Svilst zilās liesmās

ANTOŅINA ŅENAŠEVA (“Progresīvie”): 
“Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ārlietu ministre! Godātie kolēģi! Runāšu skaidru valodu. Mūsu pamati, uz kuriem esam būvējuši starptautisko kārtību, deg zilās liesmās. Bet mums ir jāsaglabā miers, jāturpina strādāt koordinēti un kopīgi dzēst liesmas. Starptautiskā kārtība, kas balstās noteikumos un tiesībās, šobrīd tiek apzināti pārbaudīta, un kļūst skaidrs – tā nepastāv pati no sevis. Tā pastāv tik ilgi, kamēr valstis ir gatavas to aizstāvēt arī tad, kad tas nav ērti vai, iespējams, politiski izdevīgi.”

Par ko klaigā paēduši deputāti

JANA SIMANOVSKA (“Progresīvie”):
“Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Godātā ministre! Kolēģi! Pēc pusdienām vienmēr ir grūti runāt, tomēr sāksim. (Starpsaucieni: “Pēc launaga!”; “Launadziņš!”) Launadziņš. Bet sāksim.
(..) Mēs ļoti labi zinām – divreiz vienā upē neiekāpsi. Vēstures grāmatas nevajag uztvert burtiski. Vēsture neatkārtojas, bet no vēstures var mācīties, kā izdzīvot. Tāpēc šodien, kad mēs atkal piedzīvojam nenoteiktības laiku, ir vērts tajā ieskatīties.” 

Tik daudz svešvārdu

KASPARS BRIŠKENS (“Progresīvie”): 
“(..) Es labi saprotu, ka šajā zālē ir daudz drill, baby, drill jeb fosilās politikas fanu. Tomēr Eiropas un, esmu pārliecināts, arī Latvijas vektors ir ilgtspēja, aprites ekonomika un atbildība pret nākamajām paaudzēm. Un šeit, tāpat kā drošības un inovācijas jomā, mūsu nozīmīgākie partneri ir mūsu kaimiņi, Baltijas jūras reģiona valstis. Turpinot, veicinot un veidojot vienotu Baltijas jūras reģiona identitāti, kas sakņojas kopīgā izpratnē par mūsdienu drošības izaicinājumiem un ekonomiskās integrācijas nozīmi, mēs varam kļūt par jaudīgu balsi arī Eiropā, tostarp kopīgi un nepārprotami iestājoties par mūsu draugu un sabiedroto suverenitāti un teritoriālo integritāti.”

Neliela kritikas nots

MAIJA ARMAŅEVA (“Latvija pirmajā vietā”):
“Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi deputāti! Ekselences vēstnieki! Es gan nedaudz pielikšu klāt arī kritiku... kritikas noti. Es tomēr uzskatu, ka jebkurš labs darbs (vai varbūt ne tik labs) var tikt padarīts labāks, ja tam tiek pielikta klāt arī nedaudz kritika, it īpaši konstruktīva kritika.”

Jencīša ģeopolitika

MĀRCIS JENCĪTIS (“Latvija pirmajā vietā”):
“Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Kādreiz bija tāda reklāma... daudzus gadus atpakaļ. Izvēlies “Sprite” – visu pakļauj slāpes! Būtībā ģeopolitika – tas ir līdzīgs jēdziens. Visu pakļauj slāpes jeb vajadzība.

(..) “Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks.” Tie ir Veidenbauma vārdi. Un ģeopolitika balstās uz šī dzejnieka ideju. Tā būtībā ir balstīta uz dabiskiem procesiem, izejot no spēka pozīcijas un savstarpēja izdevīguma.

Piemēram, Kronvalda parkā, arī Rīgā visās vietās, kur ir Pilsētas kanāls, mēs redzam – tas ir aizsalis. Bet tajās vietās, kur... nu, tur pāris metri, kur vēl ir ūdens, kur nav aizsalis, koncentrējas pīles. Un tā ir ģeopolitika.

Vai līdzīgi arī, kad ietves ir notīrītas, kur ir izstaigātas taciņas, mēs visi izvēlamies to vieglāko ceļu. Un tā būtībā ir ģeopolitika tādā miniatūrā.

Tāpat ir arī cilvēkam. Viņam dažādas situācijas, kas nav atkarīgas vienmēr no viņa paša... bet mēs izdarām šajās situācijās... izvēlamies, ko varam izvēlēties, – savu attieksmi. Kā Bībelē ir teikts: uztici Dievam savus ceļus, un gan jau viņš darīs.

Latvija ir ģeopolitiski karstais punkts, līdzīgi kā Gazas sektors, tikai caur... starp Austrumiem un Rietumiem. Neviena lielvara vēsturiski nav bijusi pilnībā uzticama. Jo ģeopolitiski procesi visbiežāk stāv pāri, kā es dzirdēju šeit, arī noteikumi... pāri noteikumiem, pāri solījumiem, pāri parakstiem un starptautiskiem līgumiem.”

Avots: Latvijas Republikas 14. Saeimas sēde 2026. gada 29. janvārī