Bet viss sākās tā. Bija otrdiena, un mana trakoti garā darbadiena mūzikas skolā noslēdzās, kad telefonā pamanīju īsziņu no nepazīstama numura. Kopš esmu uzrakstījusi grāmatu, man mēdz pienākt atsauksmes arī no nepazīstamiem cilvēkiem. Šis tad nu bija viens no tiem – vēl nepazīstamajiem. Bet kaut kas mani dziļi saviļņoja šajās rindās. Literāri skaisti un pareizi uzrakstīta pateicība par atklātību, drosmi un valodu, un tad vēl Andas Līces dzejas rindas: “Tais brīžos, kad mēs esam izgaismoti / Kā rudens naktī lauku māju logi / Varbūt mēs esam bāka kādam stāvā krastā / Pēc ilgiem gadiem atkal karogs mastā...” Un beigās paraksts: kāds balodis. Ar mazo burtu.

Nākamā aina. Naukšēnu bibliotēka. Mans grāmatas pasākums, kurā pamīšus runāju un spēlēju kokli. Atnākušas kādas desmit dāmas un viens kungs piegulošā dzeltenzaļā gludas trikotāžas džemperītī, tik spilgtā kā marķieris, ar ko pasvītrot svarīgāko. Es katram jautāju: “Kas jums patīk?” Un viņš atbild: “Brīvība!” Kad pasākums skaisti beidzies, kungs nāk dot puķes – smaržīgas narcises – un, man acīs skatīdamies, deklamē Skalbes dzeju par brīnišķo skuķi. Es pilnībā sazemējos ar šo brīdi, to izdzīvojot pilnā mērā. Jau toreiz domās viņu nosaucu par “aizgājušo laikmetu” šī apzīmējuma vispozitīvākajā nozīmē. Cik vēl vīriešu ar narcisēm rokās man ir deklamējuši dzejas rindas no galvas? Bet tas vēl nav viss. Viņš aiziet uz savu auto un atgriežas ar smagi piekrautu dāvanu maisu. Un prom ir. Bet tikai tajā mirklī, kad, ar dāmām palikušas vienas, cenšamies atkost, kas gan tas bija par vīrieti, viena zina teikt, ka viņam uzvārdā Balodis.

To gan es būtu arī vēlāk vakarā izlasījusi slīpajā, skaisti noteiktajā, bet nedaudz dzejiski lidojošajā rokrakstā iekš kartītes ar dzelteniem ziediem. Salikusi ledusskapī dzērveņu pudeles un pašvārītu brūkleņu ievārījumu, es no lielas burkas ēdu traki garšīgas marinētas beciņas, kuru izcelsme esot Vecpiebalgā, kā kartītē vēstīts, un prātoju, ka man nav ne mazāko iebildumu pret šādu uzmanības izrādīšanu.

Un tā sākās mūsu draudzība (redz, kad es Jānim teicu, ka uzrakstīšu par mūsu sakaru, viņš iebilda, sak, mums nav bijis nekāda sakara, un diez ko sajūsmināts par manu vēlmi rakstīt nešķita, tad nu paliksim pie draudzības vārda). Tas, ko rakstīšu, nav objektīvi atainots dzīvesstāsts, tās ir ainas, ko, skatoties pa savu lodziņu (un katru cilvēku jau mēs redzam vien pa mazu mūsu iekšējās pasaules lodziņu), es esmu pamanījusi, notvērusi un novērtējusi, un man šķiet, ka tieši šīs ainiņas pastāsta par Jāni vairāk nekā neitrāli pieklājīgs raksts, kurā būtu sausi izstāstīts, ka Jānis Balodis ir bijis ilggadējs uzņēmuma “Vaidavas keramika” vadītājs, ka viņš tur nonācis 1986. gadā, aiziedams no “Valmieras stikla šķiedras” un,  apvienojot smagu, sevi nesaudzējošu darbu ar savām lieliskajām komunikācijas spējām, uzņēmumam ļāvis piedzīvot ziedu laikus, nostrādādams tur trīsdesmit trīs gadus. Vispār jau Jānis un ziedēšana – tie ir ļoti saistīti lielumi. Jānis ir čakls un rosās pa dārzu. Šobrīd viņa apaļajā dobē ar lielo māla kurmi pa vidu zied narcises, un nav brīnums, ka tā dēvētās dzejnieku narcises dobē dominē – dzejas stihija dominē arī Jāņa dzīvē. Viņš ne tikai zina bezgala daudz daiļas poēzijas rindu no galvas, bet labprāt tās skandē daiļajam dzimumam. Jā, sievietes Jānim patīk. It kā jau nav brīnums, jo šķiet, ka vairākumam vīriešu patīk sievietes. Tomēr Jānis kaut kā īpaši māk lolot un aplidot, uzziedināt smaidu ikvienas dāmas sejā. Viņš lidinās kā balodis no vienas pie otras, un vai tad tur kas nepiedienīgs, ka balodim ir baloža daba? Un ikvienai tomēr ir nozīme, ikvienai ir vieta Jāņa sirdī, tāpat kā viņa puķu dobēs ir dažādi ziedi. Todien, kad Jānis man uzdāvināja nule kā uzziedējušas magnolijas zarus ar visu vāzi, tas bija mirklis, kad viņš apvienoja trīs savas mīlestības – sievietes, ziedus un mālu.

