Tikai uz priekšu!
Negribētos ticēt, ka latvju humoristi Fredis un Ufo neticamā veidā ir uzzinājuši par manu piedzīvojumu taksometrā. Jo es viņus nepazīstu un nekad neesmu satikusi. Tāpēc gribētos cerēt, ka ne es viena tā esmu uzvedusies. Ka tas ir lipīgi. Ka mēs, sievietes, tā – pilnīgi aloģiski – darām, nonākot pretrunā pašas sev.
Protams, viss notika naktī, kad vajadzēja atstāt viesmīlīgās telpas, lai mestos braucienā uz mājām. Ar taksometru.
Auto ieradās necerēti ātri. Tik vien pietika dažu minūšu, lai uzspiestu paviršu atvadu buču mājasmātei uz vaiga, atvadītos no pārējiem un dotos prom. Taksometrs jau gaidīja pie kāpņu telpas durvīm. Nācās jozt, ko kājas nes, lai nevajadzētu maksāt par gaidīšanu. Cilvēkam, kurš apgūst dārgu papildizglītību, katrs cents ir zelta vērts.
Āra spirgtais gaiss reibināja vairāk nekā pirmās bērzu sulas. Es teiktu, ka aukstā gaisa trieciens bija pārāk spēcīgs. Vienlaikus sevis attaisnošanai varu bilst, ka domās jau biju pavisam citur. Tāpēc tad, kad iekāpu mašīnā, vairs neatrados šeit un tagad, šajā realitātē. Pat neatbildēju uz šofera jautājumu, kur brauksim. Kad viņš vēlreiz aicināja nosaukt adresi, es labi audzinātas dāmas stilā automātiski attraucu: «Kā jums nav kauna! Neteikšu! Tas ir personas datu aizsardzības pārkāpums. Bet es parādīšu, braucam.»
Viņš paklausīja. Savā prātā turpināju risināt sev vien zināmu rēbusu. No tā mani izrāva šofera jautājums: «Kur mēs braucam?»
«Uz priekšu,» teicu. «Līdz tirdzniecības centram un tad pa labi.»
«Un tagad?» viņš pārtrauca klusumu pēc brīža.
Paskatījos pa logu. Tirdzniecības centrs.
«Un tagad?» viņš atkārtoja tādā balsī, kādā runā cilvēks, kas saprot – viņš ir nonācis svešā realitātē bez cerībām saņemt saprātīgu atbildi.
«Tagad?» es pārlaidu skatienu ielai, mēģinot saprast, kur atrodos. «Tagad braucam… hm… turp.» Norādīju ar roku uz priekšu, kur bija tumsa, laterna un kaut kas, kas varēja būt gan mana māja, gan cita dimensija.
Viņš paklausīgi uzsāka kustību.
Pēc brīža atkal: «Un tagad?»
Es nopūtos. «Tagad pa kreisi. Nē, pagaidiet, pa labi. Nē, tomēr pa kreisi. Es jūtu, ka mana māja ir tur.»
«Jūs jūtat?» viņš pārjautāja.
«Jā,» lepni teicu. «Man ir īpaša orientēšanās sajūta.»
Viņš klusēja. Es arī. Mašīna lēni slīdēja cauri naktij.
Pēc vēl diviem «un tagad?» un vienas neplānotas apgriešanās brauciena vidū pēkšņi ieraudzīju pazīstamu balkonu.
«Stop! Te!» es iesaucos ar tādu sajūsmu, it kā būtu atradusi Atlantīdu.
Šoferis nobremzēja. «Jūs te dzīvojat?»
«Protams,» biju pārliecināta.
Viņš nopētīja mani, tad māju, tad atkal mani. «Labi. Bet nākamreiz… jūs tomēr nosauciet adresi, jo es taču tik un tā tagad zinu, kāda tā ir.»
«Jā,» es automātiski piekritu. «Nākamreiz noteikti.»
Viņš neko neteica. Tikai pamāja ar galvu tā, kā to dara cilvēks, kas saprot: viņam šonakt ir bijis gods satikt kādu, kurš dzīvo pēc saviem likumiem.
