Vai tu atceries savu pirmo tikšanos ar zirgu pasauli?

Mani lauki ir Sakstagalā, netālu no Rēzeknes, un turpat, blakus, ir vieta, kuras nosaukums ir “Untumi”. Braucot no lauku mājām uz Rēzekni, vienmēr redzēju tur zirgus un domāju: “O, forši, gribu!” Vienā no reizēm mani aizveda pavizināties. Tajā laikā man bija apmēram seši vai septiņi gadi. Atmiņā visspilgtāk palicis tas, cik zirga deguns ir maigs – kā samta spilvens. Vecāki stāstīja, ka zirgi man ir patikuši jau kopš mazotnes. Kad kāds nejauši bija četrrāpus, man uzreiz vajadzēja, lai mani pavizina “zirdziņā”. Tā arī dzīvē pamazām atradu ceļu pie zirgiem.

Kā tu sāki nodarboties ar jāšanu?

Reiz mana krustmāte veda manas māsīcas uz reitterapiju Tīnūžu pusē un paņēma arī mani līdzi pavizināties. Tā nu es pavizinājos – uz deviņiem gadiem! Sākumā vienkārši devos uz treniņiem, bet vecāki nevarēja sponsorēt patstāvīgus treniņus. Staļļa īpašniece pamanīja, ka uz nodarbībām braucu pārāk reti un piedāvāja man citu variantu – palīdzēt stallī, veicot dažādus darbus, piemēram, vest skaidas un vadāt zirgus uz aplokiem. Tādā veidā nopelnīju sev treniņus. Nedomājot piekritu.

Kad paaugos, varēju jau pati mācīt kādam citam jāšanas pamatus. Ar laiku augu lielāka un kopā ar to pieauga arī darba apjoms. Sāku trenēt jaunzirgus, un vienā brīdī sapratu, ka esmu izaugusi no šīs vietas. Meklēju jaunas iespējas. Pārgāju uz citu stalli, un man pavērās jauns skatījums uz zirgu trenēšanu. Sāku apgūt dabiskās, zirgam draudzīgās apmācības metodes. Sporta staļļos bieži viss, kas nav klasisks, tiek uztverts kā dīvains un neparasts, bet tur man bija iespēja patiesi izprast, kā zirgs domā. Tas man pavēra daudz jaunu iespēju un raisīja dziļāku izpratni par zirgu dabu. Sākotnēji īrēju zirgu, taču pēc tam tiku pati pie sava.

Ļoti gribēji savu zirgu. Kā tu to ieguvi?

Tas bija mans sapnis, un vīrs man uzdāvināja manu pirmo zirgu La Vegu. Tajā brīdī sapratu, ka tas ir tāpat kā ar bērniem – pirms viņi piedzimst, domā, ka visu zini, bet, kad tas notiek, saproti, ka tā gluži nav. Sāku pievērst uzmanību visām niansēm – kur un kā viņš dzīvos, ko es gribu no mūsu attiecībām. Sapratu, ka vieta, kur viņš sākotnēji uzturējās, man neder. Pārvācāmies uz citu vietu Valmierā, pēc tam Smiltenē, bet tagad esam Ķeipenē.

Kā tu izvēlējies savu zirgu?

Gluži kā mašīnu – braucu, skatījos, uzdevu jautājumus par viņu, konsultējos ar vetārstu, kurš zina vairāk par zirgu izcelsmēm. Tas ir līdzīgi kā sarunāties ar mehāniķi – vai šī mašīna būs laba, vai tā man derēs?

Kad pirmo reizi satiku La Vegu, bija janvāris. Laiks bija slikts – slapjdraņķis, ceļš briesmīgs. Iebraucu pagalmā, kur viss ir puskusis, un man rāda kaut kādu pūkainu kamieli, no kura neko nevar saprast! Biju arī citā stallī, kur neviens no zirgiem man nelikās īsti piemērots. Tajā brīdī sapratu – man jaukais un pūkainais šķita piemērotāks. Zirgi ziemā uzaudzē biezu kažoku, tāpēc viņi izskatās pavisam citādi nekā vasarā.