Jānis man šķiet kā dzejnieks, kuram nemitīgi vajadzīga mūza. Viņam nevajag ikdienību, viņam vajag iedvesmu, dzirksteli un lidojumu, noskaņu un noslēpumu. Viņš gan ir dzejnieks, kurš pats neraksta dzeju, bet dzeja viņā dzīvo, un caur dzeju viņš domā un runā. Viņš medī mūzas, un starp tām ir arī dzejnieces. Vispār jau viņš tā īsti viņas nemedī, varbūt citreiz viņas medī viņu, un vēl citreiz ir pavisam citāds saskarsmes stāsts.

Bet ne tikai dzejnieces ir Jāņa mūzas, viņš ir arī mūzikas gardēdis. Labprāt apmeklē koncertus un labprāt dāvina daiļām mūziķēm ziedus, un tad viņam rodas visādi iepazīšanās stāsti. Par sastapšanos un iepazīšanos ar Ingu Šļubovsku, kura bijusi rozā bikškostīmā (kad Jānis man to stāsta, es noprotu – viņš pamana sievieti, ievēro, kā viņa ģērbusies, un pat ne tikai atpazīst apģērba krāsu, bet to arī atceras, kas ne visiem vīriešiem ir raksturīgi), par Ievu Paršu, kura dziedājusi Jānim jubilejā, – nu re, es nebūt neesmu vienīgā viņam pietuvinātā Ieva! Kultūras cilvēku vārdi un uzvārdi Jāņa stāstījumā birst kā no pārpilnības raga. Viņš allaž kaut kā tam visam ir bijis pa vidu: karinājis gleznas izstādēs pie sienām, apmeklējis teātra izrādes, ilgus gadus dejojis balles dejas, joprojām dzied korī – Cēsu Kultūras centra jauktajā korī “Wenden”. Šķiet, ka tagad, kad Jānis darba gaitas “Vaidavas keramikā” jau kādu laiku ir beidzis, viņš izmanto katru brīdi dzīvošanai. Vārds “pensionārs” viņam piestāv vismazāk, ja vien ar šo vārdu nedomājam “dzīves baudītājs”. Tomēr viņš nebauda kā patērētājs. Egoistiska baudīšana vien cilvēku notrulina, padara fiziski un morāli aptaukojušos un agrāk vai vēlāk iedzen kapā. Tas nav veids, kā Jānis dzīvo. Dzejai, mūzām, mūzikai, ziediem, māla vāzēm un skulptūrām pa vidu iezīmējas vēl kāda Jāņa personības šķautne. Viņa dabā ir glābt un palīdzēt. Vārds “glābt” varbūt ir nedaudz par dramatisku, taču Jāņa dzīvē arī tā ir bijusi realitāte. Viņš patiešām savā dzīvē ir strādājis par glābēju un izvilcis no Gaujas astoņus noslīkušos. Arī kāda slīkstoša cilvēka izglābšana, veicot atdzīvināšanas pasākumus, ir viens no Jāņa pieredzes stāstiem.

Bet glābšana un palīdzēšana arī tagad ir Jāņa ikdienā, varbūt vairs ne gluži tik eksistenciālā nozīmē. To es piedzīvoju gan uz savas ādas, gan klausoties viņa stāstos. Es gan nezinu, ko viņš pats teiktu un vai tam vispār ir izšķiroša nozīme. Bet es domāju, ka Jānis ir manai dzīvei pietuvojies divu spēku – mākslinieciskas pievilcības un vēlmes glābt – vadīts. Vai es esmu glābjama – tas arī vēl varētu būt jautājums, tomēr vismaz kaut kādā mērā manā grāmatā aprakstītā un, man pietuvojoties, mana redzamā dzīve ar trīs itin maziem bērniem ir kā tāda peldēšana krāčainā upē, cenšoties galvu noturēt virs ūdens un tomēr reizēm tiekot ierautai dzelmē. Savukārt dvēseliskā sasaiste ar mani varētu būt izveidojusies caur manu rakstīšanu, kokles skaņām, dziesmām... Lai nu kā, ja Jānis kādai savai mūzai ir pievērsies, tad tas ir jūtams. Ir patīkami jau pamostoties saņemt garu dzejoli, kuru īsziņā uzrakstīt nav bijis par grūtu cienījamo gadu skartajiem pirkstiem. Nakts stundās Jānis cīnās ar muguru, un tad arī raisās dzejiskās īsziņas. Tomēr tajā daudzo gadu rožu dārzā ir arī savi ērkšķi. Mugura gan, visticamāk, cietusi, kad Jānis, atkal jau un kā vienmēr palīdzēdams kādai sievietei ar jumta labošanu, no tā nolidojis, un šeit gan baloža spārni nav spējuši līdzēt. Varbūt viņš to vēl vairāk samocījis, kādai citai savai mūzai liedams betona grīdu. Tā tās sievietes viņu nogalina, un tieši tā viņas viņu arī uztur dzīvu, tā es domāju.

