Vecāku mantojums
Mani vecāki bija alkoholiķi un nomira no etanola izraisītajām sekām. Mamma noturējās ilgi, viņu pudele aizrāva kapā 63 gadu vecumā. Tētis uz viņsauli devās, nenodzīvojis pat 30 gadu. Nez kāpēc savu dzīves ilgumu es samēroju ar viņējo. Bieži domāju: redz, manā vecumā tētis jau bija miris, bet es esmu sasniegusi to un šito, nodzīvojusi tik un šitik ilgi.
Uz mammu es to neattiecināju. Tagad saprotu, kāpēc tā. Mammas dzeršana un degradēšanās man bija acu priekšā, bet tētim palaimējās nomirt tik jaunam, ka es viņu tikpat kā neatcerējos, viņš man nebija neko ļaunu nodarījis, tālab bērnībā es glorificēju viņu. Domāju – ja tētis būtu dzīvs, viņš neļautu mammai dzert, viņš man palīdzētu, viņš mani aizvestu prom no tās kroga elles, kādā dzīvoju.
Tagad apzinos, ka nevar zināt, kā būtu, ja būtu, turklāt labi ļaudis jau sen izstāstīja arī par tēta grēkiem un grēciņiem, kurus viņš izstrādāja skurbulī. Ar savu tagadējo saprātu saprotu mammu, kura nevēlējās ciest tādu dzīvi, tāpēc mani vecāki izšķīrās. Bet kā bija, kā ne, arī viņa iestiga tajā pašā šņabja akacī.
No viena grāvja otrā
Tāds ir īsais izklāsts par to, kas zemapziņā mani turēja stresā ļoti ilgi un iegāza no viena grāvja otrā.
Vispirms, protams, bijos par sevi – kas zina, kādi gēni ir iedzimuši. Drošs paliek nedrošs, tāpēc nedzēru nemaz. Kad skolas biedri ballītēs paslepšus iemalkoja kādu tolaik populāru liķieri, es atturējos. Ni un ni. Augstskolā mācoties, mani nevarēja pavedināt pat uz vienu glāzīti. Ni un ni. Arī savās kāzās nedzēru un vīram neļāvu. Ni un ni. Es noteikti varēju būt atturības kustības veicinātāja Augusta Dombrovska labā roka, ja vien būtu dzīvojusi viņa laikā vai viņš manējā un mūsu ceļi būtu krustojušies.
Kad jaunības maksimālisms ar tam raksturīgo kategoriskumu bija aiz muguras, es vairs neatteicos no gaumīgas radošās bohēmas, kurā piedalījās arī alkoholiskie dzērieni. Mēs bijām inteliģenti cilvēki, pietiekami situēti, ģimenes cilvēki, ar savām vērtībām, kur pļēgurošana noteikti nebija pirmajā desmitniekā. Jā, un radošajiem taču piestāv bohēma. Par laimi, mūsu kompānijā dzērieniem bija pastarpināta loma, galvenokārt runājām par un ap darbu. Neliegšos, vilināja nenormētā darba laikā nočāpot uz kafejnīcu un kopā ar domubiedriem pasēdēt pie vīna, viskija vai «Melnā samta» un «Asiņainās Mērijas» glāzes. Un pēc tam doties turpināt strādāt, lai kāda kuram bohēmiskā kondīcija bija sasniegta. Es joprojām piesardzīgi ļāvos zaļā pūķa vilinājumam. Baidījos, ka beigšu savu dzīvi tāpat kā mamma un tētis. Viens – renstelē, otrs gultā ar pusizdzertu pudeli apkampienā.
Ģimenes kauns
Ar laiku sāku tirdīt sevi, vai bohēma nenotiek par biežu. Cik daudz es izdzeru? Vai tas ir normāli? Mana audzināšana aizvien neļāva tādus jautājumus apspriest ar citiem. Kā atkārtoja mana mamma, ģimenes kaunam vienmēr jāpaliek ģimenē. Ar to viņa domāja savu alkoholismu. Un man bija kauns par savu mammu.