La Vega ir Latvijas sporta zirgs. Šogad viņai paliks septiņi gadi, un man viņa ir kopš pusotra gada vecuma. Otru zirgu – Simfoniju – sākumā vienkārši devos apskatīt. Viņa ir Donas zirgs – Latvijā tika ievesti kā gaļas lopi. Viena vetārste palīdzēja tos izpārdot, lai tie nenonāktu kombinātā. Simfonijai bija neticami skaists vara metālisks spīdums. Sākotnēji neplānoju viņu pirkt, bet nākamajā brīdī jau mēģināju nokaulēt cenu ar kādu krievu onkuli lauztā krievu valodā.

Cik maksā zirgi, to uzturēšana?

Tāpat kā ar mašīnām – cenu amplitūda ir ļoti plaša. Vidēja līmeņa trīsgadīga zirga cena šobrīd sākas no 5000 eiro un uz augšu. Uzturēšanas izmaksas atkarīgas no vietas. Ja zirgu ved uz stalli, vidējā maksa varētu būt 200 eiro un vairāk mēnesī. Dažviet pat 460–500 eiro. Šajā maksā ietilpst siens, apkope, bet specifiska barība jāpērk pašam. Jārēķinās arī ar nagu kopšanu, zobārstu, vetārstu, sacensībām un treniņiem.

Vai tu piedalies sacensībās?

Jā, cenšos regulāri braukt uz sacensībām. Startēju ar La Vegu, jo Simfonija vēl nav tam gatava. Viņa ir sešus gadus veca, un progress bijis ļoti lēns. Ilgi nācās viņu pieradināt un iejāt, bet šogad, ja viss labi ies, varbūt arī ar viņu kaut kur aizbraukšu.

Kāds ir tavs labākais rezultāts?

Latvijas iejādes čempionātā ir trīs posmi – piedalījos tikai divos un izcīnīju trešo vietu. Iejāde ir ļoti skaistu elementu izpildīšana ar zirgu – no malas izskatās, ka zirgs dejo, bet jātnieks tikai sēž. Taču tas ir subjektīvs sporta veids, ir jāveic tehniski precīzi elementi, bet jo vairāk sacensībās piedalies, jo vairāk tiesneši redz tavu progresu. Pēdējās sacensībās ieguvu otro vietu, bet tās bija treniņsacensības.

Arī zirgiem ir satraukums pirms sacensībām?

Jā, protams, bet tas atkarīgs no paša zirga rakstura. Ir zirgi, kas noslēdzas sevī un kļūst grūti izkustināmi – viņus vajag nomierināt, lai atslābinātos. Savukārt citi burtiski "vibrē" pa laukumu no spriedzes, un arī tad ir jāpalīdz viņiem atbrīvoties. Tomēr ar laiku zirgs pierod pie sacensību atmosfēras. Zirgs spēj nolasīt jātnieka emocijas. Ja cilvēks ir nervozs un sasprindzis, arī zirgs tāds būs. Ja cilvēks ir mierīgs un pārliecināts, kā arī izveidojis labas attiecības ar zirgu, arī zirgs cilvēkam spēs uzticēties un sasniegt labākus rezultātus.

Kā izskatās tava tipiskā darba nedēļa?

Brīvdienu man praktiski nav – katru dienu ir darbs stallī vai treniņi. Pirmdienas ir "staļļa dienas" – pēc tam, kad meitu aizvedu uz skolu, braucu uz Ķeipeni un trenēt savus divus zirgus un uz apmācību paņemtos. Ironiski, bet jāšanai paiet vismazāk laika – vairāk laika aizņem inventāra, barības sagatavošana, zirgu vadāšana turpu-šurpu. Pēc tam savācu meitu, vedu uz dejām un tad dodos uz savu treniņu Ikšķilē, lai uzturētu sevi formā. Otrdienās ir skola, stallis, mājas. Trešdienās braucu uz Siguldu, kur strādāju Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijā. Pēc tam – mājas, dejas, un vakarā treniņš.

