Inta, radoša būtne, stāsta ar smeldzīgu atklātību: «Pazīstu divas sievietes, kuras runā ārkārtīgi daudz. Viena ir kā dzidrs strauts, kas plūst bez piepūles, nenogurdina, bet veldzē. Otra – kā smags, vienmuļš monologs, kurā nav vietas manai balsij. Klausos, līdz dvēsele sāk kliegt klusumā, galvā šķeļas zibens. Mēs esam pazīstamas jau sen, tāpēc man grūti viņu nosaukt par enerģijas vampīru. Bet patiesībā viņa mani izsūc kā pumpis un piedzīvoju situācijas, kad, tēlaini runājot, gribējās viņas sirdī ietriekt apses mietu. Viņa bez apstājas runā un runā. Un es neprotu sevi pasargāt. Tāpēc bēgu, izvairos no viņas. Apzināti. Vismaz tik daudz esmu pateicīga pati sev, ka neizjūtu vainas apziņu par tādu izvairīšanos.»

Līva, kura strādā tirdzniecībā, novērojusi: «Ir cilvēki, kas nāk nevis pirkt, bet iedzelt, pazemot, izgāzt sliktās emocijas. Ir dienas, kad viņi plūst kā straume – cits pēc cita. Esmu pamanījusi, ka tas notiek pilnmēness laikā. Daži uzbrūk tieši man, citi tikai izkliedz savas bēdas, jo neviens cits viņus neuzklausa. Tad vakaros jūtos iztukšota. Kolēģe man iemācīja taktiku – piekrist visam. Un es to daru. Kad kāds sāk pārmest vai aizrādīt, skaļi pievienojos: jā, arī es par to sūdzos, man arī tas nepatīk, es jums piekrītu... Tas atslābina spriedzi. 

Reiz ar kādu neapmierinātu pircēju pat sameklējām kopēju «ienaidnieku» un viņš manī atrada sabiedroto. Nu esam labi paziņas, kamēr manus kolēģus viņš turpina emocionāli mocīt. Līdzīgās situācijās cenšos saprast, kāpēc cilvēks tā uzvedas. Tas palīdz saglabāt mieru, neļauties dusmām.»

Ilma atceras brīvdienas, kas pārvērtās par neizturamu pārbaudījumu: «Manā lauku mājā, kur vajadzēja valdīt klusumam, ieradās kolēģe ar ģimeni. Viņa visu laiku pieprasīja uzmanību, es biju spiesta rūpēties par viņas bērnu. Mēle necēlās rāt to nerātno sešgadnieku – svešs bērns, esmu tomēr mājasmāte, man jāgādā par viesu labsajūtu. Taču pēc divām dienām aizbēgu uz mežu, lai būtu viena vairākas stundas. Diemžēl kolēģes enerģija vairojās, viņas vajadzības un prasības auga. Katru dienu skrēju uz mežu, lai atjaunotos. Kad viņi beidzot aizbrauca, jutos izsmelta, bez spēka.»

Fēlikss, žurnālists ar 30 gadu darba pieredzi, dalās pieredzē, kas beidzās slimnīcā: «Intervija ar sabiedrībā pazīstamu sievieti pārvērtās par viņas trīs stundu garu monologu. Viņa runāja, es klausījos, līdz galva sāka mežonīgi sāpēt. Līdz vemšanai. Viņas tumšās, caururbjošās acis vēroja mani, gribēju viņu pārtraukt, bet nespēju. Beigu beigās saņēmos un teicu – pietiek, man laiks doties. Nākamajā dienā galvassāpes pārvērtās par īstenām mokām. Aptiekā izmērīja asinsspiedienu un uzreiz ieteica saukt «ātros». Slimnīcā atzina – vēl mazliet, un būtu par vēlu. Atceros, ka jaunībā bija līdzīgs gadījums. Laikam esmu salds kumoss enerģijas vampīriem.»