Kaut kur dziļi, kā sacītu «klasiķis», sievietes iekšās dzeršana man šķita apkaunojoša, lai gan pati tajā piedalījos. Jo bohēma man patika, bet kopš bērnības pašas noteiktās robežas un rāmji bija pretrunā ar šo patikšanu.
Turklāt audzināju divus dēlus. Mani priekšstati lika domāt, ka zēni ir alkoholu gribošāki nekā meitenes. Puiku pusaudžu gados ar aizdomām vēroju viņu pārrašanos no viesošanās pie draugiem – dzēra vai nedzēra? Kad padsmitgadnieki rīkoja tusiņus bez vecākiem, es biju gatava sajukt prātā, cik ļoti vēlējos kontrolēt savus dēlus un zināt, kas notiek.
Kad sapratu, ka mana kontrole pār dēliem kļūst par apsēstību, pati sev sāku atgādināt to pašu, ko bērnībā dzirdēju no mammas: «Ģimenes kaunam jāpaliek ģimenē.» Tikai šoreiz kauns nebija par viņu – tas bija par mani. Par manu nespēju atrast vidusceļu.
Par vārdiem un darbiem
Būtībā puikas jau bija izauguši. Vēl daži gadi, un pilngadība klāt. Es nezināju, ko darīt ar savu kontrolēšanas apmātību, ko bija izraisījušas bailes – lai mani dēli nerīkojas kā mani vecāki. Liekot roku uz «Dekamerona», kas ir mana laicīgā bībele, varu apzvērēt, ka negribēju, ka viņi nodzeras. Es biju pārņemta ar aksiomu – viņi nodzersies. Tāpēc pati nolēmu nedzert nemaz, lai puikām būtu piemērs. Lai viņi skatās, kā es daru. Lai redz, ka mani vārdi saskan ar darbiem.
Vai viņi to tā uztvēra? Ak, nē. Tas, ko viņu rīcībā tolaik uztvēru kā katastrofu, tagad šķiet pilnīgi normāla pusaudžu pieaugšana. Ar pašu kļūdām, puniem un mācībām.
Tolaik es gāzelējos no viena grāvja otrā nevis tāpēc, ka būtu vāja, bet tāpēc, ka līdz tam biju spiesta staigāt pa šauru, slidenu laipu, kas veda pāri manai pagātnei un manām bailēm.
Par laimi, dēli ir apveltīti ar saprātu un veselīgu attieksmi pret dzīvi, arī attiecībā uz manām kļūdām viņu audzināšanā. Ar viņiem viss bija un aizvien ir kārtībā. Neviens nav nodzēries, neviens nav, atvainojiet, sūdabrālis. Neviens no abiem nav tāds, par kura rīcību, uzskatiem un idejām man nāktos kaisīt pelnus sev uz galvas. Kad pirms dažiem gadiem trijatā izrunājām pagātnes samezglojumus, abi garšīgi smējās par manu nodzeršanās aksiomu attiecībā uz viņiem: «Mammu, tu par mums uztraucies tā, it kā mēs būtu piedzimuši ar korķuviļķi īkšķa vietā. Varētu domāt, ka mūsu istabā būtu bijusi slepena spirta rūpnīca, nevis «PlayStation».»
Glābiņš pie narkologa
Bet! Viņi nezina, ko vēl es izstrādāju! Kad vecākajam dēlam piedzima meitiņa, mani atkal pārņēma dīdeklis. Ko tad, ja alkoholiķu gēni iedzimst pēc vairākām paaudzēm? Vai tā var notikt? Kāda ir varbūtība, ka tā būs, un vai ir garantija, ka nebūs? Un es pierakstījos vizītē pie narkologa. Jā, reizēm esmu rīcības cilvēks: kas nodomāts, tas izdarīts.
