Nepareizais Valentīns 

Elīna stāv pie restorāna durvīm un ar Nadi Shodhana jogas vingrinājuma metodi mēģina nomierināt elpu. Viņas draudzenes bija pārliecinātas: «Šis būs tas īstais, mēs to jūtam!» Viņa pati gan jūt tikai to, ka kurpes spiež un ka šis restorāns izskatās pārāk dārgs, lai tajā justos ērti.

Ieejot viņu apžilbina kristāla lustru gaisma. Viņa uzreiz ierauga vientuļu vīrieti pie galdiņa, jo visi pārējie ir pa diviem. Tumši mati, kopts, redzami nervozē. Viņš paceļ skatienu. Viņu acis satiekas. Abi piesardzīgi sasmaidās. 

Protams, tas ir viņš, Elīna ir pārliecināta. Kurš gan cits?

Viņa droši apsēžas un konstatē, ka vīrietis nepiecēlās, lai viņai atbīdītu krēslu.

«Tu esi Jānis?» viņa grābj sarunas grožus savās rokās. 

Vīrietis pasmaida plašāk.

«Nē, bet tu noteikti esi mana aklā randiņa partnere, vai ne?»

Elīnas seja runā ātrāk nekā viņas mēle. Viņa jūt, ka iekožas apakšlūpā un saviebj degunu. Kas, pie velna, viņš ir?! Bet vīrieša smaids ir tik uzmundrinošs, ka viņa piekrītoši pamāj.

«Laikam esmu,» viņa nosaka, un abi pasmejas.

Viņi bauda ēdienu un pļāpā. Saruna rit pārsteidzoši viegli. Viņi atklāj, ka abiem patīk ceļot, nepatīk koriandrs un abi reiz ir izgāzušies jogas nodarbībā, mēģinot izpildīt kamieļa pozu jeb ultrasanu.

Tieši tad, kad Elīna sāk domāt, ka draudzenēm tiešām bija taisnība, pie galda pienāk apjucis vīrietis ar rožu pušķi un skatās tālruņa ekrānā. Salīdzina tajā un savu acu priekšā redzēto.

«Atvainojiet, jūs esat Elīna?» viņš jautā.

Atkal jau Elīnas seja nodod viņas nesmalkjūtīgo iekšējo pasauli. «Eee… jā…»

«Tad kas ir šis?» viņš norāda uz Elīnas kompanjonu. Nevarētu sacīt, ka šajā mirklī vīrietis ar rozēm būtu smalkjūtīgāks nekā Elīnas iekšējā pasaule.

Elīnas galda biedrs atver muti, bet nepaspēj neko pateikt, jo pie galdiņa piesoļo sieviete ar tik bargu sejas izteiksmi, ka šķiet – viņa varētu disciplinēt pat vilku baru.

«Rihard, kas te notiek?» ar tādu balsi varētu griezt metālu. 

«Es… tas ir…» Jānis, kas izrādās Rihards, mēģina atrast vārdus.

Sieviete iegāžas krēslā. Arī vīrietis ar rozēm apsēžas. 

Elīna mulsumā nejauši aizķer neizdzerto vīna glāzi. Tā apkrīt Rihardam klēpī.

«Lieliski,» viņš nopūšas. «Tagad izskatās, ka esmu vai nu piedzēries, vai ļoti nervozs.» Rihards cenšas noslaucīt bikses ar salveti. Vilku dresētāja no somiņas izvelk traipu tīrāmās salvetes un aktīvi pievienojas. Riharda vaigi manāmi pietvīkst.

Īstais Jānis, kurš joprojām rokās murca rožu pušķi, izskatās arvien vairāk satriekts.

«Tātad… jūs abi…?» viņš norāda uz Elīnu un Rihardu. «Jūs mani krāpjat? Pirms mēs pat esam satikušies?»

Rožu pušķis nošūpojas bīstami tuvu viņas nesmalkjūtīgajai sejai. 

«Tas nav tas, ko tu domā!» Elīna izmisīgi taisnojas. Viņa neattop pateikt neko vairāk, kā pajautāt, vai viņa vārds ir Jānis.

