Viens no antīko automobiļu kluba vadītājiem, motociklu sekcijas vadītājs Armands Ābele pastāstīja, ka viņu klubā pulcējas cilvēki jau daudzus desmitus gadu. Vienā brīdī esot bijis pārtraukums, taču pirms pieciem gadiem bijusi tāda kā atmoda – visi atkal izdzinuši savus spēkratus no šķūnīšiem, kā arī garāžām un pulcējušies, lai parādītu ko nu katrs vēlas.
“Esam ļoti ģimeniski un palīdzam viens otram”
Armandam interese par motocikliem radās jau bērnībā. “Kad izaudz liels, ir ģimene, saproti, ka vari atļauties kaut ko vairāk,” viņš pastāstīja par šīs aizraušanās pirmsākumiem un atklāja, ka viņam Iecavā pieder arī neliels muzejs, kurā pieejami aptuveni 30 dažādi vēsturisko motociklu eksemplāri, kurus viņš iegādājies no dažādām Eiropas valstīm.
Tā kā motocikli ir veci, mēdz gadīties dažādas ķibeles, tāpēc viņiem līdzi bija devusies arī tehniskā mašīna ar vēsturisko motociklu entuziastiem, kuri glābj brauciena dalībniekus no dažādām likstām, ja vien tas iespējams. Ja kādā pieturas vietā var saremontēt spēkratu, ko piemeklējusi kāda liksta, tad tas tiekot darīts. Tas esot tas, ar ko jārēķinās, dodoties braucienā ar simtgadīgu tehniku. “Tur var viss kas būt jebkurā brīdī,” viņš skaidroja.
Braucienā piedaloties gan tādi, kas paši remontē savus braucamrīkus, gan tādi, kas paši to nedara. “Tur arī ir tā burvība – te salasījušies gan tādi, kuri ikdienā sēž garāžā, gan tādi, kuri ikdienā sēž birojā. Šis ir lielisks atslodzes punkts visiem. Mēs esam ļoti ģimeniski un palīdzam viens otram,” viņš pielīdzināja retro motociklu klubu ģimenei.
Kādam varētu rasties jautājums – cik ilgu laiku aizņem retro motociklu remonts, vai tās ir pāris nedēļas, mēneši? “Jaunākiem modeļiem pāris mēneši ir ļoti forši, vecākiem modeļiem tie pat ir gadi,” viņš pastāstīja, norādot, ka detaļas jāmeklē dažādos tirgos – gan Latvijas, gan Igaunijas, arī Polijas, Vācijas un pat Itālijas, jo to motociklu neesot daudz. Ļoti daudzi no tiem esot pārdzīvojuši karu vai pazaudēti. Armands atklāja, ka tie laimīgie, kas pie šiem motocikliem ir tikuši, mēģina saglabāt tos iespējami tuvu oriģinālam.
Retro motociklos tiekot ieguldīts laiks, enerģija. “Visu laiku par to domā, žēl no tā šķirties, tas ir tā kā savu bērnu izaudzināt,” viņš skaidroja, piebilstot, ka savai ģimenei teicis, ka nekad nevienu savu motociklu nepārdos. Ja viņiem nākšoties pieņemt lēmumu viņa vietā, viņš vēlētos, lai tie tiktu ziedoti Motormuzejam.
Runājot par tehnisko apskati, Armands atklāja: "Ja motocikls ir ražots līdz 1944. gadam (ieskaitot) un tam ir piešķirts vēsturiskais statuss, ko piešķir uz pieciem gadiem, tad tehniskā apskate nav jāiet. Pārējai moto tehnikai, kā ierasts, apskati dod uz diviem gadiem." “Šis ir tāds formāts, kurā mēs varam mierīgi braukt, jo ir skaidrs, ka mēs uz ceļa izbrauksim kādas divas reizes gadā, jo tā ir sena tehnika un mums ir ļoti žēl tās,” viņš skaidroja.
Tas, ar ko es brauc Armands, ir 1928. gada motocikls “Drad”, kam var regulēt skaļumu. Tas bija īpaši domāts kara apstākļiem, lai cilvēks būtu mazāk pamanāms, sadzirdams.
Tāpat viņš pastāstīja, ka vissenākais no visiem tieši šajā braucienā ir ogrēnieša Jura Rambas 1913. gada angļu motocikls “Rex-JAP”, kas darbināms ar rokas kurbuli.
Brauciens apkārt Latvijai pa perimetru
Viens no retro motociklu kluba biedriem, Ogres novada iedzīvotājs un autoservisa “Alex” īpašnieks Aleksandrs Ziemelis pastāstīja, ka retro motocikli ir viņa vaļasprieks. Viņam esot padomā vēl vairāki projekti. Šobrīd viņam esot trīs ejoši motocikli un vēl četri projekti tikai priekšā.
