Ģirta un Evijas Rutmaņu ģimenē aug trīs bērni: Dārta (6 gadi), Ernests (8 gadi) un Karlīna (13 gadi). Karlīna apmeklē tautas dejas, mākslas skolu, darbojas Jaunsardzē, skolas jauniešu padomē un kulinārijas pulciņā. Ernests aizraujas ar matemātiku, dejo tautas dejas, apmeklē karatē nodarbības (kur jau ieguvis dzelteno jostu!) un piedalās dažādos konkursos. Dārta, lai arī ir bērns ar īpašām vajadzībām, apmeklē tautas dejas.

Evija desmit gadus ir strādājusi par sociālo pedagogu un sociālo darbinieku. Šobrīd viņa vada Atbalsta nodaļu ģimenēm ar bērniem Ogres novada Sociālajā dienestā. Kā arī viņa darbojas biedrībā "Iespēju ceļi" un ir "Drosmes kastes" organizatore. Ģirts jau četrpadsmit gadus ir pārdošanas vadītājs Latvijā un Lietuvā.

OgreNet devās uz Jumpravas pagastu, lai aprunātos ar Eviju un Ģirtu un uzzinātu vairāk par viņu ģimeni.

- Vai jūs esat no Jumpravas, un kā izdomājāt pārvākties šeit?

Evija: Mēs abi ar vīru esam no Jumpravas. Pēc vidusskolas es aizgāju studēt un teicu, ka nekad nedzīvošu laukos. Tad arī teicu, ka nekad neprecēšos ar jumpravieti. Nu viss tas ir piepildījies! (smejas) Kad mēs ar brāli aizbraucām studēt, vecāki saprata, ka laikam neatgriezīsimies, un pārdeva īpašumu. Bet pēc kāda laika tas mainījās. Un tā pamazām šeit atpirka zemi, kas kādreiz bija lopu fermas, un šo māju.

Jā, sākumā braukājām uz šejieni palīdzēt vecākiem visu sakārtot. Kad iegādājāmies šo īpašumu, nātres bija līdz logiem, un visa teritorija nezālēs un krūmājos.

Evija: Tad mums uzteica dzīvokli, ko īrējām, un nācās domāt, ko darīt. Vīrs ļoti gribēja nākt uz šo māju dzīvot, un es redzēju, ka meita te atbraucot, palika tik moža - sajūsmā skrēja un spiedza. Un viss viņai te tā patika. Nu tad sanāca, ka ir divi pret vienu. Tā to lēmumu mēs pieņēmām. Tajā laikā te vēl bija malkas apkure un tualete ārā. Apmēram mēneša laikā kopīgiem spēkiem, ar draugu palīdzību, veicām kosmētisko remontu. Es tiešām apbrīnoju sava vīra lielo ieguldījumu mūsu mājas remontā. Lielu daļu viņš pats veidoja, piemēram, visa virtuves iekārta ir viņa roku darbs! Nu, tā mēs te nonācām un dzīvojam jau astoņus gadus!

Mājas taisīšanā piedalās visa ģimene

-Kādi ir ieguvumi no daudzbērnu ģimenes statusa Ogres novadā un Latvijā?

Evija: Galvenais ieguvums ir bezmaksas pusdienas skolā un bērnudārzā. Tas ievērojami atvieglo izdevumus ēdienam, jo, ja ir trīs bērni, pusdienu apmaksa var būt diezgan liela. Jā, ir arī "Trīs plus karte", kas piedāvā atlaides dažādiem pakalpojumiem un precēm, piemēram, ieejai muzejos un teātra izrādēs, kā arī sabiedriskajā transportā. Tāpat var saņemt atlaidi elektrībai.

- Ko Jums un Jūsu ģimenei nozīmē nominācija konkursam "Latvijas Goda ģimene 2024"?

