Kā pie pupām tika

“Katram kārtīgam latvietim mājās aug pupas, un arī mēs to audzēšanas vēlmi iemantojām no omītes. Rudenī, kad pupiņas bija jāloba, bija liels prieks – tas bija darbiņš ar pārsteigumu, jo nekad jau nezini, kas katrā pākstī sagaidīs, katra pāksts ir kā mazs pārsteigums.

Bet mūsu saimniekošanas sākums bija skarbie 90. gadi. Tad braukājām uz tirdziņiem un pārdevām visu, ko mājās varēja izaudzēt, arī septiņu šķirņu pupiņas. Tirgū arī sākām novērot, ka pircēju lielākā interese ir tieši par pupiņām, un beigās, kad mēs bijām parunājuši par pupām, cilvēki nopirka vēl kaut ko. Pat ja pupiņas nenopirka, ar tām mēs citu produkciju bijām pārdevuši. Beigu beigās tā pupu lieta mūs pašus tik ļoti aizrāva, ka vienā brīdī pamanījām – esam izauguši jau līdz 60 šķirnēm!

Tā pienāca 2016. gads, kad no vietējās biedrības saņēmām uzaicinājumu doties uz Itāliju un ar pupiņām pārstāvēt Latviju visas pasaules mazo ražotāju un mājražotāju izstādē, kur piedalījās 157 valstis. Stendā biju es ar pupām un kolēģi ar koka karotēm un pašcepto maizi. Bija jau tāda iekšēja baile – nu ko es tur tādu varēšu parādīt? –, jo tobrīd man bija tikai 60 pupiņu šķirnes, bet jau pirmajā dienā jutām ļoti lielu vietējo iedzīvotāju interesi un tieši par pupām. Pirmajā dienā bija daudz interesentu, nākamajā dienā pie mūsu stenda jau sāka veidoties rindas, trešajā jau sāka nākt skolu ekskursijas, lai parādītu pupiņu daudzveidību, kāda tā var būt. Un tas bija tāds liels pavērsiens tieši pašlepnumam un pašapziņai – sapratām, ka tās nav tikai pupas, bet tas ir liels un skaists darbs,” stāsta Rūta.

Vecās šķirtnes ir jāsargā

Šobrīd “Zutiņu” saimniecības kolekcijā ir aptuveni 200 šķirņu pupiņas. Jautāta, kā ar to visu tiek galā, Rūta smejot skaidro: “Galā netiekam, bet cīnāmies. Kā nosargājam un dabūjam jaunas šķirnes? Mēs īpaši necenšamies vēl papildus iegūt jaunas šķirnes, bet tas notiek dabīgi – tās pašas atnāk pie mums. Vai mēs ļoti cenšamies saglabāt šķirnes? Arī īsti ne. Nav tā, ka mēs cīnāmies par katru šķirni, jo uzskatām, ka pupas ir Dieva dāvana – vienā gadā tās ir brūnas, otrā, ja Dieviņš tā būs lēmis, tās būs strīpainas, un nav jāiet pret dabu. Mēs ļoti nesargājam krāsas, tādēļ es nevaru pateikt precīzi, vai mums ir 204 vai 207 šķirnes.

Jā, mēs ļoti sargājam vecās šķirnes – tās, par kurām ir vislielākie nostāsti, par kurām mēs dzirdam slavenos vārdus: “Šīs arī manai vecmammai bija!” Visas klasiskās – latviski pelēkās, gaiši brūnās, blāvās ar strīpiņu. Mēs tās saucam par omīšu pupām, un tās pie mums ir vienas no populārākajām, tās sauc arī par berloti vai pinto pupiņām, kurām ir ļoti izteikta pupu garša.