Arī viņam interese par motocikliem radusies jau bērnībā. Uz jautājumu, kāds ir aizraujošākais piedzīvojums ar retro motociklu, viņš pēc atbildes kabatā nemeklē: “Bauciens apkārt Latvijai pa perimetru.” Viņš kopā ar sievu apbraucis ap Latviju piecās dienās, tie bijuši aptuveni 1500 kilometri.
Vēl viens brauciens, kas īpaši palicis atmiņā viņa sievai Tatjanai Ziemelei, kura vīra hobiju ļoti atbalsta, ir brauciens no Igaunijas uz Latviju. Visu ceļu – 350 kilometrus – “gāzis” lietus. “Pat mašīnas stājās ceļa malā. Mēs tikai ik pa laikam piestājāmies, lai izlietu ūdeni no brillēm un braucām tālāk,” viņa pastāstīja par pieredzēto. Aleksandrs tikai piebilda: “Visu ceļu tikai lietus un dubļi sejā.”
Motociklu atsūtīja pa dzelzceļu no Sibīrijas
Ogrēnietis Juris Ramba, vēsturisko motociklu kolekcionārs un restaurators, kura motocikls klubā ir vissenākais, atklāja, ka varot lepoties ar to, ka ir vienīgais baltietis, kurš ir nobraucis piecas reizes līdz galam tādā braucienā kā Londona-Braitona.
Viņa 1913. gada motocikla “Rex-JAP” vēsture esot visai sarežģīta. To viņš iegādājies par 200 rubļiem, pēc tam tas pa dzelzceļu atsūtīts no Sibīrijas uz Latviju. “Gāju uz Hanzas peronu, kur kādreiz bija stacija, to saņemt,” viņš pastāstīja, kā ieguvis to savā īpašumā. Kad motocikls bija saņemts, atklājies, ka tajā motors kaut kāds ne tāds bijis iekšā. “Motoru samainīju ar angļiem pret vienu vērtīgu salauztu rāmi, dabūju īsto motoru,” Juris norādīja.
Viņš ar seno motociklu kolekcionēšanu, restaurāciju un saglabāšanu nodarbojoties vairāk nekā pusgadsimtu. “Manā gadījumā tas nu jau sen nav hobijs, bet gan domāšanas veids un dzīvesveids,” viņš piebilda. Viņa īpašumā ir vairāki duči motociklu. Vecākais no tiem ir motocikls, kas ražots Rīgā 1903. gadā. Lielākoties dzinējus saviem motocikliem viņš remontējot pats.
Juris sarunā uzsvēra kādu problēmu, ar ko nākas saskarties vēsturisko spēkratu īpašniekiem un entuziastiem – no Latvijas jebkuru veco motociklu varot izvest un reģistrēt uzrādītāja īpašumā, bet te reģistrēšana nav iespējama. Latvijā pašreiz jebkuru veco spēkratu varot reģistrēt valdījumā, tas ir, bez īpašuma tiesībām uz šo spēkratu. “Tas ir būtiski, jo restaurators pēc senā spēkrata iegādes ieliek tajā lielus līdzekļus un darbu, bet rezultātā šis restaurētais spēkrats viņam pēc pastāvošās Latvijas likumdošanas nepieder,” Juris paskaidroja.
“Jūs izvelkat padomju vai vācu armijas motociklu no zemes, tā skaitās bezsaimnieka manta un CSDD neļauj to reģistrēt,” viņš skaidroja, pastāstot, ka viņam ir daļa motociklu, kam ir pirkšanas atļauja no Ulmaņlaikiem, bet Latvijā nevienam tas neinteresējot. “Mums tā seno spēkratu saglabāšana ir tikai uz papīra un tikai skaļās deputātu runās, bet reāli nekas nenotiek,” viņš pauda savu sašutumu. Cilvēki ved motociklus, piemēram, uz Igauniju, caur draugiem piereģistrē un ved atkal uz Latviju, pārreģistrē. “Kāpēc? Es būtu priecīgs, ja varētu lepoties ar savu valsti un klubu,” Juris aktualizēja problēmu seno spēkratu jomā.
Pēc Ķeipenes kinostacijas apskates visi motociklisti devās uz nākamo pieturvietu Skrīveros. Brauciens, kā stāstīja dalībnieki, kuru spēkrati mirdzēja jau pa gabalu un lielākoties bija nospodrināti līdz pēdējai detaļai, noslēdzies Odzienas muižā.
Puikas, šis brauciens būs tāls un traks, —
Stūre trīc rokās manās.
Puikas, šis brauciens būs tāls un smags.
Tā būs izlaušanās.
Tā būs izraušanās no tā, kas man ir,
Tajā, ko gribu es dabūt.
/Imants Ziedonis, dzejoļu krājums "Motocikls"/