Evija: Sākumā biju pārsteigta, jo neuzskatu, ka mūsu ģimene ir īpaši labāka vai spējīgāka par citām. Apkārt ir daudz brīnišķīgu ģimeņu, kas visu paspēj un visu izdara. Mums ir savas stiprās un vājās puses tāpat kā visiem. Protams, ir patīkami saņemt atzinību, un nominācija ir liels gods, taču tā nepadara mūs labākus par citām ģimenēm.

Ģirts: Mēs vienkārši cenšamies darīt visu pareizi, kā mums šķiet. Šāda nominācija man nav vissvarīgākā. Vienmēr var darīt labāk, un mums ir daudz jomu, kurās pilnveidoties gan kā vecākiem, gan kā cilvēkiem.

- Jūs iepriekš minējāt, ka ir pāris lietas, ar ko Jūsu ģimene lepojas. Pastāstiet, kas tās ir!

Evija: Mēs kā ģimene ļoti lepojamies ar savu aktīvo iesaisti pagasta dzīvē. Ja ir nepieciešama palīdzība izglītības iestādēs, bērnudārzā, skolā vai citur, mēs vienmēr esam gatavi piedāvāt savu atbalstu – gan ar darba spēkiem, gan idejām, aizstāvot iedzīvotāju intereses un organizējot dažādus pasākumus. Mums ir svarīgi ne tikai saņemt, bet arī dot atpakaļ savai apkārtnei un cilvēkiem.

Papildus tam, mēs cenšamies saviem bērniem iemācīt būt atbildīgiem par savu dzīvi un apkārtējo vidi. Mēs uzskatām, ka nevar vienkārši sūdzēties par problēmām, ja pats neko nedari to risināšanai. Rīcība un aktīva iesaiste ir panākumu atslēga.

-Kāda ir Jūsu ikdienišķā ģimenes dzīve?Kā jūs pieņemat kopējos lēmumus?

Kopumā mūsu ģimenes dzīve rit mierīgi, bet, protams, neiztiek bez dažādām situācijām. Gan starp mums ar vīru, gan ar bērniem savā starpā rodas domstarpības. Kā jau trīs bērnu ģimenē, strīdi ir neizbēgami, gan starp brāļiem un māsām, gan starp brāļiem.

Kopīgo lēmumu pieņemšanā cenšamies iesaistīt visus ģimenes locekļus. Apspriežam aktuālos jautājumus un vienojamies par tālāko rīcību, ņemot vērā katra viedokli.

Ikdienas pienākumi mūsu mājās ir rūpīgi sadalīti. Bērni mācās Jumpravas skolā, un pēc skolas nodarbībām mājasdarbus viņiem palīdz izpildīt mana mamma, kura ir bijusī pedagoģe. Esmu ļoti pateicīga vecākiem par palīdzību bērnu pieskatīšanā, jo bez tās ikdienas organizēšana būtu daudz sarežģītāka.

Vecākajai meitai ir astoņi pulciņi, bet dēlam – četri. Lai nogādātu bērnus uz visiem nodarbībām, ir nepieciešama rūpīga laika plānošana. Papildus tam jāatrod laiks arī zobārstiem, frizieriem un ārstiem, īpaši mazākajai meitiņai. Ziemassvētku laikā šis process kļūst vēl sarežģītāks – tas prasa patiesu "menedžmenta" prasmi!

Manuprāt, savstarpēja atzinība un izpratne ir ļoti svarīga ikvienas ģimenes labklājībai. Mēs cenšamies cienīt viens otra viedokli un vajadzības, kā arī atbalstīt grūtos brīžos.

Svinot kāzu jubileju

-Kā bērni iesaistās lēmumu pieņemšanā?

Bērniem ir savas jomas, kurās viņi paši pieņem lēmumus. Protams, dažos jautājumos mēs viņus vadām un konsultējam, bet bez pašrocīgas lēmumu pieņemšanas nav iespējams iemācīties atbildību. Piemēram, mūsu bērni paši izvēlas, kurus pulciņus apmeklēt un kurus ne. Viņiem ir tiesības atteikties no kādas nodarbības, ja tā viņiem vairs nešķiet saistoša. Tomēr līdz šim neviens no viņiem nav pametis iesākto pulciņu, kas, manuprāt, liecina par spēju sevi motivēt un sasniegt izvirzītos mērķus.