Tikmēr Riharda randiņa partnere savelk lūpas šleifītē.

«Es zināju, ka tu esi emocionāli neuzticams. Man to parādīja horoskops.»

«Horoskops?!» Rihards ievaidas.

Viesmīlis atkal pienāk, jo ir ievērojis, ka iepriekšējam duetam piepulcējušies vēl divi.

«Lūdzu, atnesiet kaut ko ļoti stipru,» Elīna čukst. «Un es nedomāju ēdienu.»

Viesmīlis rīkojas ātri. Kad šķiet, ka situācija vairs nevar kļūt sliktāka, viņš paklūp, un paplāte ar dzērieniem bīstami nozvārojas. Dzēriens izšļakstās Rihardam uz pleca un vilku dresētājai uz somiņas. 

«Es iesniegšu sūdzību,» viņa griezīgi paziņo, un tas izskan kā spriedums. 

Pēc dažām minūtēm, kad visi runā vienlaikus, visi ir dusmīgi vai apjukuši un viesmīlis izskatās gatavs pamest darbu, Elīna un Rihards saskatījušies pieceļas. Rihards uz galda noliek banknoti. 

«Varbūt ejam?» viņš piedāvā.

«Jā. Pirms šeit notiek vēl kas,» Elīna piekrīt.

Viņi izslīd ārā. Tiklīdz durvis aizveras, abi sāk smieties. Tas ir vienīgais, ko var darīt pēc tādas performances.

Kad abi beidzot nomierinās, Rihards konstatē: «Laikam mēs bijām nepareizie Valentīni.»

Vai viņi turpinās satikties? Vai kļūs par draugiem? Vai vienkārši atcerēsies šo kā sliktāko Valentīndienu savā dzīvē?

Vieta iztēlei. 

Mīlestības rekvizīts 

Sandra nekad nav bijusi Valentīndienas fane. Viņa vienmēr teikusi, ka tā ir komerciāla histērija ar dekorācijām, kas izskatās kā orgānu izpārdošana anatomijas muzejā. Viņas draudzenes šo frāzi dzirdēja tik bieži, ka tā kļuva par viņām vien saprotamu  joku. Katru gadu Sandrai kāda atsūtīja bildi ar īpaši briesmīgu Valentīndienas dekorāciju un jautājumu: «Vai šī jau ir tavā kolekcijā?»

Bet togad draudzenes aizmuguriski nolēma, ka Sandras dzīvē vajag ieviest romantiku. Vismaz mazliet. Un arī nedaudz tāda humora, kas robežojas ar gaumīgu huligānismu. Tāpēc vēlā vakarā, kamēr Sandra dusēja vienā dieva mierā, draudzenes slepus piestiprināja pie viņas auto milzīgu, pūkainu, sarkanu sirdi. Tādu, kas izskatās pēc rotaļlietas, kas apēdusi citu rotaļlietu. 

No rīta Sandra to nepamanīja. Neprasiet, kā tas ir iespējams. Viņas prāts bija nodarbināts ar gaidāmo darbu sarakstu, kas bija garāks par jebkuru viņas attiecību vēsturi. Nu, atzīsim, ka viņa bija nedaudz izklaidīga, kad darbu gūzma sakrita pārāk lielā kaudzē. Turklāt viņa kavēja, un kavēšanās Sandrai vienmēr nozīmēja vienu: ieslēgt radio, ignorēt realitāti un cerēt, ka pasaule pati sakārtos lietu kārtību.

Tāpēc viņa iekāpa auto, ieslēdza radio un brauca uz darbu, nenojaušot, ka aiz viņas auto kūļājas pūkains, sarkans monstrs.

Tādu skatu ieraudzīja Edgars – ar līdzsvarotu nervu sistēmu apveltīts puisis, kurš arī steidzās nokļūt darbā. Viņš ieraudzīja tuklo, pūkaino objektu, kas sitās pret asfaltu. Edgars neticēja savām acīm, līdz brīdim, kad milzīgā sirds palēcās tik augstu, ka gandrīz sasniedza viņa mašīnas stiklu. Viņš pat instinktīvi noliecās, it kā sirds varētu viņu fiziski notriekt.

