Anita atzīst, ka 31. oktobris ir diena, kuru viņa nemaz negaida. «Ir viens datums gadā, kuru es reāli negaidu, un pat tad, kad tas ir pagājis, es esmu ļoti priecīga. Šis datums ir 31. oktobris,» raksta pasākumu vadītāja.

Viņa saprot, kāpēc bērniem šī diena patīk – tas esot «tāds foršs piedzīvojums». Taču kā mamma Anita uz svētkiem raugās citādi. «Savukārt es, mamma, zinu par šo pasākumu lietas, par kurām Latvijā mēs nestāstām,» viņa norāda.

Bažas par bērnu drošību un psihi

Anita raksta, ka viņu satrauc ziņas no ārzemēm. «Un tās nav patīkamas lietas, jo Amerikā šo svētku dēļ pazūd ļoti daudz bērnu,» viņa apgalvo, piebilstot, ka arī tad, kad Latvijā bija periods, kad pazuda bērni, radās jautājumi, vai kas līdzīgs nenotiek arī šeit. «Patiesībā mēs daudz ko nezinām par to, kas pasaulē notiek,» uzskata Anita.

Pasākumu vadītāju pārsteidz, ka daudzi vecāki halovīnu atbalsta. «Un man ir jautājums: vai tiešām jums patīk, ka jūsu bērna psihe tiek traumēta?» viņa vaicā. Anitai nepatīk arī tas, ka biedējošā atribūtika ir visapkārt: «Man, piemēram, nepatīk, ja es ieeju veikalā un man jāskatās uz kaut kādām pretīgām maskām un biedējošiem tēliem. Man nepatīk, ka mans bērns tajā visā tiek ievilkts.»

Jautājumi skolām

Īpaši Anitu sarūgtina, ka halovīna pasākumi notiek arī skolās un vecākiem nav iespējas to ietekmēt. «Un es kā vecāks to pat nevaru ietekmēt, jo tā ir darba diena,» viņa raksta.

Tā vietā viņa aicina pievērst uzmanību pašu tradīcijām: «Kāpēc Latvijā nepopularizēt svētkus, kas arī ir maskošanās svētki, bet ar pilnīgi citu nozīmi? Kāpēc kaut kas ievazāts tiek legalizēts Latvijā? Un kāpēc to atbalsta skolu sistēma?»

Ko domā komentētāji?

Lielākā daļa komentētāju Anitas viedoklim piekrīt. Renāte Širava atzīst, ka viņas bērni jau izauguši, taču halovīnā tiek ievilkti arī mazbērni, un viņai personīgi tas nepatīk, jo tie nav latviešu svētki. Līdzīgi domā Ginta Reizniece, kura neatbalsta ne halovīnu, ne Svētā Valentīna dienu, jo latviešiem pašiem esot savi skaisti svētki. Aija Upeniece īpaši nosoda bērnu pārģērbšanu par mironi.

Asāk izsakās Gunta Brūvere, kura halovīnu dēvē par dēmoniskiem svētkiem un aicina vecākus neļaut bērniem tajos piedalīties.

Skolotāja Ginta Bogdanova stāsta, ka viņai 31. oktobris ir īpaša diena – tā ir viņas mammas, kā arī Krišjāņa Barona dzimšanas diena. Viņa saviem skolēniem skaidrojot, kāpēc halovīns viņai nav pieņemams. Pēc viņas teiktā, skolā šo tradīciju ieviesuši angļu valodas skolotāji, jo svētki aprakstīti mācību grāmatās. Ginta pauž bažas, ka bērni tiek mācīti staigāt pa mājām un diedelēt saldumus, bet atteikuma gadījumā – palaidņoties. Atbildību par notiekošo viņa uzliek Kultūras ministrijai.

Savukārt Santa Dubkeviča jautājumu risina ar humoru – katru gadu uz dzīvokļa durvīm viņa piesprauž plakātu, piemēram, ar uzrakstu, ka saldumi jau beigušies. Viņa stāsta, ka savus trīs nu jau pieaugušos bērnus nekad nav laidusi pa svešām mājām pēc saldumiem.

Vija Urbiņa atgādina, ka ap 31. oktobri latvieši tradicionāli sakopj senču kapus un iededz svecītes, jo 1. novembrī katoļiem ir mirušo piemiņas diena. Viņasprāt, vairāk būtu jākopj savas tautas tradīcijas ar dziesmām, dejām un rotaļām.

Izskan arī citāds viedoklis. Santa Grantiņa uzskata, ka bērniem halovīns patīk tāpēc, ka latviešu svētki šķiet neinteresanti un gaudulīgi – vecāki tos varētu padarīt aizraujošus, bet negribot ieguldīt pūles. Bērni vēloties jautrību un jokus. Ar viņu nepiekrīt Līga Ģiga, kura norāda, ka bērni par halovīna būtību neko nezina un to uztver vienkārši kā saldumu vākšanas tradīciju. Daiga Ceizina iebilst, ka problēma varētu būt tradīciju nezināšanā, jo arī ķekatās jeb budēļos, čigānos Mārtiņos, Ziemassvētkos un Meteņos jeb Vastlāvjos vienmēr bijusi iztrakošanās un jautrība.