1. Pajautāt: Kā tu jūties?
Kad tuvojas pārgurums, un tam aiz muguras nāk izdegšana, centīgi un apzinīgi cilvēki izliekas to neredzam. Viss ir kārtībā līdz pašam pēdējam brīdim, kad pēkšņi vairs nekas nav kārtībā. Tāpēc, lai cik ļoti negribētos, svarīgi rīkoties preventīvi – novērst izdegšanu, pirms tā mūs pārņem.

Neaizstājams paradums ir ik pa laikam pajautāt – kā tu jūties? Pajautāt sev, pajautāt bērnam, pajautāt kolēģim, klasesbiedram. Kā tu tiešām jūties? Uz to var atbildēt, runājot par ķermeniskajām sajūtām, par emocijām un jūtām. Labs palīgs var būt spēle „Jūtas. Sajūtas. Emocijas”, kura ļauj atrast īstos vārdus.

„Kā tu jūties?” var būt ikvakara tējas dzeršanas tēma. Uz šo jautājumu var atbildēt, stāstot, kā šodien gājis, kā mēs jutāmies dažādos brīžos un izdarot secinājumus – šodien gāja labi, es jutos gandarīta, es biju aizvainots. Taču, iespējams, vēl būtiskāk ir iemācīties pateikt, kā mēs jūtamies tieši tagad. Tai nav jābūt interesantai vai dziļai atziņai, bet tas jāpasaka godīgi. „Man grūti nosēdēt krēslā, jo spiež dibens.” „Man nāk miegs un gribas pasēdēt telefonā.” „Man ir uztraukums par rītdienas kontroldarbu.” Lai ko arī bērns pateiktu, esiet pieņemoši, nekomentējiet un nenosodiet to. Kad mūsu jūtas, sajūtas un emocijas drīkst eksistēt, mēs iegūstam apstiprinājumu tam, ka arī mums atļauts būt.

2. Ievērot sajūtas ķermenī
Svarīgi neatstāt novārtā ķermeņa sajūtas. Vēdera sāpes, saspringti pleci, strauja elpošana reizēm pauž to, par ko paši nemaz nenojaušam. Tieši sarunāšanās par sajūtām ķermenī var būt labs veids, kā bērniem un pieaugušajiem, kuriem ir grūtības atpazīt savas emocijas, sākt sevi iepazīt. Var noderēt mūsu bezmaksas darba lapa, kurā iespējams izkrāsot tās vietas ķermenī, kurā bērns jūt emocijas.

Lai vairotu spēju sajust savu ķermeni, var noderēt ikvakara masāža (nemaz nav jābūt profesionālim), spēles, kurās iesaistīta tauste (atpazīt, kas maisiņā), vingrošana, pievēršot uzmanību elpai, un ikviena patīkama aktivitāte, kurā uzmanība tiek veltīta tam, kā jūtas ķermenis.

3. Ieplānot neproduktivitāti
Sastādot savu dienas plānu, ieplānojiet laiku pilnīgai neproduktivitātei. Starp zoom sapulcēm 15 minūtes uzspēlēt Solitaire. Pēc bērna aizvešanas uz bērnudārzu noklausīties savu mīļāko dziesmu. Pirms vakariņu gatavošanas noskatīties pusi iemīļotā seriāla. Un uztvert ieplānoto atpūtu kā tikšanos ar kādu īpaši svarīgu personu – sevi.

4. Ieviest slinkošanas dienu
Ne velti pagājušā gada Oksfordas Gada vārds bija „goblin mode” – tāda slinkošana, par kādu parasti kauns, tāpēc tā cilvēki uzvedas tikai vienatnē vai ar pašiem pieņemošākajiem tuviniekiem. Īsteni goblina cienīga diena varētu būt šāda: piecelties tā ap 12, gultā paskatīties seriālu, uzēdot vakardienas vakariņu pārpalikumus, pēc pāris stundām iedzert kafiju, sarkastīties ar draugiem, paēst čipsus, noskatīties kādu filmu un atkal iet gulēt. Tomēr svarīgas ir nevis noteiktas darbības, bet gan brīvība no apkārtējo gaidām (un savējām). Tas ir laiks, kurā mēs dzīvojam tā, it kā zinātu – mūs par to nesarās. Tiesa, kļūšana par goblinu var ieilgt, tāpēc šī stratēģija nederēs visiem (it īpaši tiem, kuri jau to piekopj pārāk bieži). Tomēr tiem no mums, kuri allaž ir skrējienā, allaž vadās nevis pēc iekšējiem impulsiem, bet sava līdz malām aizpildītā grafika, reizēm noder būt pilnīgi un galīgi slinkiem.

5. Samazināt prasības
Tas ir pirmais ieteikums darbā ar bērnu, kad rodas uzvedības grūtības. Samazināt prasības, jo acīmredzot bērns ar kaut ko netiek galā. Iespējams, uzdevums ir par grūtu, iespējams, bērns ir apslimis, noguris, bēdīgs, nav motivēts. Lai kāds būtu iemesls, svarīgi paiet soli pretī, atbalstīt bērnu un uzslavēt par centību izdarīt tik, cik viņa vai viņš šobrīd spēj. Tāpat iespēju robežās var rīkoties arī pieaugušie. Īpaši sarežģīti tas ir tiem, kuriem piemīt perfekcionisms. To nav viegli uzveikt, bet tam var atvēlēt noteiktu laiku un vietu, piemēram, neļaut perfekcionismam valdīt mājās, kurās ieviest pastāvīgu kārtību ir objektīvi neiespējami. Kā būtu, ja mēs līdz pavasarim padzīvotu mērenā nekārtībā? Kā būtu, ja mēs kādu dienu vakariņās apēstu makaronus ar sieru?

6. Kad rūpes ir darbs
Tiem, kuru mājas dzīve paiet rūpēs par bērnu, par vecākiem, par dzīvesbiedru, darbs ir tā vieta, kurā beidzot atpūsties. Ar laiku mēs pat noticam, ka darbs tiešām ir atpūta. Kolēģi nesaprot, kā iespējams tik ražīgi strādāt darbā, un vēl strādāt rūpju darbu mājās. Un te nonākam vietā, kurā būtu jāseko kādam praktiskam ieteikumam – veikt elpošanas vingrinājumus, iet pastaigās, sportot, vērot savas sajūtas. Bet ieteikumus dot ir grūti, jo bieži vien tas nav jautājums par individuālām izvēlēm un prasmēm, bet gan adekvātu atbalstu tiem, kuri rūpējas par saviem pieaugušajiem bērniem, atbalstu jaunajiem vecākiem un ikvienam, kura ikdiena ir rūpes par kādu. Tāpēc tā ir mūsu visu atbildība – izdarīt tā, lai tie, kuri rūpējas par citiem, varētu parūpēties arī par sevi.