Ceturtdienās trenēju savus audzēkņus Ķekavas pusē – parasti divus, trīs jātniekus. Tad dodos uz Rīgu, kur veikalā "Zirgu stallis" esmu vēstnesis – testēju un reklamēju dažādus jāšanas produktus. Piektdienās atkal Sigulda, vakarā treniņš. Dažreiz arī dodos uz Glāzšķūni, kur trenēju jātnieci un viņas zirgu. Sestdienās un svētdienās atkal stallis – sacensības, treniņi, semināri, ar darbu saistītie pasākumi vai filmēšanas. Paralēli visu nedēļu veicu zirgu barības internetveikala administrēšanu.

Vasarā man bieži līdzi brauc meita Laila. Viņai patīk zirgi, bet es viņu nespiežu trenēties. Viņai patīk palīdzēt – tīrīt, pucēt, un reizēm arī jāt uz lielā zirga.

Foto no Jolantas Rotbergas privātā arhīva

Ir treniņi, sacensības. Vai ir vēl kaut kas, ko dari ar zirgiem?

Jā! Papildu ikdienas treniņiem un sacensībām es piedalos filmēšanās. Ja kādai filmai nepieciešami zirgi, dzīvnieku kastinga aģentūra tos piemeklē pēc rakstura un prasībām. Mans zirgs ir filmējies seriālā "SiSi" – gan otrajā, gan trešajā sezonā. Pagājušajā vasarā pavadīju pusi laika Igaunijā, jo strādāju pie seriāla "Detektīvs von Foks" filmēšanas ar draudzenes zirgu.

Tu atceries brīdi, kad saprati, ka zirgs būs ne tikai hobijs, bet arī darbs?

Jau sen darīju visu, lai mans darbs būtu saistīts ar zirgiem. Kad iegādājos savu zirgu un viņam parādījās veselības problēmas, sapratu, ka, lai viņu uzturētu un apkoptu, vislabāk ir strādāt stallī. Tur, kur turēju zirgu, strādāju par treneri un zirgkopēju – pieskatīju zirgus un rūpējos par viņu labklājību. Vēlāk sāku strādāt Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijā. Mans uzstādījums ir vienkāršs – darbam jābūt tādam, lai es varētu maksimāli daudz laika pavadīt kopā ar saviem zirgiem. Tā pamazām darbi sakrājās paši no sevis.

Nav bijis tā, ka domā – viss, es vairs nevaru?

Nē. Zirgi nav mans darbs vai hobijs – tas ir mans dzīvesveids. Es nekad neatteiktos no zirgiem, pat ja man liktu izvēlēties. Smejoties saku, mans vīrs aprecēja mani un zirgus. Tas nav kaut kas tāds, ko no manis var atdalīt. Zirgi ir mana dzīve, es bez viņiem nefunkcionēju.

Kas ir grūtākais šajā visā?

Nepieļaut stagnāciju. Visu laiku ir jāmācās, nevar ieslīgt rutīnā. Ja to dari, tu apstājies, izdedz un kļūsti kā īgna tante. Tāpat ir svarīgi saprast, ka tu nevari izdarīt visu pats. Ir jāmeklē risinājumi un jāprot lūgt palīdzību – tas nav nekas slikts. Ir jāpieņem, ka tu nevari visu zināt uz izdarīt pats.

Ko zirgi tev ir iemācījuši par dzīvi?

