Bremžu un nervu pārbaude

Pavasara saulīte spīd tik spoži, ka viņa nolemj: šodien ir īstā diena sākt jauno, veselīgo dzīvi. Viņa apņēmīgi dodas uz pagrabu pēc sava velosipēda, kuru nav redzējusi kopš brīža, kad uz mirkli nolēma pārtraukt sportošanu. Tas mirklis ieilga uz vairākiem gadiem. 

Pagrabā viņu sagaida velosipēds, kas atgādina eksponātu no muzeja sadaļas «Cilvēces tehnoloģiskie sasniegumi 19. gadsimtā». Putekļu kārta ir tik bieza, ka uz tās varētu rakstīt vēstules. Riepas – mīkstas kā pūpēži. Ķēde – bīstami vaļīga. Ar ādu apvilktajā sēdeklī kāds kustonis iecirtis zobus. Viņa nopūšas, uzvelk ravēšanai pirktos lateksa cimdus un sāk ciskudriļļa atdzīvināšanas rituālu.

Desmit minūtes viņa tīra putekļus. Divdesmit minūtes cīnās ar ķēdi, kas atsakās sadarboties. Sešas minūtes meklē pumpi un saved riepas braukšanas kārtībā. Piecas minūtes viņa pārliecina sevi, ka tas viss ir šīs ķēpas vērts, jo pavasaris taču ir jauns sākums.

Beidzot velosipēds ir gatavs darbam. Vismaz vizuāli. Viņa uzkāpj, atsperas pret pedāļiem un… tas kustas! Lēni, bet kustas. Viņa izbrauc no pagalma ar sajūtu, ka viss ir iespējams. 

Pirmajā pagriezienā viņa saprot, ka stūre ir jutīgāka nekā viņas rīta garastāvoklis. Velosipēds pēkšņi dodas tieši ziedu dobes virzienā – tās, kuru kaimiņiene kopš marta sākuma čubina kā makšķernieks savus pludiņus, āķus un spoles. Viņa paniski groza stūri un min pedāļus, jo saprot, ka šajā brīdī izšķiras viņas liktenis. Kaimiņiene nekad un nevienam nepiedos dobes postīšanu!

Brīnumainā veidā viņa apstājas tieši pirms dobes. Garāmgājēji ieinteresēti skatās. Viņa iztaisno muguru, sejai uzklāj smaidu un ar pārliecību paziņo: «Pārbaudu bremzes.» 

Viņa turpina braukt, it kā nekas nebūtu noticis, lai gan sirds sitas kā trauksmes zvans.

Bet viņa ir savaldījusi velosipēdu. Viņa ir dzīva, sveika un vesela. Viņas velosipēds – arī. Un kaimiņienes puķu dobe. 

Joga iesācējai

Viņa piesakās uz jogu ar stingru pārliecību, ka tas būs kaut kas mierīgs, relaksējošs, kad varēs vienkārši elpot un staipīties kā kaķis. Viņa jau iztēlojas sevi sēžam uz paklājiņa, malkojam piparmētru tēju un klausāmies Tibetas dziedošo trauku skaņās.

Īstenība ir citāda. 

Nodarbības telpā valda miers, sveces smaržo, fonā skan maiga mūzika. Viņa apsēžas, iztaisno muguru un smaida: «Jā, šis ir man piemēroti.»

Pēc piecām minūtēm viņa saprot, ka instruktore nav cilvēks. Instruktore ir gumijas lelle, jo noliecas tādos leņķos, kādos parasti sakņūp nagla, kad tai sit ar āmuru, bet šī neparko nevēlas tapt iedzīta koka dēlī. 

Instruktore mudina: «Un tagad liecamies tā, lai ar pieri pieskartos ceļgaliem.» Viņa skatās un domā: «Sēdus stāvoklī? Pie ceļgaliem? Mans ķermenis tam nav gatavs. Pareizāk sakot, tam nav gatavs mans vēders, kas atgādina pelmeni.» Instruktore uzliek savas rokas viņas mugurai un piespiež ieņemt prasīto pozu. «Au!» viņa ievaidas. 

Pēc pārdesmit minūtēm viņas kājas atsakās sadarboties. Viņa mēģina ieņemt Koka pozu, bet kājas atgādina divus neatkarīgus priekšmetus, kas atsakās būt komplektā. Viņa cenšas izskatīties mierīga, bet patiesībā domā: «Kāpēc es nevaru vienkārši būt koks? Koks stāv. Koks neko nedara. Koks ir laimīgs.»

Vēl pēc piecpadsmit minūtēm viņa vienīgā elš kā ierūsējis pūšamais instruments. Pārējie elpo klusi un ritmiski. Viņa – kā akordeons, kuram beidzas gaiss. Viņa cenšas to noslēpt, bet katra ieelpa skan kā sen neeļļotu durvju gaudas. 

Instruktore turpina un turpina mocīt savu jogotāju ziemā sagurušos ķermeņus. 

Un tad pienāk kārta Sunim ar galvu uz leju. Ja kāds nezina – tā ir jogas poza, nevis kvadroberu modes skate. Instruktore veikli izslien savu pēcpusi pret griestiem, saliecoties apgrieztā burta V veidā. Izskatās vienkārši. Viņa mēģina atkārtot. Viņas rokas slīd. Viņas kājas dreb. Viņa jūt, ka nokritīs. «Tikai nenogāzies kā kartupeļu maiss, mēģini noslīdēt uz grīdas lēni un graciozi,» viņa sāk nodarboties ar pašiedvesmu.

Viņa sagrupējas pēdējā brīdī. Neviens nepamana. Vismaz viņa tā cer.

Kad nodarbība beidzas, viņa pieceļas ar sajūtu, ka ir pārdzīvojusi kaut ko līdzvērtīgu izdzīvošanas šovam. Bet viņa ir lepna. Ļoti lepna. 

