Dievs deva, viņš arī paņēma
Kā dzīvē notiek, nomira mans eksvīrs. Sen jau viņam bija cita ģimene tāpat kā man. Katram sava dzīve, viens otra dzīvē nejaucāmies. Pat attālināti ne. Toties abiem – kopīgi bērni. Pieauguši. Bet arī bērnu dzīvē viņš nebija klātesošs. Par to runājot, varētu izmantot emocionāli ietilpīgo partikulu diemžēl, bet es atļaušos teikt, ka tā vienkārši notiek.
Vienvakar iemirgojās tālruņa ekrāns. Rakstīja man svešs cilvēks, izteica līdzjūtību un pavēstīja, ka manu bērns tēvs esot miris. Ārzemēs. Kā saka, dievs deva, viņš arī paņēma, ko nu vairs. Bet pēc tam notikumu virpulis uzņēma apgriezienus un kļuva par vietējas nozīmes orkānu, es teiktu. Haotisku un neprognozējamu. Tieši tādu, kā man patīk.
Šī ziņa mani un bērnus pārsteidza nesagatavotus. Mani tikpat kā nemaz, es to pieņēmu kā sausu faktu. Bērni gan reaģēja katrs savā stilā. Meita raudāja tā, ka pat suns apjuka un sāka gaudot līdzi, dēls tikai paraustīja plecus un teica: «Nu, vismaz nebūs jāatbild uz viņa zvaniem.» Trešais bērns klusēja, bet acīs bija saskatāms emociju kokteilis, kad cilvēks vienlaikus grib gan smieties, gan dusmoties, gan nesaprot, ko teikt pārējiem. Viņš filozofiskā noskaņojumā nopūtās: «Visi mantojumi beidzas ar to, ka kāds sastrīdas par krēslu vai karoti.»
Draudzene izvēlas
Pēc dažām dienām ar mani sazinājās, kā es saku, mana pirmā vīra otrā sieva. Tā un tā, noticis tas, kas noticis. Tagad jākārto mantojuma lietas, jo bērniem pienākas sava daļa. Bērni sākumā nevēlējās neko darīt, mantojumu viņiem nevajagot, bet otrā sieva uzstāja. Visam jābūt likumīgi, visam jānotiek kārtīgi, un viņa gribot dzīvot ar tīru sirdsapziņu. Mantojums palicis mūsu pašu zemītē, bet visas iesaistītās personas dzīvo vai dzīvoja, kā aizsaulē aizsauktais eksvīrs, citā valstī. Nācās iesaistīties arī man, organizējot vizītes pie pašmāju notāres, lai savestu lietas kārtībā. Nav man pieredzes ar mantojuma lietām, ne es zināju, ar ko sākt, ne – cik laika tas aizņem.
Man nepatīk kārtot saimnieciskas, praktiskas lietas. Toties manai draudzenei tas padodas. Tikko ieminējos par notikušo, viņa ķērās vērsim pie ragiem, man neprasot. Noskaidroja labākos notārus, sastādīja sarakstu un atsūtīja man. Es gan savā prātā domāju, ka notāri nevar būt ne labi, ne slikti. Viņiem jāievēro likums un jāstrādā likuma ietvarā, kā tagad moderni sacīt. Tomēr draudzene pa blatu (kuri saprot šo jēdzienu) bija noskaidrojusi un ieteica labākos no labākajiem.
Viendien ķēros pie šī saraksta. Piezvanīju pirmajai ieteiktajai notārei. Tieši tajā dienā, kad bija nepieciešama vizīte, šī notāre nebūšot. Bet maniem bērniem formalitāšu kārtošanai bija tikai viena diena. Zvanīju nākamajai sarakstā. Jā, pierakstīšot. Saņēmu izsmeļošas atbildes uz saviem jautājumiem, neviens nesteidzināja. Ļoti patīkams iespaids. Tā kā biju apsolījusi pie šīs notāres pierakstīt arī sava pirmā vīra otro sievu, izdarīju to ar labi padarīta darba sajūtu. Bez mazākās aizdomu ēnas. Jo viņa bija plānojusi ierasties citā laikā, lai izdarītu to, kas pienākas no viņas puses.