Kāpēc mēs sargājam šīs vecās šķirnes? Jo tajos gados, kad kaut kas neizdodas – ir slapjāka vai sausāka vasara vai gadās citi dabas untumi –, tad no tām smukākajām pupiņām, kas Latvijā ienākušas salīdzinoši nesen, pirms gadiem pieciem, desmit, mēs varam iegūt ražu tik, cik nepieciešams sēklas tiesai, savukārt no vecajām un necilajām mēs zinām, ka varam sagaidīt ne tikai sēklu – jā, būs mazāk, bet nebūs pilnīgā neraža,” stāsta Rūta, piebilstot, ka krāsainajām pupiņām ir raksturīgi sakrustoties, un tad no tām sanāk ļoti dažādas krāsas, arī tādas, kādas netika gaidītas.

“Savukārt vecās pupiņas es salīdzinu ar kārtīgu latviešu tautumeitu, kam ir seši brunči un vēl jostiņa priekšā, – ir jābūt ļoti karstai vasarai, lai vecās pupiņas sakrustotos un mēs to šķirni pazaudētu. Tāpēc arī itāļi par mums brīnās, jo pie viņiem nav tā pieņemts, ka mājas dārziņā aug 40 šķirnes, – viņi mājās neaudzē vairāk par trim šķirnēm. Un ne tikai mājās, ir pat tādi reģioni, kur tiek audzēta tikai viena vai divas pupiņu šķirnes un citas principiāli nepērk un nestāda, lai nepazaudētu savu veco šķirni,” stāsta Rūta.

Pupiņas jāglabā vēsumā

“Pupiņas ir jāglabā stikla traukā un vēsā vietā. Saka, ka senos laikos nekādu kukaiņu nebija, bet nu rāpo melni kukainīši. Bet kur kādreiz pupiņas tika glabātas? Šķūņa augšā, kūtsaugšā, un, kad vajadzēja, palobīja. Agrāk arī ziemas bija aukstākas. Līdz ar to vēsumā ārā, salā nekādi kukaiņi nevarēja izdzīvot. Šodien cenšamies pēc iespējas ātrāk izlobīt un nolikt pupiņas siltā, sausā vietiņā, un tad tur sākas dzīvība. 

Par kukaiņiem... Tie ir sēklgrauži, kas dzīvo mazajās un garajās pupiņās. Tos sauc arī par noliktavu kukaiņiem. Pupiņā vasarā var būt iedēta maza oliņa, bet tā šķilsies ārā tikai tad, kad būs silts (ja būs vēsāks par 15 grādiem – nešķilsies!). Bet siltumā kukainītis izšķiļas, turpina ēst un dēt oliņas – un šī oliņu šķilšanās notiek ļoti ātri. Risinājums: vai nu turam pupiņas ārā vēsumā vai ieliekam sausas, izžāvētas pupas uz divām nedēļām saldētavā –20 grādos, un dzīvība tur nevairosies.

Labā lieta ir tā, ka, ja cūku pupās vasarā traucē gan kukaiņi, gan caurumi, tad mazajās pupiņās mēs caurumus nemanām. Mazo pupiņu sēklgrauži nav nekāda problēma, bet cūku pupu sēklgrauži ir liela problēma – tie vasarā ir dārzā un sagrauž pupas jau zaļā veidā. Ar to gan arī var cīnīties – izsaldējot –, bet nelaime tā, ka kukainis pārziemo arī uz lauka, zemē.

Cūku pupu sēklgrauzis pie mums ienācis ar lopbarības cūku pupu lielajiem sējumiem un silto klimatu. Lopbarības pupas var miglot un no šī kukainīša daudzmaz atbrīvoties, bet pārtikas pupas miglot nedrīkst, ir jāmācās ar kukaini sadzīvot. Ar sēklgraužiem nevar cīnīties, tos nolasot, jo kukaiņi lido, turklāt pat līdz kilometram tālu. Bet, ja mazdārziņš ir noslēpts un tajā aug labas cūku pupas, bez kukaiņiem, jāizvairās no svešām sēklām. Jāatceras, ka labāk ir izmantot pašu senās sēklas, jo tās ir pielāgojušās mūs laikapstākļiem.”

