Otrdiena, 25.06.2024 14:31
Maiga, Milija
Pirmdiena, 23. oktobris, 2023 07:47

Kur notika lībiešu vadoņu politiskie saieti

Anna Lejiņa, Ogres Vēstis Visiem
Kur notika lībiešu vadoņu politiskie saieti
Latvijas Pilskalni
Pirmdiena, 23. oktobris, 2023 07:47

Kur notika lībiešu vadoņu politiskie saieti

Anna Lejiņa, Ogres Vēstis Visiem

Ķentes pilskalns Ogres pievārtē ir viens no ievērojamākajiem arheoloģijas pieminekļiem novadā, un senos laikos šajā ar augstiem vaļņiem un grāvjiem nocietinātajā nelielajā teritorijā, iespējams, pulcējušies lībiešu vadoņi, lai apspriestu sadarbību – kurš ar kuru pret kuru. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados te notika plaša arheoloģiska izpēte, un pēc tam tika izteikta versija, ka Ķentes pilskalnā varētu būt dzīvojis kāds dižciltīgais ar savu ģimeni un nelielu karadraudzi, kopumā trīs vai četri simti ļaužu. 

Arheoloģiskajos izrakumos ieguva daudz senlietu, par to ziņoja tā laika presē, un daži atradumi bijuši unikāli. Sākumā tika vēstīts, ka uziets aptuveni tūkstotis senlietu un cita materiāla, vēlāk, darbiem turpinoties, – ka atrastas jau 2256 senlietas, 3000 trauku lauskas un pilskalna nocietinājumu paliekas. Starp atradumiem bijis akmens cirvis, ar kuru kārtīgu koku var nocirst tikai pāris nedēļās. Toties nocietinājumu būvnieki uzskatāmi par izciliem arhitektiem un meistariem – izveidojuši kamerveidīgu koka satvaru, kura uzdevums bija saturēt vaļņa zemes uzbērumu un radīt stingru pamatu virszemes aizsardzības celtnēm. Tieši Ķentes pilskalnā pirmo reizi atrasti sirpji, kas kādreiz lietoti slāvu zemēs, un īpatnēja veida zirgu laužņi, kas līdz tam bija pazīstami tikai dienvidos un Latvijā nebija uzieti. 

Savas pastāvēšanas laikā pilskalns vairākas reizes ticis nodedzināts, pēdējoreiz – 9. gadsimtā. Toties padomju laikā to gandrīz pilnībā noraka grants ieguvei.

Par Ķentes pilskalnu zināmas vairākas teikas, un viena no tām ir skumji romantiska. Kalnā dzīvojusi apburta princese. Pusnaktī un dienas vidū kalna pakājē atvērušās zelta durvis, un princese ar savām divām kalponēm sēdējušas un sukājušas savus zelta matus. Protams, kā nu bez jaunekļa, kurš to visu reiz pamanījis un gribējis satvert durvis, lai tās neaizveras. Princese pamanījusies novērst jaunā cilvēka uzmanību un pazudusi kalnā. Durvis aizcirtušās. Kopš tā laika nevienam neesot izdevies ieraudzīt ne princesi, ne kalpones.

Cita teika vēsta par to, kā radušies tā dēvētie zelta kalniņi tīrelī ap Ķentes kalnu: tur reiz tecējusi Daugava, un gadījies, ka upē nogrimuši kuģi. Vietās, kur zem ūdens pagājuši paši lielākie, palikušas trīs saliņas. Kāds vīrs, tīrelī celmus lauzdams, reiz esot atradis kuģa stūri ar sarūsējušām eņģēm. 

Uz seno pilskalnu attiecināms nostāsts par vecenīti, kura acīmredzot bijusi lemta mūžīgai dzīvei zem zemes. Ganu meita, meklēdama noklīdušos lopus, večiņu sastapusi, un tā lūgusi, lai meita viņai pieskaroties ar rīksti. Divas reizes lūgusi velti. Kad centusies izdiņģēt trešoreiz, ar troksni iegrimusi zemē, saukdama: «Simts gadus gulēju, vēl simts jāguļ.» Nav zināms, cik ilgi šī teika zināma, bet pierakstīta tā ir 1928. gadā. Drīz paies tie 100 gadi...