Otrdiena, 23.07.2024 02:42
Magda, Magdalēna, Magone, Mērija
Otrdiena, 25. jūnijs, 2024 08:04

Nedaudz iz vēstures – Jāņi

Aprinkis.lv
Nedaudz iz vēstures – Jāņi
Foto: publicitāte. Zāļu diena Kurzemē; 20. gadsimta 30. gadi.
Otrdiena, 25. jūnijs, 2024 08:04

Nedaudz iz vēstures – Jāņi

Aprinkis.lv

Jāņi ir latviešu gadskārtas svētki, ko svin vasaras saulgriežu laikā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Dienu pirms Jāņiem sauc par Zāļu dienu, tās vakaru – par Jāņu vakaru, bet nakti – par Jāņu nakti, un nākamā diena ir paši Jāņi. Valsts noteiktā Jāņu diena ir 24. jūnijā, kas ir dažas dienas vēlāk par vasaras saulgriežiem.

Jāņi ir latviešu tautas lielākie un tradīcijām bagātākie svētki, kurus svin visas paaudzes un visas sabiedrības grupas. Daļa latviešu diasporas Sibīrijā – 19. gadsimta latviešu kolonistu pēcteči – Jāņus svin pēc vecā stila 6. un 7. jūlijā.

Nosaukums – Līgo vai Jāņi

Latviešu žurnālists, bibliogrāfs, kritiķis Matīss Ārons savulaik, citēdams 18. un 19. gadsimta vācbaltiešu apgaismības ideju pārstāvi Garlību Merķeli, rakstīja: "Tagadējā Jāņa dienā visa latvju tauta svin savus vecu vecos Līgā svētkus, līgodama, diedama, priecādamās." Arī uz 1873. gada Dziesmu svētku karoga ir vārds "Līgo", un šie svētki vēsturiski vienmēr ir svinēti ap vasaras saulstāvju laiku.

Nosaukumu "līgosvētki" 1900. gadā savā Jāņu dziesmu krājumā lietojis arī folklorists Emilis Melngailis, kurš gan pēc tam 1928. gadā laikrakstā "Jaunākās Ziņas" rakstīja: "Izdodams savu pirmo krājumiņu, kuŗā ietilpa tikai Jāņu dziesmas, es jaunās dienās – 1900. gadā –, sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu – līgosvētki, kuŗš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus – Jāņa dienu, Jāņa nakti; kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā, galda galā, lai ar uz īsu brīdi."

Līdz pat šodienai daļa svinētāju par līgosvētkiem sauc Zāļu dienu, Jāņu nakti un Jāņu dienu. Tomēr arvien biežāk savu vietu ieņem latviski pareizais svētku nosaukums – Jāņi.

Paražas kopš viduslaikiem

Jāņu paražas ir ļoti senas un atrodamas tautas folklorā, bet pirmie svinību apraksti zināmi kopš viduslaikiem. Krievu izcelsmes baltvācu vēsturnieks Leonīds Arbuzovs pētījumā par latviešu literatūras pieminekļiem pieminējis dažus ievērības cienīgus faktus par Rīgas alus un vīna nesēju amata biedrību. Alus nesēji ir viens no četriem senākajiem amatiem Rīgā. Šī ģilde, saukta par Jāņa ģildi, pastāvēja no 1396. gada līdz pat 19. gadsimta 70. gadiem. Tajā lielākoties bija latvieši, un jau no 1517. gada arī amata vecākie šajā brālībā bija latvieši. Ierakstus biedrības grāmatās parasti veica garīdznieki. Tieši tajās atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā – jau no 15. gadsimta. Jāņa ģildei Jēkaba baznīcā bija pat savs altāris par godu tās aizbildnim Jānim Kristītājam. Būtiska vieta šīs ģildes tradīcijās bija kopīgai svētku svinēšanai, īpašu godu izrādot Jānim Kristītājam, kura dzimšanas dienu kristīgā baznīca svin 24. jūnijā.

Jāņa ģilde bija brālība ar gadsimtiem senu vēsturi, un, pēc L. Arbuzova domām, svētki tieši alus un vīna nesēju amata biedrības iespaidā pieņēma dažas tradīcijas, piemēram, palielinātu alus dzšanuer, salīdzinot ar citiem svētkiem, un ieražu dedzināt staba galā uzliktu mucu. Nav grūti šādu tradīciju sasaistīt ar biedrības aroda specifiku – alus un vīna transportēšanu. Muca staba galā kalpo arī par praktisku līdzekli labākai svētku laukuma izgaismošanai. Tautas tradīcijās uguni kārts galā sauca par pūni (pūnis), un rituālos tas attēloja saules gaismu, kas apspīd laukus, dodot tiem svētību.

1584. gadā Baltazars Rusovs savā Livonijas hronikā rakstīja, ka "pie jāņugunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā". Zināms, ka tajā laikā Rīgas zvejnieki, mastu brāķētāji un pārcēlāji katru gadu pēc saulgriežiem laivās brauca uz Pārdaugavu vai uz kādu Daugavas salu, kur, kopā ar ģimenēm un viesiem dedzinot sārtus, līksmoja līdz pat rīta ausmai.

mceu_30463776411719291805301.jpg

Zāļu un vainagu tirgotāji Daugavmalas tirgū; 20. gadsimta 20. gadi.