Jānis ir arī drošas iniciatīvas un piedzīvojumu gara pilns. Tā, piemēram, vienā jaukā pavasara dienā viņš man saka: aizšaujam uz jūru sestdien, tu ar visiem bērnīšiem! Tā viņš mīļi sauc bērnus. Ar valodu spēlēties viņam patīk, rotaļāties ar burtiem un vārdiem, reizēm nedaudz spēlēt teātri arī dzīvē un vienlaikus savā lomā būt patiesam. Es jau vispār esmu vairāk kā tāds dīvāna kaķis un labi ja pāris reizes gadā saņemos līdz tai jūriņai daudzdesmit kilometrus aizbraukt, kas, no mūsu Mazsalacas braucot, visbiežāk ir Ainažu pludmale, bet, ja nu kāds tā pavelk, pabīda un pamudina... Jau tad, kad tikai stāstu saviem bērniem par Jāni, viņi viņu iesauc par opīti un pie šī apzīmējuma paliek arī vēlāk, viņu satikuši. Man par to tikai iesilst sirds. Mani bērni apzinātā vecumā nav varējuši nevienu no vecvecākiem piedzīvot, un tagad ir kāds draudzīgs un, kā arvien atkal un atkal izrādās, gādīgs tēls, kurš var kaut nedaudz ieskicēt viņu dienās atblāzmu no opīša lomas, un šķiet, ka arī Jānim pret to nav iebildumu, varbūt, ka arī viņam kaut nedaudz silst sirds. Un vai tad nav labi, ja visiem ir labi? Turklāt opīša loma Jānim nemaz nav tik sveša, jo viņam ir arī savi mazbērniņi un trīs braši dēli izaudzināti.

Tā nu mēs braucam no sava gala, viņš no sava, vidū satiekamies un pārkrāmējamies manā auto. Viņš piekrauj pilnu manu bagāžnieku: skaists grozs kā piknikā ar neskaitāmām ēdamlietām – tur ir Lielezera gardā saldskābmaizīte un saldā ogu maize, tur ir divu veidu desas un visādas burciņas ar viņa paša brūvētām saldām un sāļām ēdmaņām. Viņš man uzdāvina divas dzejas grāmatiņas un ieliek disku atskaņotājā (Ineses?) disku. Tam skanot un Jānim līdzi dziedot, traucamies jūras virzienā. Aiz mums kādu laiku brauc policija, bet, par laimi, ne ar ieslēgtām bākugunīm. Jānis grib atrast to vietiņu, kur viņš pie kāda sev pazīstama tirgotāja pircis žāvētas zivis. Iebraucam jau Igaunijas teritorijā un lēni braucam pa ceļu gar jūru. Nevaram un nevaram atrast to zivju tirgotāju, galu galā piestājam un iepērkam zivtiņas citur, bet, braucot pa šo pašu ceļu atpakaļ, Jānis to vietu atpazīst. Izkāpjam. Tur ir kādi cilvēki, bet nav nedz pazīstamā tirgotāja, nedz zivju. Jānis pajautā cilvēkiem, un mēs uzzinām, ka zivju vīrs devies zvejot mūžības ūdeņos. Cik viņam bija gadu, Jānis vēl apvaicājas. Sešdesmit seši. Kāds ir aizgājis. Un kāds turpina dzīvot.

Mēs meklējam ideālo vietu piknikam un atrodam vēl Igaunijas teritorijā skatu torni pie jūras. Jānis uzspriņģo augšā kā jauns staltbriedis pakalniņā, es arī lēnām uzvelkos pakaļ. Es nezinu, kā tas enerģijas mērs no debesīm vai kā citādi ir iedalīts, bet Jānim enerģijas ir acīm redzami vairāk nekā man manos drīz četros desmitos gadu. Taisnība jau ir – esmu nogurusi. Jānis man pieber pilnu sauju trakoti negaršīgu kadiķogu, lai nu stiprinos. Viebdamās ēdu arī.