Notāre kā likteņa režisore
Pienāca diena, kad man un bērniem vajadzēja ierasties pie notāres. Viena otrai neiepatikāmies uzreiz. Esat piedzīvojuši sajūtu, ka fluīdi lido pa gaisu? Es šo vārdu lietoju ezoteriskā nozīmē, kā hipotētiskas bioloģiskas enerģijas strāvojumu, kas izdalās no dzīviem organismiem. Vai nu cilvēks šķiet simpātisks, vai arī nepatīk, sit kaut nost. Tieši tā bija mums. Formāli bijām pieklājīgas viena pret otru, bet sajūtas – brrr! Redzēju, ka maniem bērniem tas nepalika nepamanīts. Viņa bija, es teiktu, augstprātīga, uzpūtīga. Notāre izdarīja, kas darāms, bet mani nepameta sajūta, ka gribas ātrāk izkļūt no kabineta. Kad nonācām aiz durvīm, viens no bērniem diplomātiski komentēja: «Mjā, interesanta dāma.»
Taču bijām dabūjuši visus papīrus, ko vajadzēja, tāpēc piedzīvotajam atmetām ar roku.
Pēc dažām dienām piezvanīja aktīvā draudzene. «Nu, kā gāja?» viņa vaicāja. Izstāstīju sajūtas. «Kā sauc notāri?» viņa taujāja. Pateicu. Pēc dažām minūtēm tālrunī atskanēja viņas kliedziens: «Kāpēc tu tur gāji?!»
«Tāpēc, ka tu ieteici,» laipni paskaidroju.
«Ārprāts!» draudzene nerimās.
«Tieši kas?» vēlējos noskaidrot.
Izrādījās, notāre bija pamanījusies par mirušu izsludināt nevis reāli mirušo, bet viņa dzīvo radinieku, kurš uz vairākām dienām palika bez naudas, jo bija taču miris. Bankas kartes bloķētas, jo viņš taču ir miris. Izņemt naudu nevar, jo viņš taču ir miris. Norēķināties par kredītmaksājumiem arī nevar, jo viņš taču ir miris. Turklāt cilvēks tobrīd bijis ārzemēs. Ne naudas, nekā. Dzīvo nu, kā spēj.
Par laimi, situācija atrisinājās.
Droši vien esmu nenopietna, jo vispirms iespurdzu. Toties manas aktīvās, svētā sašutuma pilnās draudzenes monologi ir literatūras žanra paraugs. Viņa burtiski eksplodēja: «Tu saproti, ko tas nozīmē? Cilvēks ir dzīvs, bet sistēmā – miris! Tas ir kā zombiju seriāls, tikai bez grima! Kā var sajaukt dzīvu ar mirušu? Vai viņa dokumentus šķiro pēc horoskopa? Ā, šodien Skorpioniem neveiksme, tad šis lai ir miris! »
Centos viņu nomierināt: «Viss taču atrisinājās.»
Draudzene kliedza: «Atrisinājās? Ja man bloķētu karti ārzemēs, es uz vietas kļūtu par vietējo atrakciju – skatieties, kā latviete mēģina samaksāt ar miruša cilvēka karti!»
Mani pie sajēgas atsauca tikai fakts, ka tu, cilvēk, esi ārzemēs, bet kartes bloķētas, norēķināties nevari itin par neko – pat ne par dienišķo maizi. Kā justos es?
Bērni, klausoties šo tirādi, smējās: «Mammu, tu esi izvēlējusies nevis notāri, bet stand-up komiķi, kas strādā ar dokumentiem.»