Enerģijas patērētāju domāšana 

Esam pieraduši dzīvot un izteikties publiski – sociālajos medijos, kur, protams, darbojas arī enerģijas patērētāji jeb cilvēki, kuri bieži izplata savas negatīvās emocijas, lai izraisītu viņiem tīkamu reakciju un uzlādētos no citu dusmām, skumjām vai vainas sajūtas. Tāpēc viņi ir īpaši pamanāmi. Viņus mēdzam raksturot ar apzīmējumu vissirslikti.lv. Valsts slikta, valdība slikta, nodokļi milzīgi, pārtika dārga. Nav nekā laba!

Dažkārt šie cilvēki nekliedz, neuzbrūk, neizsaka pārmetumus. Viņi vienkārši ir. Bet viņu esme ir kā smags, pelēks mākonis, kas nemanāmi nospiež. Viņi runā par to, cik viss ir slikti nevis ar vēlmi rast risinājumu, bet ar vajadzību apstiprināt savu bezcerību. Viņi negaida palīdzību, bet piekrišanu savai tumsai. Argumentu nav, tik un tā viss ir slikti. Viņi grauj sevi un reizēm arī tos, kas ir līdzās ģimenē, darbā vai draugu lokā.

Daudzi tādi vissirslikti.lv domāšanas piekritēji izvēlas baroties no citu enerģijas, jo tas ir vienkāršāk, nekā strādāt ar sevi. Iekšējais darbs prasa laiku, piepūli un pacietību, bet negatīvās emocijas bieži vien šķiet pazīstamākas un komfortablākas. 

Šādu cilvēku tuvumā rodas sajūta, ka laiks apstājas. Saruna nevirzās, tikai griežas ap vienu un to pašu sāpi, kas netiek dziedēta, bet uzturēta. Viņu klātbūtne atgādina tukšu trauku, kurā iekrīt tava enerģija. Labi, ja tādā situācijā sāc domāt, vai tiešām esi tik vārgs, ka ļauj pazust savam dzīvotpriekam, vai vienkārši esi pārāk ilgi bijis blakus kādam, kurš neprot dzīvot citādi.

Varam salīdzināt ar spuldzēm – daži izstaro mierīgu gaismu, citi ir kā prožektori, bet vēl kāds nemitīgi izsit «korķus». Citiem vārdiem sakot, harismātiski līderi dalās ar savu enerģiju, bet neuzspiež to, ļaujot citiem paņemt tik, cik nepieciešams. Savukārt enerģijas rijēji… viņi dara to, kas aprakstīts iepriekš.

Kā palīdzēt sev

Senos laikos pret vampīriem cīnījās ar apses mietiem, svecēm, ķiplokiem un ar baltu krītu vilktiem apļiem. Mūslaiku cilvēkam pašam jāmeklē veids, kā sevi pasargāt, ja jūtamies enerģētiski vājāki, vai forma, kā pasargāt citus, ja apzināmies sevi kā enerģētisko vampīru. Ieteikums: lai neļautu enerģētiskajiem vampīriem sevi izmantot, ir svarīgi piepildīt sevi ar pozitīvām emocijām, piemēram, patīkamu sarunu, garšīgu ēdienu, tīkamu pasākumu apmeklējumu. Negatīvo var neitralizēt ar pozitīvo, jo enerģijas nezūdamības likums saka – tukša vieta nepaliek. Jāatceras, ka vienmēr notiek mijiedarbība starp pozitīvo un negatīvo un nepatīkamo ir iespējams neitralizēt.

Atcerēsimies, ka vampīram izdabāt nav iespējams – viņš barojas no negatīvām emocijām un jebkurā gadījumā jutīsies neapmierināts. Ar visu. Un gandrīz vienmēr.

Viss sākas ar pašu. Jā, tas var būt kaitinoši, jo daudz vienkāršāk šķiet norādīt uz citu trūkumiem, nevis apzināties savus. Taču patiesas pārmaiņas sākas ar spēju saprast savu rīcību, emocijas un uzvedību.