Katrai pupai savs stāsts, sava krāsa un garša 

“Cūku pupas savā būtībā ir ļoti jutīgas – tām var būt par karstu, saule par stipru, lielā karstumā izžūst putekšņi. Arī sēklgraužiem savairojoties, tie izēd putekšņus, un pākstis neveidojas. Cūku pupas dīgst, ja nav bojāts dīglis, tāpēc, ja ir kāds caurums, tā nav problēma, ja tikai nav skarts dīglis. Cūku pupas sāk sēt jau aprīļa beigās, kamēr ir vēsāka zeme, vairākās kārtās, lai varētu tās ēst visu vasaru un pat rudenī. Raža atkarībā no šķirnes ienākas 70–90 dienās. Bet lielā karstumā cūku pupas steidzas – izveido divus trīs ziedu ķekarus un met mieru. Lai gan tām būtu jāsniedzas līdz krūtīm vai vismaz viduklim, karstā vasarā izaug tikai apmēram līdz celim. Un, ja nav kārtīga auguma un ziedi ir tikai pāris lapu žāklēs, tad arī raža nav liela,” stāsta “Zutiņu” saimniece.

“Katrai pupai ir savs stāsts un savas leģendas. Esot arī vēl sens ticējums, ka pupas ir veiksmes, bagātības un pārticības piesaistītājas, tāpēc jebkuras vagas galā ir jāiestāda vismaz trīs pupas, lai būtu raža. Tas esot arī sens poļu ticējums.

Bet nu – dažas no populārākajām pupiņu šķirnēm!

Eņģeļu pupiņas. Poļi tās uzskata par veiksmes pupiņām un sauc tās par nacionālā ērgļa pupām. Katrs saskata uz pupiņas, ko grib, un, ja poļi tur saskata ērgli, tad vācieši – eņģeli, bet krievi – bezdelīgu, un tā arī tās sauc – par bezdelīgas pupiņām. Tās ir vidēji miltainas un piemērotas gan zupām, gan salātiem.

‘Cīruļoliņas’. Par šīm pupiņām ir daudz nostāstu, bet tad, kad mēs tās sākām meklēt, lai iegūt savā kolekcijā, atradām tikai pāris vietās. Cilvēki par tām bija dzirdējuši, bet ne redzējuši. Nu jau septiņus gadus tās vairs nav retums Latvijas dārzos, bet bija laiks, kad mēs tās bijām gandrīz zaudējuši. Savu nosaukumu šī mazo, garo kāršu pupu šķirne ieguvusi sēklu dēļ – tās ir palielas, apaļas un svītroti raibas. Un, lai gan gandrīz tādā pašā krāsā un arī formā ir selekcionētas zemās pupiņas, ko nereti arī mēdz dēvēt šajā pašā vārdā, īstās ‘Cīruļoliņas’ ir un paliks tikai un vienīgi mazās, garās kāršu pupas. To labās īpašības ir plāna miziņa, raksturīgais saldenums un lielāka ražība nekā zemajām pupiņām. Šīm pupiņām ir ļoti skaistas, lāsumainas pākstis. Bet tās aug garas, tāpēc vienmēr ir nepieciešamas kārtis vai citi balsti. Šīs pupiņas sāk nogatavoties salīdzinoši agri, un pirmās pākstis var novākt jau augusta vidū. Pirmās pākstis novācot, spēku uzņem nākamās, tādēļ kopumā raža ir diezgan liela. Salīdzinājumā ar zemajām pupām kāršu pupām salīdzinoši reti piemetas miltrasa, plankumainība un citas ligas, jo tās aug garumā, to zaros svilpo vējš, kas nožāvē lapas un ziedus.