Bija vīrietis, kļuva par sievieti
Ekhmm… apsvēru, vai šo stāstu darīt zināmu mana pirmā vīra otrajai sievai, pirms viņa ierodas Latvijā pie šīs notāres, vai arī tikai tajā dienā, kad pieteikta vizīte un mums abām nolikta tikšanās, lai ātri apspriestu dažus jautājumus. Izvēlējos otro variantu.
Satikāmies lietainā dienā. Izstāstīju, kā gāja mums. Izstāstīju par man nezināmā cilvēka piedzīvoto. Mana pirmā vīra otrā sieva drosmīgi atbildēja, ka riskēs un dosies pie šīs notāres. Jo citu variantu nebija. Diemžēl. Ja cilvēks atlido no ārzemēm, tad viņam ir ierobežots laiks rīkoties. Un cits notārs nav pieejams uzreiz.
Pēcāk viņa pieklājīgi atzinās, ka vizīte bijusi… ekhmm… interesanta. Viņu pieņēma ar ilgu kavējumu. Notāre sagaidījusi ar teikumu: «Par mirušajiem labu vai neko!» Mana pirmā vīra otrā sieva bijusi neizpratnē: «Es nenācu runāt par attiecībām, es nāku nokārtot dokumentus! Nevajag mani mācīt, kā dzīvot!» Notāre ne mirkli neapjukusi. Turpinājusi savā ierastajā stilā, kas vienlaikus atgādina gan skolotāju, gan tiesnesi, gan ciema raganu. Dokumentus šķirstījusi ar tādu nopietnību, it kā tur būtu aprakstīta nevis mantojuma sadale, bet slepenā recepte, kā pagatavot mūžīgās dzīves eliksīru.
Tālāk saruna ritējusi kaut cik lietišķā gultnē.
Vakarā mana pirmā vīra otrā sieva man zvanīja. Sarunu sāka iztālēm. Sak, aizsūtīšu tev dokumentus, kas attiecas uz mantojumu, lai esi lietas kursā. Es labticīgi atrunājos, ka viss kārtībā, tik un tā neko daudz nesaprotu, ka uzticos viņai. Tomēr viņa neatkāpās. «Tu nebrīnies, kad izlasīsi pirmo teikumu,» viņa teica. Kļuvu piesardzīga: «Jā… Kas tur ir?»
«Tur mūsu vīrs padarīts par sievieti.»
Pēc šī teikuma abas smējāmies, jo, par laimi, humora izjūta mums sapas. Tā ir visai melna. Tiešām, nelaiķis padarīts par sievieti. Turpmākajā tekstā viss kārtībā, dzimums pareizais. Bet pirmais teikums – kā rozīnīte kūkā. Un, protams, mēs abas vienlaikus iztēlojāmies, kā notāre ar nopietnu sejas izteiksmi saka: «Nu, ko jūs te brīnāties? Dzīvē visādi gadās. Vienu dienu vīrs, otru – sieva. Dokumentos viss iespējams.»
Gribas atbildēt Allas Pugačovas dziesmas vārdiem: toļi ješčo buģet, oj, oj, oj! – kas vēl būs, oj, oj, jo!
To uzzinot, draudzene atkal uzsprāga: «Nu, tas jau ir progresīvi! Dzimumu maiņa dokumentos – bez operācijas, bez psihologa, tikai viena notāres paraksta attālumā! Eiropa vēl nav gatava šādai inovācijai!»
Ar mana pirmā vīra otro sievu esam kļuvušas ja ne draudzenes, tad labas paziņas gan. Mūs vieno ne tikai mantojuma lietas, bet arī kopīga pieredze ar notāri, kura mūs tur tonusā. Un, protams, gaidām turpinājumu šim stāstam – jo, ja reiz cilvēku var padarīt par mirušu, dzīvu vai pat sievieti, tad kas vēl var notikt? Varbūt nākamajā dokumentā viņš būs kosmosa ceļotājs vai Latvijas prezidents.
Kāpēc ne?