Edgars midžināja ar gaismām. Sandra to ieraudzīja, bet nesaprata, ko būtu pārkāpusi. Viņa, būdama detektīvromānu un kriminālseriālu fane, domāja tikai vienā virzienā: «Lieliski. Stalkers. Valentīndienā. Kā filmās. Fū, cik banāli!»

Edgars signalizēja. Sandra iekšēji nopūtās: «Tas noteikti ir psihopāts.»

Edgars izbāza roku pa auto logu un žestikulēja. Sandra domāja: «Tās ir beigas. Mani nolaupīs. Vai noslepkavos. Vai nolaupīs un tad noslepkavos. Vai otrādi. Ko viņam vajag?!» Neslēpsim, ka viņa bija nedaudz histēriska būtne, īpaši no rītiem, kad kafijas pozitīvā iedarbība vēl nebija sasniegusi smadzenes.

Viņa strauji nobremzēja pie tuvākā veikala un izbrāzās no auto.

«Es tūlīt saukšu policiju!» viņa kliedza, vicinot telefonu kā ieroci.

«Lūdzu, nesauciet!» Edgars mierināja. «Jums ir milzīga sirds! Aizmugurē. Es mēģināju jūs apturēt!»

Sandra samirkšķināja acis. Milzīga sirds? Man? Aizmugurē?

Edgars norādīja ar roku. Tiešām, liela, pūkaina, sarkana sirds mētājās uz asfalta kā noguris cirka rekvizīts.

«Ak, nē…» viņa nopūtās un saprata visu. «Draudzenes…»

Abi mēģināja noņemt dekorāciju. Tā bija iesprūdusi tādā leņķī, ka izskatījās, ka viņi kopā cenšas apzagt auto vai izvilkt no tā kontrabandu. Garāmgājēji sāka filmēt, jo Rīgā cilvēki mīl iemūžināt divas lietas: kaķus un drāmu.

«Lieliski,» Sandra teica, «tagad puse Rīgas domās, ka mēs esam recidīvisti.»

«Nu, vismaz izskatāmies kā koordinēti zagļi,» Edgars pasmējās, apķēris sirdi kā trofeju.

Piebrauca policisti. Kā vienmēr, tieši tad, kad viņus negaidi un negribi satikt.

«Kas te notiek?» policists jautāja, skatoties uz abiem sirdsāķīšiem.

«Nav tā, kā izskatās,» Sandra teica. Tieši tik klišejiski. 

«Es tikai mēģināju viņu apturēt,» Edgars piebilda. Tas nenāca par labu situācijai.

«Un es domāju, ka viņš mani vajā,» Sandra turpināja. Policisti saausījās.

«Un es domāju, ka viņa ignorē bīstamu situāciju,» Edgars turpināja. Kur viņam prāts ko tādu teikt!

Protams, viss tika izskaidrots un noskaidrots. Vismaz vienam policistam bija humora izjūta. «Es pat nezinu, ko rakstīt protokolā. Agresīva sirds traucē autovadītājam?» viņš jokoja.

Policisti aizbrauca, garāmgājēji pārstāja filmēt, Sandra un Edgars beidzot izpestīja iesprūdušo sirdi. Tā nokrita uz zemes ar plakšķi, it kā būtu atvieglota, ka beidzot var atpūsties.

«Paldies,» Sandra pateicās. «Piedod, ka domāju, ka esi maniaks.»

«Nekas,» Edgars pasmaidīja. «Man šī ir pirmā reize, kad notur par psihopātu Valentīndienā. Interesanta pieredze.»

Sandra iesmējās: «Ja nu kādreiz gribi kopā padzert kafiju…»

Edgars uzrāva uzacis līdz puspierei: «Varbūt riskēšu.»

Nav zināms, vai abi satikās vēlreiz.