Parastās krūmu pupiņas (Phaseolus vulgaris) jeb dārza pupiņas ir viengadīgs tauriņziežu dzimtas augs. Dārza pupiņas ir visvieglāk audzējamas salīdzinājumā ar garajām un pusgarajām šķirnēm. Tās sasniedz 40–60 centimetru augstumu, stublājs pats sevi balsta, līdz ar to kārtis nav nepieciešamas. Augšanas laikā pupām uz saknēm veidojas gumiņi, kas saista no gaisa slāpekli. Tātad laukā, kur aug pupas, augsne kļūst auglīgāka. Tomēr, lai stiprinātu sakņu sistēmu un augu, kamēr tas dīgst un vēl attīstās, to ieteicams piebarot ar slāpekļa mēslojumu. Pupas sēj uzreiz pēc salnām vagās vai dobēs 25 centimetru attālumā. Dārza pupiņas ir siltummīļi un īsās dienas augi. To vidējais attīstības laiks Latvijā ir 100 dienas. Ja ziedēšanas laikā gaisa temperatūra pārsniedz 25–27 grādus, var notikt šķirņu saziedēšanās, kā rezultātā rodas jaunas krāsas un formas. Pupas nogatavojas pakāpeniski. Lai iegūtu lielāku ražu, var vākt pākstis pakāpeniski. Sēklai ieteicams atstāt lielākās pupas no pākstīm, kas pirmās ir gatavas.”

Pupā ir absolūta dzīvība

Lai izaudzētu pupas, šķiet, nav jābūt lielam pupu pazinējam, bet ir knifiņi, ko tomēr derētu zināt, lai tās pēc iespējas vairāk ražotu. Pupām tīkot smilšmāls, trūdvielām bagāta augsne. Tās esot izturīgas, tādēļ izaug arī pilnīgā smiltī, bet jārēķinās, ka tad var būt mazāka raža. 

“Pupām patīk paēst – jo vairāk tās pamēslos, jo raža būs lielāka. Parasti šķiet, ka pupas pašas saražo slāpekli un tām mēslojums vispār nav vajadzīgs. Bet tā nav, īpaši tad, kad tās tikko ir iesētas. Kad pupām izveidojušās divas trīs lapiņas un attīstās saknītes, tās pabaro ar slāpekļa minerālmēsliem. Pēc tam uz to saknēm saradīsies īpašas baktērijas, kas pašas nodarbosies ar slāpekļa piesaisti no gaisa. Dārza pupiņas baidās no salnām, tādēļ tās ir jāsēj vēlāk. Audzēšanas vietu vajag mainīt, jo pupiņām ir dažādas slimības – brūnplankumainība, rūsa un arī nīstās vabolītes jeb sēklgrauži, kas sacaurumo pupiņas.

Pupas ir arī karstuma jutīgas – ja ir karsts un mitrs laiks, tad viss ir kārtībā, bet, ja ir karsts un sauss, putekšņi izžūst, un sausā laikā gadā arī tā, ka pākstis nemaz neaizmetas. Pupām karsti apstākļi skaitās jau no 25 grādiem; ja tāds karstums pieturas vairākas dienas, tad putekšņi lido un pupas var saziedēties. Tādēļ ieteicams iestādīt starp tām kaut ko augstāku nekā pašas pupas. “Zutiņos” pupas stādām vairākās vietās, un tās, kuras gribam pasargāt, stādām kaut kur tālākā dārza stūrī. 

Mums bieži jautā, vai pupas pirms sēšanas ir jāmērcē. Ja ir sausa zeme, tad labāk sēt sausas, jo tā ir drošāk, bet var arī izmērcēt un laistīt, kamēr pupa apsakņojas. Nedrīkst izmērcēt pupu, iesēt sausā zemē un pēc tam nelaistīt, jo tad tā iekalst. Pupā ir absolūta dzīvība, un tā atbrīvojas tad, kad ir silts un mitrs laiks. Pupa zemē var nogulēt pat trīs nedēļas, līdz sāk dīgt. Mums ir bijuši gadi, kad pēdējās pupas uzdīgst tikai jūlijā.”

Garās kāršu pupas – gan skaistas, gan ēdamas 

“Vairākus gadus stāstām cilvēkiem: nestādiet puķes, stādiet garās kāršu pupas, jo tās ir ļoti skaistas! Iesākumā cilvēki pat neticēja, ka tās ir arī ēdamas, citi pat teica, ka indīgas. Ja mājās ir siena, kāda gatava sēta, elektrības stabs vai vienkārši saliktas kārtis, tur var audzēt kāršu pupas. Tikai jāatceras, ka nevar tās iekaltēt, tad nekas nesanāks. Pupas var stādīt arī podos vai zemajās kastēs.

