukumiņos, mežmalās irdenās, trūdvielām bagātās augsnēs, it īpaši zem apsēm vai to tuvumā. Ja šo sēni esam kādā vietā atraduši, tad citos gados to atkal tur atradīsim, ja vien būs atbilstoši klimata apstākļi – sēnei patīk mitrums. Pirms lietošanas obligāti 10–15 minūtes jānovāra un novārījuma ūdens jāizlej.