Jānis Šteinhauers un zāļu vakars

Kad 1759. gadā bagātais latviešu mastu brāķētājs Jānis Šteinhauers nopirka daļu Zasumuižas, tur aizsākās zāļu vakara svinēšanas tradīcija. Vēlāk svinēšanu pārcēla uz viņam piederošo Hermeliņa muižu Daugavas labajā krastā. Ap 1790. gadu ieviesās tradīcija arī rīkot svētku uguņošanu uz Daugavas. 19. gadsimta 20. gados Rīgas rāte lika pārcelt Daugavmalas Zāļu tirgu pie Šāļu vārtiem Svērtuves ielas galā.

1832. gadā latviešu nedēļas avīze "Tas Latviešu Ļaužu Draugs" sniedza šādu svētku aprakstu: "Tās divi dienas priekš Jāņiem mums, pilsētniekiem, ik gadus īstas prieka dienas. Pirmās dienas vakarā liels puķu tirgus Daugavas malā sākas. Tad zemnieki, kas tuvumā dzīvo, atnes puķes, kroņus un dažādas zāles, dārznieki atved atkal savas visjaukākās un dārgākās preces, un pilsētnieki nāk un pērk – vai nu kroņus bērniem par prieku, vai puķes kādiem mīļiem par dāvanu, vai kumeles, vai mētras un citādas tādas zāles, kas pret dažādām slimībām palīdz. Citi nāk, gribēdami tik skatīties to lielo ļaužu un, spēlmaņiem spēlējot, staigalē līdz pat tumšumam."

Cauri okupācijai

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā Zāļu dienas svinēšana izvērtās par tautas svētkiem. Tika izteikts priekšlikums, ka 22., 23. un 24. jūniju vajadzētu atzīt par nacionālo svētku dienām, 22. jūnijā svinot Varoņu dienu (atceroties uzvaru Cēsu kaujās), 23. jūnijā – Zāļu dienu, bet 24. jūnijā – Jāņa dienu.

Padomju laikā sākotnēji svētki tika atzīmēti ļoti krāšņi. Avīzes publicēja pilnus atvērumus ar apdziedāšanās dziesmām, tiesa, padomju un kolhozu tematikā. Brīvdiena no tuvākās svētdienas tika pārcelta uz 24. jūniju. Oficiāla svinēšana tika aprauta pēc nacionālkomunistu sagrāves ar Arvīda Pelšes norādījumu 1961. gadā. No pavārgrāmatām izņēma Jāņu siera receptes, un jāņtārpiņi bija jāsauc par spīdekļiem. Pēc Hruščova gāšanas liegumi tika atcelti, un 1965. gada Dziesmu svētkos atkal parādījās Emiļa Melngaiļa "Jāņuvakars". Oficiāla Jāņu svinēšana tomēr netika atjaunota.

1990. gada 3. oktobrī likumā "Par svētku un atceres dienām" Jāņi atkal tika atzīti par valsts svētku dienu.

Līdzīgu svētku svinēšanas tradīcijas pasaulē

Vasaras saulgriežu svinēšana ir sena Eiropas tautu tradīcija, kas īpaši saglabājusies Ziemeļeiropas zemēs – Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, kā arī Kanādā (sevišķi Kvebekā), Īrijā un atsevišķās Apvienotās Karalistes daļās (Kornvolā) un ASV. Seno saulgriežu svētku paliekas atrodamas arī dažās Baltkrievijas, Ukrainas, Polijas, Francijas, Itālijas, Maltas, Grieķijas, Spānijas un Portugāles tautu tradīcijās. Tāpat Ibicas salā šajā laikā lec pāri deviņiem ugunskuriem.

Nosaukumi citās Baltijas jūras zemēs

Dānijā – Sankthans; Igaunijā – Jaanipäev; Lietuvā – Joninės, Rasos, Rasa, Rasosšventė, Kupolės, Saulės, Krešės, Vidurvasaris; Norvēģijā – Jonsok, sankthans, jonsvaka, jonsmesse; Somijā – Juhannus; Vācijā – Johanni, Johannisnacht, Mittsommernacht; Zviedrijā – Midsommar, arī Den helige Johannes Döparens dag;

Nosaukumi slāvu valodās runājošas zemēs

Dažās slāvu valodās saulgriežu svētku svinēšanas tradīcijās saglabājies pagānu dieva Kupalas (Купало, Купа́йло) vārds: Baltkrievijā – Купальле; Bulgārijā – Еньовден; Horvātijā – Ivanjski krijesovi; Krievijā – ночь Ивана Купалы; Polijā – Noc Kupały; Ukrainā – Іван Купала.

Nosaukumi romāņu valodās runājošas zemēs

Astūrijā – Foguera de San Xuan; Galīsijā – Hogueras de San Juan; Francijā – Fête de la Saint-Jean; Katalonijā – Nit de Sant Joan; Portugālē – Festa jaunina; Spānijā – Fiesta de San Juan; Basku zemē – Donibane jaia.