Paņemam gandrīz visu, bet ne visu ēdamo (jo to lērumu, ko Jānis atvedis, nemaz nevar vienā paņēmienā paņemt). Jānis nes smagāko un vaktē, lai man nesamais nav par smagu. Laiks nav ļoti mīlīgs, lai gan no rīta vēl spīdēja saulīte. Izklājam plediņu (par to arī ir padomāts), un Jānis sagatavojas taisīt salātus. Jā, tieši tā, viņam līdzi ir sastāvdaļas pupiņu salātiem – “Vaidavas keramikas” bļodā paša rokām smalki sagrieztas un, ja pareizi atceros, arī paša audzētas pupas. Tās esot bijušas tik lielas, ka jāgriež. Sagriezta gaļiņa, sīpoli, krējums, mārrutki… Esot paņēmis līdzi pa sastāvdaļām, jo nezinot jau, ko mani bērni ēd, ko neēd. Tiklīdz Jānis sāk bļodā maisīt salātus un tiklīdz bērni sev ir ielējuši no termosa pienaino kafijas dzērienu, uznāk tik negaidīti spēcīgas ledaina vēja brāzmas, burtiski izsitot bērniem kafiju no papīra krūzītēm, ka mums ir steidzīgi jāevakuējas un jābēg uz drošo patvērumu – manu mašīnu. Subārs ir gana ērts un plašs, lai mūsu pikniks notiktu tur.

Kad pikniks ir beidzies un esmu atpakaļ mājās, prātoju par to, kas īsti nosaka to, vai pikniks pie jūras ir izdevies. Mūsējais noteikti izdevās, palika sirsnīga un jauka pēcgarša, liekot atzīt, ka piknika izdošanās galvenais kritērijs ir laba kompānija, un tāda mums noteikti bija. Pēc piknika man palika pilns bagāžnieks ar ēdamo, ko Jānis nebija ar mieru ņemt sev līdzi, divas māla bļodas, no kurām vienu arī dabūju dāvanā, pilns Subārs ar Jāņa ielieto degvielu un kurvītis – tas gan man vēlāk bija Jānim jāatdod.

Es pieminēju par to enerģiju. Šeit vēl kas jāpasaka: Jāņa kaislība ir slēpošana. Ja kāds varbūt viņu iztēlojas, lēnām šļūcam no piemājas kalniņa, tad ir absolūti nepareizās domās. Lēnām šļūkt no piemājas kalniņa, turklāt ragavās, nevis uz slēpēm, varētu es. Jānis vislabprātāk slēpo pa trasēm, kur rakstīts brīdinājums: “Tikai pieredzējušiem slēpotājiem!” Viņam pa spēkam ir stāvi, bīstami un gari nobraucieni, un arī gados krietni jaunāki cilvēki viņu aptur (protams, ne jau nobrauciena brīdī), lai uzteiktu un apbrīnotu viņa slēpošanas prasmes. Slēpojot izbraukāti Itālijas Dolomīti, Norvēģija, Austrija, Slovākija un citas valstis.

Tad nu rodas klasiskais jautājums: ko gan tādu īpašu viņš dara un kā dzīvo, ka spēj saglabāt šo fizisko un mentālo enerģiju šādā kvalitātē? Šis nebūs Vidusjūras diētas variants. Kad Jānim iedodu kafiju bez cukura, viņš nav diez ko laimīgs un saka, ka bez saldumiem jau sen būtu nomiris žēlabās. Tomēr mērenība gan viņam piemīt, viņš māk tā smalki baudīt. Par visu pārējo dzīves mākslu un viņa iedvesmām un dzinējspēkiem jau stāstīju iepriekš. Bet, kad malkojam viņa paša brūvēto vīnogu vīnu un es viņu mēģinu apvārdot, lai ļaujas, ka par viņu uzrakstu, jo viņš dzīvo tā, ka varētu kādu iedvesmot, viņš pats par savu dzīvi izsakās visai pazemīgi un atzīst, ka pieļāvis arī daudz kļūdu. Un varbūt šī atbilde arī ir viens no viņa dzīvīguma noslēpumiem, jo ne jau velti Bībelē teikts, ka Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgos paaugstina. Ar lepnību dzīvē tālu netikt.

Pēc mana kokles koncerta, kur viņš mani ir ne tikai klausījies, bet arī nēsājis manas smagās kokles, apdāvinājis mani ar puķēm un daudziem citiem labumiem, mēs stāvam pie ziedošas ābeles maija vakara puskrēslā, lai atvadītos. Viņš izvelk lielu kukuli tās pašas gardās maizītes, paņem nazi un nogriež mazu gabalu. “Pietiks?” viņš man jautā. “Protams, paldies,” es saku. Tad viņš mazo gabaliņu paņem sev un ieliek man rokās lielo. Tāds viņš ir.