Enerģijas vampīrisms bieži izpaužas kā negatīvu emociju izmešana ar cerību saņemt reakciju. Cilvēki, kuri barojas no citu enerģijas, nereti to neapzinās, jo izvēlas vieglāko ceļu: radīt spriedzi un ciešanas citiem, nevis meklēt pozitīvas sajūtas, kas varētu uzlādēt pašus. Fiziskas aktivitātes, radošums vai dabas klātbūtne nepalīdz – viņi jūtas komfortabli negatīvo emociju laukā, kur viss ir pazīstams un paredzams. Pozitīvo sajūtu attīstīšana prasa apzinātu darbu, laiku un iekšējos resursus. Tā ir kā iekšējās «uzpildes stacijas» trenēšana – ne vienmēr viegla, bet ilgtermiņā dziedinoša.

Un tad rodas jautājums: kāpēc censties pašam, ja vieglāk ir baroties no citu enerģijas? Atbilde slēpjas izvēlē – dzīvot no citu spēka vai veidot savu. 

Vai viņi ir ļaundari? 

Ne vienmēr vampīrs ir tas, ko mēs par tādu uzskatām. Piemēram, rudenī, kad spēji pietrūkst saules gaismas un siltuma, daudzi cilvēki izjūt nogurumu, nomāktību, depresīvu noskaņojumu. Šādā stāvoklī viņi neapzināti izvēlas visātrāko enerģijas iegūšanas veidu – no emocijām.

Kā tas notiek? Viņi zibenīgi spēj izraisīt strīdu, bieži vien par niekiem, un šajā spriedzē uzlādējas. Tas nenotiek ar ļaunu nolūku, bet gan kā izmisīgs mēģinājums tikt galā ar iekšējo tukšumu. 

Mūsu senči zināja, ka katram savs krekls tuvāks. Un to nav vērts sev pārmest, jo tā ir. Taču vienlaikus ir svarīgi iejusties citu cilvēku sajūtās un saprast, ka šāda rīcība var sāpināt tos, kas dzīvo mums līdzās.

Par laimi, ir enerģijas devēji – cilvēki, kuriem tās netrūkst. Viņi ir aktīvi, viņu klātbūtne var būt iedvesmojoša. Taču, ja enerģijas līdzsvars nav samērots, tad šis spožums var nogurdināt. Kā saka latvieši – kas par daudz, tas par skādi. Savukārt vājāks cilvēks šādā klātbūtnē var pārdegt.

Faktu kastē

Kas jāzina par enerģijas vampīrismu

• Psiholoģija to apšauba. Tomēr tas nenozīmē, ka, kontaktējoties ar atsevišķiem cilvēkiem, mūs nepārņemtu sajūta, ka zaudējam spēku, kaut gan ārēji saskarsme ir šķietami neitrāla.

• Enerģijas vampīrs dzīvo uz citu cilvēku enerģijas rēķina. Donors vai enerģijas devējs kļūst vājāks un zaudē iekšējo mieru, toties enerģijas vampīrs papildina spēkus, gūst mieru un jūtas lieliski. 

• Liela daļa enerģijas vampīru ir agresīvi, cenšas izraisīt konfliktus, lai mēs zaudētu pašsavaldīšanos un iekšējo līdzsvaru. Agresīvais vampīrs ļoti ātri nomierinās, saņemot nepieciešamo enerģijas devu.

• Visnepatīkamākais ir pasīvais enerģijas vampīrs, kurš barojas no žēluma jūtām. Šādi cilvēki nemitīgi žēlojas par dzīvi, stāsta par savām problēmām, lai saņemtu līdzjūtību. 

• Enerģijas vampīra mērķis ir raisīt spēcīgas emocijas – dusmas, apvainojumu, žēlumu, kas ir tā enerģijas avots. Mūsu uzdevums ir nesniegt vēlamo, paliekot maksimāli mierīgiem, neitrāliem un līdzsvarotiem, izveidot robežas un norādīt, ka tās jāievēro.