Narkologs pieņēma nomaļā ēkā psihiatrijas un narkoloģijas centra teritorijā. Atbraucu savlaicīgi. Pietika laika riņķot gar korpusiem, pastāvēt pie tēlnieku Bergu skulptūras «Sašķeltā dvēsele» un saprast, vai vēlos dzirdēt to, ko narkologs varētu pateikt.
Ārsta kabinetā bēru vārdus kā pupas. Pirmkārt, manam tā laika budžetam maksa par vizīti bija iespaidīga; otrkārt, es uztraucos; treškārt, vizītes laiks bija ierobežots. Narkologs sēdēja kā krīvu krīvs, vērodams mani ar sirmajās uzacīs ieslēptajām acīm. Viņš bija tik bezkaislīgs un atbruņojošs, ka sajutos kā sievieškārtas Sprīdītis Vecā vīriņa klātbūtnē. Atslīgu krēslā, kā nometusi pudeļu kravu no kamiešiem. Narkologs ievēroja manu noskaņojuma maiņu un, gribētos domāt, novērtēja manu diezgan augsto inteliģences koeficientu. Pamanījāt, ka ar pieticību neesmu apdalīta, vai ne? Viņš iztaujāja par maniem alkoholisko dzērienu lietošanas paradumiem. Atzinos, ka man nav, ar ko īpaši lepoties. Gribētos dzert vairāk un biežāk, bet organisms iebilst. Joks, protams, par to gribēšanu, bet redzēju, kā viņa acis atdzīvojas.
Vairāk par visu mani interesēja iedzimtība. Narkologs rūpīgi un ar mēru zinātniski izstāstīja lietu kārtību, un es ar prieku pieņēmu atbrīvojošo patiesību: neviens nepiedzimst ar pudeli rokā. Tikpat svarīgi ir tas, ka nav iedzimts ne liktenis, ne «alkoholiķa gēns». Vide, attiecības, stress, kultūra, draugi, pašvērtējums – tie bieži nosaka daudz vairāk nekā bioloģija. Atkarību izraisa etanols – viela alkoholiskajos dzērienos, kas iedarbojas uz smadzenēm un pamazām rada vēlmi dzert arvien vairāk. Cilvēks sāk lietot alkoholu, lai mazinātu stresu, nomāktu nepatīkamas emocijas vai tiktu galā ar problēmām. Laika gaitā alkohols kļūst par veidu, kā izvairīties no realitātes, un cilvēka psihe vairs nespēj funkcionēt bez šīs vielas. Par to mēs izrunājāmies gari un plaši.
Kad atvadījāmies, narkologs sacīja: «Pirmo reizi pie manis atnācis tik atbildīgs cilvēks, kurš uztraucas ne tikai par sevi, bet arī par saviem pēcnācējiem un viņu iespējamām nosliecēm.» Tajā brīdī sapratu, ka mana apsēstība ar kontrolēšanu bija mēģinājums pārraut to neredzamo pavedienu, kas gadu desmitiem vilka manu ģimeni pa vienu un to pašu apli. Viņš piebilda: «Ziniet, jūs noteikti varat baudīt vīna glāzi nedēļā, nekas slikts nenotiks.»
Esmu nomierinājusies. Sapratusi, ka tie, kas zina savu ģimenes stāstu, bieži ir modrāki nekā tie, kuriem nav, par ko baidīties. Mani ilgi vadīja bailes, bet tieši apzinātība izveda no ģimenes ēnas, kurā, kā reiz domāju, biju iesprostota. Tagad smejos, ka esmu vienīgais cilvēks, kurš no narkologa kabineta iznācis ar oficiālu atļauju dzert vīnu. Godīgi sakot, esmu disciplinēta paciente. Manuprāt, tas ir labākais ģimenes lāsta laušanas rituāls, tāds kā kompromiss starp mani un manas dzimtas vēsturi. Kompromiss bez pārspīlējuma.