Pats svarīgākais – viņa nolemj atnākt arī nākamreiz.

Topogrāfiskā muļķe

Vienīgajā brīvdienā viņa sevi pierunā: «Šodien es būšu aktīva. Pastaiga dabā – tas taču ir viegli. Tā ir kā lēna šļūkāšana pa veikalu, tikai bez iepirkumu groza.» Viņa izvēlas maršrutu, kas kartē izskatās kā maiga, zaļa čūskiņa. Nekā sarežģīta.

Viņa uzvelk sporta bikses, kas nav piedzīvojušas neko sportisku kopš pagājušā gada, paņem ūdens pudeli un dodas ceļā ar pārliecību, ka pēc stundas jau būs mājās, nostaigājusi obligātos 10 000 soļu. Labi, lai būtu pēc pāris stundām. 

Pēc stundas viņa saprot, ka maršruts nav domāts cilvēkiem, kuriem orientēšanās prasmes aprobežojas ar «kur ir tuvākais veikals». Taka ir, bet norādes izvietotas tik reti, ka, šķiet, pats maršruta plānotājs nav bijis pārliecināts par virzienu. Viņa atver telefonā karti, bet bultiņa rāda uz augšu, it kā teiktu: «Lido, meitene, lido!» 

«Tfu!» viņa iekšēji nospļaujas, jo norādīto virzienu iztulko kā taisnāko ceļu uz debesīm. «Tur man par agru!»

Viņa pagriežas pa labi. Tad pa kreisi. Tad atpakaļ. Tad atkal pa labi, jo tur vismaz vīd spoža saules gaisma. Pēc sūnām uz kokiem viņa mēģina noteikt ziemeļus. Tas nelīdz, jo viņa nezina, kur atrodas mājas – dienvidos, austrumos vai vēl kādā debess pusē.

Ik pa brīdim viņa sastop citus entuziastus – viņi izskatās mierīgi, pārliecināti, ar mugursomām. Toties viņa izskatās pēc cilvēka, kurš nejauši nokļuvis maratonā, domājot, ka tas ir pikniks.

Tomēr viņa turpina soļot. Jo pavasaris smaržo. Putni dzied. Un viņa ir spītīga.

Negaidīti taka atduras skaistā vietā. Izskatās, ka saule tūlīt iekritīs mežā, kamēr vējš bužina koku galotnes. Viņa izgaršo triumfa mirkli: «Es to izdarīju. Es neapmaldījos. Nu, gandrīz neapmaldījos.»

Viņa izvelk telefonu, uzbildē pašiņu ar peizāžu fonā. Kad viņa publicē bildi sociālajos tīklos, pievieno pašpārliecinātu tekstu: «Pavasara pārgājiens – mans mīļākais rituāls.»

Nevienam nav jāzina, ka kartes bultiņa rādīja uz debesīm, bet viņai nepietika saprašanas pagrozīt tālruni, lai nomērķētu pareizo debess pusi un kustības virzienu. «Kā topogrāfiskā muļķe par stūrmani rallijā es nederu,» viņa pat necenšas sevi mānīt.

Viņa un bokss – zibensromāns

Pēc ziemas, kurā viņas galvenais sporta veids bija tējas krūzes cilāšana, viņa sevi izaicina: «Iešu uz boksu. Izsist no sevis nogurumu, slinkumu un vēlmi vārtīties gultā līdz pusdienlaikam.»

Viņa ierodas boksa zālē ar pārliecību, ka process būs enerģisks, bet nekas tāds, ko nevarētu izturēt cilvēks, kurš bērnībā uzvarēja 100 metru skrējienā. Instruktors viņu sagaida ar divdomīgu smaidu, kas nozīmē tikai vienu: «Tu vēl nezini, kas tevi sagaida.»

Instruktāža, iesildīšanās. Jau pirmajās minūtēs viņa saprot, ka bokss nav gluži tas pats, kas mīļais dīvāns, un instruktora enerģija ir tik intensīva, ka varētu darbināt nelielu elektrostaciju. Viņš liek lēkt ar lecamauklu. Viņa sapinas jau pirmajā minūtē. Tad seko «ēna» jeb sitienu imitācija spogulī. Viņa mēģina izskatīties nikna, bet spogulī redz tikai cilvēku, kurš cenšas aizbiedēt neredzamu odu mākoni. 

Viņa uzvelk cimdus. Instruktors pamāj: «Sitam!» Viņa sit. Vēlreiz. Instruktors izlabo roku un kāju pozīciju, elpošanu, muguru, plecus, pat to, kā viņa skatās uz maisu. Šķiet, tas aizkaitina boksa maisu vai kā to uzparikti sauc. Trešais sitiens maisu iedvesmo atbildēt, un tas atsitas pret viņu ar tādu sparu, ka viņa sper soli atpakaļ un nogāžas kā noguris kaķis. Vaigs smeldz. 

Viņa pieceļas, turpina. Sitieni kļūst ritmiskāki, diemžēl rokas atgādina betona stabus. Instruktors saka: «Vēl minūti!» Viņa ir pārliecināta, ka pagājušas vismaz piecas. Treniņa beigās viņa ir slapja kā pēc peldes un smaida tikai tāpēc, ka sejas muskuļi vairs neklausa. Instruktors jautā: «Kā bija?» Viņa mēģina atbildēt, bet izdodas tikai kaut kas līdzīgs histēriskiem smiekliem un gārdzieniem. Mājās viņa spogulī pamana zilganu pleķīti uz vaigu kaula – sveicienu no boksa maisa. Viņa nopūšas, uzliek ledu un secina: «Nekad! Nekad ar šo vairs nenodarbošos.»