Pacietību un spēju dzīvot šeit un tagad. Dzīvē ne visu var izplānot. Saprast, ka nevar dzīvē visu izplānot uz priekšu, ka jādzīvo tā, it kā rītdienas nebūtu. Darbs ar zirgu prasa pacietību – tu nevari likt viņam darīt to, ko tu vēlies, ja viņš tam nav gatavs. Mans otrais zirgs sākumā bija nepieradināts pussavvaļas zirgs – pusgadu viņu nevarēju pat noķert vai pieskarties. Es varēju dusmoties, lūgties, bet viņai neko no manis nevajadzēja. Viņai nebija  jāsaprot mani kā cilvēku, bet man bija jāsaprot viņa kā zirgs. Tāpēc bieži vien jāmaina stratēģijas, jāmeklē dažādi risinājumi. Eksperimentējot, aplaužoties un mācoties no kļūdām, es sapratu, ka esmu gatava dalīties savās zināšanās arī ar citiem. Tagad palīdzu cilvēkiem, kuru zirgiem ir uzvedības problēmas. Izmantoju zirgam draudzīgas apmācības metodes, kas balstītas uz zirgu psiholoģiju. Dabiskās un klasiskās metodes bieži vien tiek nodalītas, bet mans mērķis ir tās apvienot.

Vai tev ir kāds nepiepildīts sapnis?

Jā – es gribētu savu stalli. Vieta, kur turēt savus zirgus un darīt visu pēc sava prāta. Tā būtu mana vieta, kur es varētu arī uzņemt citus zirgus. Ik pa laikam skatos dažādus īpašumus, bet līdz konkrētai rīcībai vēl neesmu nonākusi. Mans galvenais nosacījums – stallis jāatrodas ne vairāk kā stundas attālumā no Rīgas.

Vai ir kāds mīts par zirgiem, kuru tu gribētu lauzt?

Tas, ka zirgs guļ stāvus. Zirgi miegā pavada vidēji 5-7 stundas diennaktī, no kurāmvidēji 15% ir ātrā miega fāzē. Daži zirgi ātrā miega fāzē pavada pat 2-3 stundas, kas notiek guļus stāvoklī. Zirgi tik īsu laiku pavada guļus stāvoklī, jo viņi ir medījuma dzīvnieki, viņiem jābūt gataviem bēgt. Zirgiem nemitīgi ir jāēd nelielas ēdiena porcijas, jo tiem nepārtraukti izdalās kuņģa skābe. Ilgas pauzes starp ēdienreizēm, var veicināt veselības problēmas. 

Cilvēki mēdz teikt – vesels kā zirgs. Nē, tā nav. Zirgs ir ļoti izturīgs, bet viegli var saķert dažādas kaites. Mani zirgi izmantojuši manis sponsorētu veselības apdrošināšanu pēc pilnas programmas. Kādreiz, skolas laikā , apsvēru domu mācīties par vetārstu, bet mani zirgi mani ir izmācījuši tā, ka esmu kaktu vetārsts, jo nekas cits neatliek. Man ir jābūt spējīgai paveikt visu, jo, ja problēma nav akūta, var gadīties, ka vetārsti nav sasniedzami, jo viņu ir maz. Pērn manam zirgam bija elpošanas problēmas – intersticiāla pneimonija. Nonācām klīnikā, un ārstēšanās process bija patiesi ilgs. Vetārsts teica, ka zirgam to parasti neizārstē, bet ieteica vēl nepadoties. Beigās viņa izārstējās, lai arī prognozes par dzīves kvalitāti nebija spīdošas. Fenomenāli.

Runā, ka zirgs spēj sajust cilvēka emocijas. Kā tas notiek?

Protams, tie labi strādā kā terapeiti. Tie spoguļo tavas emocijas. Piemēram, ja cilvēks ir bailīgs, nepārliecināts, zirgs to izmantos –  iebakstīs, pagrūdīs, aizies tur, kur viņš grib vai pat mazliet iekodīs. Terapeits-cilvēks uzdodod jautājumus pacientam un vēro, kā tas mijiedarbojas ar zirgu, pēc zirga uzvedības iztulko pacienta emocijas, uzvedību utt. Zirgs pats par sevi ir ļoti mierīgs, harmonisks dzīvnieks, viņš visu parāda ar mazām kustībām.

Tomēr ļoti viegli ir nolasāma zirgu sajūsma, kad viņi ierauga mani, jo zina, ka man ir kabata, kurā vienmēr būs ēdiens!