Pārfrāzējot Eolikas “Zemeņu lauku” – viens vienīgs plūmīšu lauks! Zāli nepaspējām trešo reizi nopļaut, arī palagu neizklājām ap koku, nākas nu šķirt zāles stiebrus un pīļu gājienā ap koku lasīt spaiņiem vien. Viens sens koks, bet nu tik ražīgs! Bļoda jau pilna, bet saproti, ka metrs knapi pieveikts! Caur aličām atjaunota neviena vien draudzība: “Čau! Sen nesatikti, kā klājas? Jums jau nav aličas dārzā? Ak, cik žēl..jā, bet mums ir, ņemiet cik vajag. Gribēsiet? Tiešām? Tiekamies!”
Tātad, draugi iepriecināti, ģimenes locekļi sacienāti un viens pagraba plaukts jau pilns ar aliču kompotu burciņām. Uzrakstus uz tām es atļauju taisīt bērniem. Pirmkārt, nostiprinās ciparu un burtu rakstība. Otrkārt, atļauju uzrakstīt “vēstījumus ziemai”. Piemēram, “lasītas saulainā dienā” jeb tieši pretējā “ļoti vējainā ceturtdienā” vai “šī bija jauka vasara”. Kad ziemā iesim uz pagrabu, izlasot šos vēstījumus, atcerēsimies pie reizes jauko vasaru! Būs ko papildus atcerēties un parunāt.
Nu avu kārtu gaida otrs plaukts, jo burciņas jau rindā izmazgātas, un aličas cukura sīrupā ir viens no bērnu mīļākajiem našķiem. Iedomājos, - ārā sniega kupenas (nu tādas kā pirms diviem, trim gadiem), sprakšķ krāsns un mazajās baltajās deserta bļodiņās ieliktas aličas ar lielu kārtu putukrējumu. Nu vareni!
Kamēr es tā domāju, ap koku paliek arvien “dzeltenāka zāle”! Tātad ar grozu rokās un apņemšanos ignorēt odus, eju lasīt. Mums blakus aličai aug dzidrie āboli. Tiem arī šogad pilni zari, vien āboli paši mazi mazītiņi. Un te vēl viens ražas apstrādāšanas stāsts! Zinot, cik ļoti bērniem garšo dzidro ābolu ievārījums, izveidoju savu plānu, kā pie tā tikt pārāk pašai nenogurstot. Vienā vakarā lielu bļodu samizoju, sagriezu katlā, uzvārīju, cukuru klāt (es lieku “uz aci”, nepārsaldinot) pieliku, burkās saliku, aizvākoju, otrādi pagriezu un gatavs! Pēc divām dienām pie pankūkām, vienu burciņu atļāvu paņemt. Mmmm…visi slavē, cik gardi! Prasu – tiešām un ļoti garšo? Jā! Jā! Jā! Ziemā šitādu gribēsies? Jā! Jā! Jā! Nu tad pirmajās skolas dienās, kad vēl stundas pārāk nebūs nogurdinājušas un mājās būsim agrāk, jūsu pienākums – salasīt, nomizot un sagriezt. Pārējo es izdarīšu!
Dzidro ābolu ievārījums šogad būs!
Kamēr par to priecājos, aličas turpina pildīt zemi. Tā, kur mans grozs?
Vārām arī zaptē kopā ar banāniem vai aprikozēm, liekam plātsmaizē vai vārām un sablenderējam mazās devās saldēšanai, lai ziemā debesmannā (uzpūteni) varētu taisīt, tomēr mūsu mīļākā recepte ir šī:
Aliču plūmīšu kompots - "Kad plūmītes noskalotas, un burciņas tīras, pildu katlu ar 3 l tīra ūdens. Vārot tam pievienoju 2 kg cukuru. Vairāk nelieku, jo sanāk salds un burciņās tāpat labi stāv. Iemetu kādu pirparmētras zariņu klāt. Paralēli lieku tukšās burciņas mazliet pakarsēties cepeškrāsnī - 50 grādos.
Kad katlā sīrups gatavs burbuļo, sarindoju burkas, un katlā iemetu vairākas pirmās saujas plūmīšu. Kad pirmā plūmīte ieplaisā (un tas notiek drīz), ātri visas ar lielo karoti ņemu ārā un pildu burkās kopā ar sīrupu. Ja ir vēlme, ielieku kādu krustnagliņu burciņās. Kad pilnas, vākoju ciet, apgriežu otrādi un beigās sasedzu ar frotē dvieli. Nākamā dienā - uz pagrabu. Pirms tam vēl bērni sagatavo uzrakstus!