-Jūs minējat, ka vecākajai meitai ir astoņi pulciņi. Kā tas ir apvienojams?

Evija: Jā, atzīstu, sākumā, kad ieraudzīju vecākās meitas pulciņu sarakstu, biju nedaudz satraukusies. Kā mammai, protams, rūp bērna veselība un labsajūta, un es baidījos, ka slodze varētu kļūt pārāk liela. Tomēr Karlīna ir pierādījusi, ka ir ļoti patstāvīga un spēj izcili organizēt savu laiku. Viņa pati sazinās ar skolotājiem un vienmēr atrod risinājumus, lai apvienotu dažādu nodarbību apmeklējumus. Viņas spēja "menedžēt" savu laiku man kā mammai dod lielu pārliecību. Lai gan Karlīnai ir tikai 13 gadi, visi pulciņi viņu patiesi aizrauj. Nevienu no tiem neesam uzspieduši - viņa pati ir atradusi sev tīkamas aktivitātes un ar lielu entuziasmu tām velta laiku. Viņas apmeklē mākslas pulciņu, jaunsardzi, dejošanu, kulinārijas nodarbības un vēl daudz ko citu! Arī dēls Ernests pats zina, kurās dienās viņam jābūt dejošanas, karatē vai citās nodarbībās. Vēlos vēlreiz izteikt lielu pateicību vecvecākiem par viņu neatslābstošo atbalstu. Viņi vienmēr ir gatavi pieskatīt bērnus, ja mums ar vīru ir nepieciešams doties kaut kur prom pat brīvdienās.

-Kā Jūs vērtējat interešu izglītības iespējas Ogres novadā?

Evija: Kopumā esmu ļoti apmierināta ar interešu izglītības piedāvājumu Ogres novadā. Mākslas skola šeit pastāv jau ilgus gadus, un tagad ir pieejama arī jauna kulinārijas programma, kas ir lielisks jaunums, pateicoties entuziastiskiem pedagogiem. Īpaši vēlos izcelt angļu valodas teātra pulciņu, kurā vecākā meita apgūst valodu jaunā un aizraujošā veidā. Tāpat jaunsardze un karatē nodarbības ir pieejamas jau ilgāku laiku. Protams, ir bijuši arī pulciņi, kas dažādu iemeslu dēļ nav iedzīvojušies, tomēr kopumā izvēle ir plaša un atbilst dažādām interesēm. Jāpiebilst, ka ir arī finansiālais aspekts, kas jāņem vērā, jo ne visi pulciņi ir bez maksas, un, ja ir vairāki bērni, izmaksas var kļūt ievērojamas. Tomēr Ogres novada pašvaldība sniedz atbalstu daudzām interešu izglītības programmām. Piemēram, mākslas skolā ir pieejama 50% atlaide daudzbērnu ģimenēm, un arī citos pulcios tiek piedāvāti dažādi atvieglojumi.

Īpaši vēlos uzsvērt atbalstu kulinārijas pulciņam, kas ir topošās pedagoģes ideja. Viņas aizraušanās ar konditorejas izstrādājumu gatavošanu ir iedvesmojusi citus, un pašvaldības atbalsts ļauj nodrošināt pulciņa apmeklētājiem bezmaksas nodarbības, pašiem sedzot tikai izejvielu izmaksas.

Pirmais septembris

-Vai Jūsu sociālā darbinieka profesija ir palīdzējusi arī ģimenes dzīvē?

Evija: Man ir grūti nodalīt darbu no personīgās pieredzes, jo izglītība un darbs sociālajā jomā ir ievērojami ietekmējuši manu ikdienas dzīvi, īpaši saistībā ar jaunāko meitu, kura ir bērns ar īpašām vajadzībām. Viņas slimība skar dažādas sfēras, tostarp intelektu, valodas attīstību un citas funkcijas. Pateicoties savai pieredzei, spēju labāk izprast situāciju kā mamma un efektīvāk sazināties ar iestādēm un speciālistiem, kas iesaistīti meitas aprūpē. Varu sniegt viņai nepieciešamo atbalstu un palīdzību.