Es izkāpu un tikai tad apjēdzu, ka tas nemaz nav mans balkons, tā nav mana māja.
Bet… vismaz rajons bija pareizs. Un tas jau bija daudz.
Pēc tam šo stāstu dzirdēju Freda un Ufo izklāstā. Tiešām tas bija par mani?!
Neērti jautājumi
Pēc jestras sieviešdienas svinēšanas pienāca laiks braukt mājās. Kolēģei un man vajadzēja doties uz vienu pusi, jo dzīvojām gandrīz kaimiņos. Krietni pēc pusnakts dīdījāmies pie Strēlnieku pieminekļa, gaidot izsaukto taksometru. Tonakt bija daudz braukt gribētāju, bet mums nevajadzēja steigties.
Beidzot no tumsas iznira auto. Iekāpām. Izstāstījām maršrutu. Šoferis noklausījās un uzdeva gāzi. Lidojām pāri tiltam tikpat ātri kā Jurijs Gagarins uzšāvās kosmosā. Protams, tas ir tēlains salīdzinājums, jo par Jurija kosmiskajām gaitām man ir miglains priekšstats. Bet, ja viņš lidotu tāpat kā šis taksometra vadītājs, tad saprotams, kāpēc kosmonauti tik bieži mainās.
Pie stūres bija džigits, vārda tiešā nozīmē džigits. Ne tikai pārgalvīgs autobraucējs, bet arī pēc izskata ugunīgs Kaukāza dēls. Man šķita, ka es, rudmate, viņu interesēju mazāk nekā mana blondā līdzbraucēja. Viņš spogulī lūkojās tikai uz viņu un ne pārāk tekošā latviešu valodā tērzēja ar mums. Pareizāk sakot, ar manu blondo līdzbraucēju. Es biju vien piedeva īstenajai latvju zeltenei, kura acumirklī iekaroja džigita sirdi un prātu.
Ak tavu nelaimi, blondīnei vajadzēja izkāpt pirmajai! Džigita balsī jautās nožēla. Viņš nekavējoties piedāvāja aizvizināt dāmu līdz daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpas durvīm, gādīgi piebilzdams, ka sievietēm nevajag staigāt tumsā. Viņš zinot, ka šis rajons ir ļoti bīstams. Tādā veidā viņš centās paildzināt saikni ar latvju blondīni. Droši vien pats bija to bīstamību tikko izdomājis.
Līdzbraucēja izkāpa. Līdz manai mājai bija divu minūšu brauciens.
«Vai zināt, ka pēdējā laikā taksometra šoferi izvaro sievietes?» spēji jautāja džigits, kad mašīnā bijām palikuši divi vien. Viņa vaicājums bija negaidīts. Par laimi, mana mēle darbojas ātrāk nekā mans prāts.
«Cik bieži jums, taksometra šoferiem, uzbrūk ar nazi? Jo nesen bija trīs tādi gadījumi,» dzirdēju sevi sakām.
Lielākai ticamībai ar piepūli cilāju rokassomu, kas atgādināja hanteles un ceļojuma kofera krustojumu. Liku saprast – ja vajadzēs, ar to varēšu ne tikai aizstāvēties, bet arī uzsākt fitnesa nodarbību.
«Anna, ne velti tu skaties raidījumu «Degpunktā»!» domās uzslavēju sevi par prasmi jauki tērzēt ar ikvienu cilvēku viņam saprotamā valodā un stilā. Ja būtu vēl mazliet laika, varētu arī parādīt, kā pareizi uzlikt roku dzelžus.
Ugunīgais Kaukāza dēls acīm redzami saguma, saplaka un noskuma. Tālāk braucām klusēdami. Atvadījāmies formāli: paldies, arlabunakti, lai jums daudz jauku pasažieru. Tādā garā.
Es, protams, izkāpu ar attieksmi, it kā man mugurā būtu bruņuveste un kabatā – policista apliecība.
