Līdz kurioziem

Kad iegadās kādam izpalīdzēt, aizraut pie ārsta, zobārsta, cenšos viņu atbrīvot no pateicības saldās un smagās nastas, palaižot joku: "Nomierinies, es taču to nedaru tavā labā, bet savā!" "Kā tad tā?" attrauc mans ceļa biedrs. "Nu, redzi, būšu bez liekām pūlēm tev palīdzējis, bet tu par mani izplatīsi labas valodas, cik labs tāds cilvēks kā es!" pasmejamies abi. Lai apspriestu citu, jāsāk ar sevi. Un tur negribēdams iezogas arī kāds humora vadīts kuriozs.

Kādas pāris dienas pēc kara sākuma pērnā gada 24. februārī pie durvīm kāds uzstājīgi klauvē. Steidzu atvērt, bet tur, tavu brīnumu, attāla kaimiņiene, kas nekad te nav nākusi. Uzreiz var manīt, ka ar priecīgu degunu un pēc "rožu dārza" smaržojoša. Vai priekšnieks nevarot aizvest līdz mājām? Nezinu, vai tas priekšnieks kā atzinība vai uz zoba pavelkamais. Nu, vienalga. Kas par lietu? Vai tomēr nevarot aizvest: dēls savu audzinātāju dikti slavējot. Ja tā, arī mana sirds atmaigst. Ķibele, re, tāda: to sāls maisu tālāk nevarot panest. Apjautājos, kādēļ tāds maiss? Ar aci pablenžot – kādi pāris pudu noteikti. Kā, vai tad nekā neesot dzirdējis? Tak karš! Tādos gadījumos sērkociņi un sāls tā labākā manta! Prasu, kas teica? Atbild: "Kā, kas? Vaļa!" Nu, ja Vaļa, tad svēta lieta. Pa ceļam vēl painteresējos, kādu vepri tad saimniece grasās sālīt. Vārds pa vārdam, un vienojamies, ka nelon gan ar to sāli krāmēties: ne viņai cūciņas, ne vistiņas, ne gailīša, ne trusīša un ko ta sālīs: gurķu, sēņu vēl nav? Nopurpināja, ka Vaļas padoms nav plika graša vērts un ka tas Putins viņai nepatīkot. Uz šīs patīkamās nots arī šķīrāmies. Ko darīt? Cilvēkam jāpalīdz! Nevis jāšķiro, kam līdzēt, kam ne.

Tagad nopietni. Zinu vairākus labus cilvēkus, kas nemitīgi palīdz kādai bezpalīdzības māktai dvēselei. Zinu draugu, kas no Jumpravas uz Aizkraukli piegādā ēdienu savam brālim, ko ķērusi smaga kaite, atņemot spējas pat kaut kur netālu aizstaigāt. Ir simtiem cilvēku, kas atsaucas palīdzības lūgumiem, pārskaitot pa summiņai pat nepazīstamiem cilvēkiem, ziedojot savu mazumiņu Ukrainai, jebkuram nelaimē nonākušajam. Svešvārdā altruists, latvju mēlē labdaris.

Paldies Ogres rajona slimnīcas mediķiem!

Par gadījumu ar labām beigām ļoti lūdza uzrakstīt mana sieviņa. Nekā nepiedienīga tur neredzu! Aizgāja pensionāre līdz savai mīļajai skolai. Bet tur pēkšņi palika slikti. Galva reibst, pilnīgs bezspēks, nelaba dūša, kājas ļimst. Kolēģi atguldīja uz dīvāna, izsauca ātro palīdzību. Apmēram pēc desmit minūtēm Madlienas neatliekamās palīdzības komanda klāt. Rīcība profesionāla, lietišķa, runa īsa, kodolīga. Izmēra asinsspiedienu, tūliņ veic kardiogrammu. Dakterīte apskata rezultātu: kardiogramma ideāla, toties spiediens augsts. Lēmums nekavējošs – jābrauc uz slimnīcu. Par to noziņo slimnīcas Uzņemšanas nodaļai. Sirdzēja nočukst, ka uz slimnīcu negribas. Nekādu atrunu. Turpat blakus stāv palīdzības mašīnas šoferis un it kā dod pavēli sev: piebraukšu ar mobilo gultu. Viens un divi, bez nevienas liekas kustības paciente jau gultā un, šofera bīdīta, brauc uz mašīnu. Pa ceļam saziņa ar slimnīcu turpinās. Kad ievietota mašīnā, piesprādzēta, pievieno sistēmai. Lai nebūtu lieku runu, mediķi laipni paskaidro, ka līdzi braukt neviens nevarēs. Noziņo slimnīcai vēlreiz un dodas ceļā.

Dakterīte nosaka šoferim: brauc ātri. Tālāk stāsta paciente: visu ceļu dakterīte turēja roku, ik pa brītiņam apjautājās, kā jūtos. Pēc īsa brīža esam klāt, kur jau sagaida citi mediķi. Tiku drošās rokās. Nekavējoties paņēma vajadzīgās analīzes, un atkal pie sistēmas. Nemitīga un laipna uzraudzība. Tika piesaistīts arī neirologs. Pamazām pašsajūta uzlabojās, pret galvas sāpēm deva zāles. Ārstējošā ārste izlēma, ka stāvoklis uzlabojas un varēšu braukt mājās. Sazinājos ar ģimeni, un pievakarē devāmies mājās. Tagad jūtos labi. Mīļie mediķi, man ļoti vajadzēja par visu pastāstīt un pateikt visiem paldies. Piedodiet, ka nezinu jūs saukt vārdā! Esmu pateicīga un aizkustināta par mūsu novada slimnīcu, dakteriem, profesionalitāti un it īpaši par attieksmi. Paldies jums, mīļie!