Mana darba pieredze palīdzēja atrast pareizos resursus – speciālistus, izmeklējumus un atbalsta programmas. Dārtai šogad bērnudārzā ir pieejama speciālā programma, kurā ar viņu strādā ārsts, logopēds un sociālais pedagogs.

Šajā kontekstā rodas jautājums par iekļaujošās izglītības efektivitāti praksē, salīdzinot ar teorētisko modeli. Pastāv dažādi faktori, kas ietekmē šīs pieejas īstenošanu. Es neteiktu, ka Latvijā šobrīd ir pilnībā ieviesta iekļaujošā izglītība. Jā, pastāv dažas speciālās skolas, kas nodrošina bērniem ar īpašām vajadzībām nepieciešamo atbalstu un aprūpi. Tomēr skolai un bērnudārzam ir jāiegūst speciālās izglītības akreditācija, ja tuvumā dzīvo bērns ar īpašām vajadzībām. Diemžēl ir gadījumi, kad skola nespēj nodrošināt atbilstošu programmu, radot vecākiem lielas grūtības un liekot vērsties tiesā.

Protams, jāņem vērā arī skolu ierobežojumi. Speciālās programmas bieži vien prasa papildu telpas, aprīkojumu un speciālistus, kas saistīts ar ievērojamām izmaksām. Diemžēl ne vienmēr šim mērķim tiek piešķirts pietiekams finansējums.

-Cik ilgi Jūs esat pazīstami?

Evija: Mēs esam pazīstami jau kopš bērnudārza. Kā oficiāls pāris esam kopā deviņpadsmit gadus, bet pirms tam samērā ilgu laiku bijām vienkārši draugi. Varētu teikt, ka visu savu dzīvi esam pavadījuši kopā.

-Kāds ir Jūsu ģimenes ideāls? Kādai vajadzētu būt ģimenei?

Evija: Ideālas ģimenes nepastāv. Ideālā ģimene ir pasakā. Galvenais ir spēt saglabāt ģimeni kopā un nepadoties pie pirmajām grūtībām. Ja runājam par laulāto attiecībām, vienmēr pastāv iespēja šķirties. Tas nav sarežģīti. Svarīgi ir spēt uzklausīt un saprast viens otru. Man noteikti ir paveicies, jo Ģirts ir tas, kas mani spēj "piezemēt". Kopš esam kopā, esmu ievērojami mainījusies. Kā es saku, mans "itāļu temperaments" ir kļuvis mazāk izteikts. Ģirts vienmēr ir uzklausījis manas vajadzības, pat ja tās viņam šķitušas nebūtiskas. Godīgi sakot, manuprāt, laulība ar gadiem kļūst vieglāka. Šobrīd starp mums valda daudz lielāka saskaņa, nekā pirmajos gados, kad dominēja "ego".

Attiecībā uz bērniem galvenais ir sniegt viņiem atbalstu, uztvert tos kā personības un uzklausīt. Tāpat ir svarīgi atrast laiku bērniem un pavadīt to kvalitatīvi.

Internetā pēc nominācijas "Latvijas Goda ģimene 2024" izlasīju, ka mums esot nebeidzama enerģija. Taču tā nav patiesība - enerģija reizēm beidzas. Varbūt mums paveicies, ka mums tās ir vairāk nekā citiem, bet tā noteikti nav bezgalīga.

-Kādas ir Jūsu ģimenes mīļākās kopīgās laika pavadīšanas nodarbības?