Gandrīz uzkoda maniakam
Pilsētas centrā nonācām naktī pēc garas, piesātinātas ekskursijas. Sabiedriskais transports dusēja, izņemot taksometrus. Tas bija mans glābiņš. Izsaucu taksometru un jau pēc divām minūtēm neticēju savām acīm, jo līgani pieripoja elektrozila «Tesla». Tik metāliska, ka acīs cērt. «Labvakar, Anna,» tiklīdz atvēru durvis, mani uzrunāja vadītājs, kungs labākajos gados. Jā, durvis bija jāatver pašai, bet tas man nav šķērslis. Esmu feministe, vai zināt. Ja vajag, varu i trusi nokaut, i redīsus izravēt. Iegrozījos sēdeklī. Viņš uzreiz pastiepa kārbu ar konfektēm. Pustumsā ievēroju, ka rokas viņam «apautas» melnos ādas bezpirkstu cimdos.
«Iekāpšanas biļete,» viņš teica, sakratot konfekšu kārbu.
«Oh,» noelsos. «Tāds serviss vēl nav bijis!»
Labticīgi un pieticīgi paņēmu tikai vienu konfekti. Izvīstīju no iesaiņojuma un uzreiz iebāzu mutē, jo mans dzīves moto ir – rītdiena var nepienākt. Rīkojies uzreiz, Anna! Un esmu pieklājīga, labi audzināta – ko dod, to ņemu.
«Kā garšo?» viņš vaicāja. «Francijas ražojums.»
«Mmmm,» es neestētiski čāpstināju pilnu muti, «gardi!»
Neliela atkāpe. Kamēr ar ekskursijas autobusu pa sniega sanesām kūlāmies uz pilsētas centru, apcerēju nesen izlasīto briesmu stāstu par taksometra vadītāju, kurš apdraudēja savas pasažieres. Protams, tumsā, jo ne visiem vīriešiem ir dūša uzbrukt gaišā dienas laikā.
Taču man gribējās mājās un acis lipa ciet. Nolēmu – gan jau spēšu jebkuru maniaku aizrunāt. Elektrozilā auto vadītājs atstāja labu iespaidu. Brauciena laikā kulturāli tērzējām. Pusceļā attapos, ka neesmu piesprādzējusies, grābājos gar atzveltni un meklēju drošības jostu, bet miegainība guva virsroku. Neatradu neko, ar ko varētu sevi pieknaģēt pie sēdekļa. Paļāvos uz likteni, ka policisti mūs neapstādinās.
Pie mājas centos izrāpties no auto. Nesanāca. Pat ne graciozi, vispār nekā neizdevās. Kājas sapinās viena aiz otras, es pūtu un elsu. Visapkārt sniega kalni, nekādi nespēju izventerēties no «Teslas». Pat bez okulāriem redzams, ka nepiestāvu šādai mašīnai. Allaž apbrīnoju filmās redzētās dāmas, kuras glīti izvijas no auto. Diemžēl es tusnīju tik ilgi, ka šoferim tas vairs nevarēja izraisīt žēlumu. Drīzāk šausmas, ka tāda lempe uz palikšanu varētu iesprūst viņa «Teslā».
Tomēr viņš bija galants. Izkāpa un pasniedza roku. Protams, tālab, lai mani izdabūtu no auto. Uzgaidīja, kamēr klumpačoju pāri sniega sanesām un drosmīgi ienirstu tumšajā vārtrūmē.
Kad nākamajā rītā somā sataustīju konfektes papīru, prātā uzbūru to, kas varēja notikt. Anna, konfekte varēja būt saindēta! Anna, viņš varēja būt maniaks! Anna, tu varēji dzīva nenonākt galamērķī!
Par laimi, šī atskārsme mani piemeklēja no rīta, kad stāvēju pie spoguļa un kritiski vērtēju tajā redzamo. «Anna, tu izskaties tā, ka precēties par vēlu, bet nomirt par agru. Atslābsti!» es sevi mierināju.
Tagad tas ir mans jaunais dzīves moto.