Evija: Bērniem visvairāk patīk doties kaut kur izbraucienā, ideāli – ar nakšņošanu. Dažreiz apmeklējam kino, muzejus vai teātri. Tomēr kuplai ģimenei šādas izbraukšanas var būt organizatorisks izaicinājums, jo jāatrod laiks, kas der visiem. Protams, vienmēr sanākam kopā svētkos – 18. novembrī, Ziemassvētkos, Lieldienās un jubilejās. Iemeslu satikties vienmēr var atrast. Bērniem patīk arī kopā skatīties multfilmas vai spēlēt galda spēles. Ar vecāko meitu mums ir jauka tradīcija – kopā braukt pēc kebabiem, kas reizē kalpo kā iespēja parunāties un labi pavadīt laiku.

2023. gada brauciens uz Varšavu

-Ko Jums nozīmē būt mammai?

Evija: Būt mammai nozīmē milzīgu atbildību. Dažreiz nākas sevi atstāt otrajā plānā vai pat aizmirst par savām vajadzībām. Tas notiek nemanot – tu kļūsti vienkārši par mammu. Tās ir rūpes un bailes, īpaši ņemot vērā šī brīža ģeopolitisko situāciju, apzinoties, ka tev ir trīs bērni, kuri jāpasargā. Tajā pašā laikā būt mammai nozīmē arī daudz mīlestības un prieka. Mazās ikdienas laimes sniedz piepildījuma sajūtu. Piemēram, mans mīļākais dienas moments ir vakaros, kad lasu pasaku mazākajiem bērniem, un viņi ir man blakus. Visa steiga ir beigusies, un mēs mierīgi varam nodoties pasaku burvībai. Tas tiešām ir "kaifiņš".

-Ko Jums nozīmē būt tēvam?

Ģirts: Piekrītu Evijai, ka būt tēvam nozīmē milzīgu atbildību. Ir jācenšas saprast bērnus, uzzināt, kāpēc viņi kaut ko grib vai negrib darīt, vai kāpēc viņiem šķiet, ka tas, ko es saku, nav pareizi. Dažreiz no rītiem gadās domstarpības, bet vakarā, atbraucot pakaļ bērniem no izglītības iestādēm, viss ir kārtībā un viss jau aizmirsts. Liels prieks ir arī tad, kad pēc ilgākas prombūtnes mājās bērni skrien tev pretī un ar nepacietību gaida. Protams, būt tēvam nozīmē arī daudz rūpes.

-Kas Jūsuprāt ir "Goda ģimene"?

Evija:

Manuprāt "goda ģimene" ir ģimene, no kuras apkārtējie spēj kaut ko smelties. Vienalga vai tā ir iedvesma, vai tas ir kāds labais darbs, vai kāds labais vārds. Manā izpratnē, jābūt arī patriotiem. Ja mēs saistām to ar Latviju, tad tas nozīmē arī latvisku ģimenes dzīvi. Bet vai tautībai būtu jābūt noteicošai? Nē. Mēs esam patrioti, tas ir pilnīgi noteikti. Varbūt ne tādā izpratnē, ka mēs piekopjam kādas īpašas latviskās tradīcijas. Tomēr mēs, visa ģimene, 18. novembrī sanākam kopā uz svētku vakariņām, ejam lāpu gājienā, un godājam Latviju dzimšanas dienā. Mēs ar bērniem arī runājam, ka dzīvojot Latvijā, nav pieņemami noniecināt Valsts prezidentu, valdību vai Latviju, kā to no apkārtējās sabiedrības diemžēl nereti dzirdam. Tā ir tava dzimtene, un kā tu vari izturēties ar necieņu pret to! Latvija un mūsu valoda ir vērtības.

Es uzskatu, ka "Goda ģimenes" statusu ir pelnījusi jebkura ģimene, kas rūpējas par saviem bērniem, neatkarīgi no vecāku vai bērnu skaita. Īpaši atzinīgi vērtējamas ģimenes, kas ir atvērušas savas sirdis un mājas audžubērniem vai citām aprūpējamām personām. Šādas ģimenes demonstrē drosmi, mīlestību un nesavtīgumu, kas ir patiesi apbrīnojami.