Garās kāršu pupas jeb puķu pupas, ja laiks ir par karstu, augšanu iepauzē. Labā zemē tās var izaugt pat trīs līdz četrus metrus garas, bet pupas ražīgā daļa ir līdz diviem metriem. Bieži ir tā, ka pienāk rudens un augšējās pākstis nepaspēj nogatavoties. Kāršu pupas ilgāk gatavojas, tādēļ tās labāk stādīt no stāda, un pēc salnām tos uzreiz izstāda ārā, tādējādi iegūstot vismaz divas nedēļas rezervē, kas ir svarīgi ražas ienākšanās brīdī. Pieskatīt pupas jāsāk jau augustā: tiklīdz apakšā pākstis kļūst dzeltenas, tās ņem nost, lai viss spēks tiktu tālāk uz nākamo pākšu nogatavināšanu.

Latvietim ir tendence – kā palaiž bērnus uz skolu, tā skrien novākt savu mazdārziņu. Bet tā nevajag darīt, īpaši ar pupām – tām arī septembrī jāļauj vēl augt. Un tad, kad piesola nopietnās salnas, ir jānorauj visas sausās un dzeltenās pākstis, bet zaļās vēl atstāj. Pēc salnām parasti vēl divas nedēļas ir silts laiks, kas tām atkal palīdz gatavoties. Sēklai ņem otrās un trešās ražas pupiņas, pārējās būs ēšanai, bet tās, kuras novāks pēc salnām, var likt saldētavā nekaltētā veidā.

Ko nevajadzētu darīt – kad pupas ir novāktas, tās nevajag uzreiz nolobīt. Visas vajag nokaltēt līdz galam, neskatoties uz to, ka pāksts jau ir sakaltusi, – to noraujam, noliekam sausā vietā, lai tā vēl divas trīs nedēļas pakalst. Tas tādēļ, ka šīm pupām ir tāda unikāla īpašība, pat tad, kad šķiet, ka tās jau grab no sausuma, tās vēl mēdz pēdējo reizi atdot mitrumu. Un tad pupas mēdz appelēt.

Nedrīkst lobīt arī puszaļas, jo tad žāvējot uz tām paliks brūni pleķi, pupas sabrūnēs un nebūs vizuāli labas, kā arī vairs nebūs derīgas sēšanai. Kāršu pupai ir ļoti laba dzīvotspēja, un, ja mēs rudenī gribam ātrāk to nogatavināt, viena lieta, ko varam darīt, – tās nogriezt un turpat atstāt, lai tās žūst. Pupas ir unikālas – saprotot, ka no zemes tās vairs neko nedabūs, visas minerālvielas un mitrums no kāta un lapām tiek dzīts uz pupu pākstīm.”

Sēkla – tā ir ļoti liela vērtība

“Mēs katru gadu pupiņas nepārsējam, mums ik gadu nav 200 pupu vadziņu, šo lielo daudzumu dalām vairākās daļās. Pupiņām ir ļoti laba dīgtspēja – vismaz četrus gadus tās dīgst bez problēmām. Jā, reizi četros gados pupiņas ir vērtīgi pārsēt, un mēs skatāmies – piemēram, ja šogad sējam zilās, nesēsim zaļās pupiņas. Un tā arī ir pareiza pupiņu sēklu uzglabāšana, jo, ja mēs iesējam visas sēklas vienā gadā un neko nepataupām, neatstājam nākamajam gadam, tad dabas stihijas vai jebkādas citas neražas gadījumā var zaudēt visu sēklu.

Par sēklām runājot – mēs reti aizdomājamies, cik tā ir liela vērtība un cik svarīgi ir tās jebkādā variantā vismaz mazdrusciņ glabāt un vairot pašiem. Pasaulē tiek uzskatīts, ka tie uzņēmumi vai tie cilvēki, kuriem pieder tiesības uz sēklām, arī valda pār pasauli. Un tādēļ ir svarīgi ne tikai pašam cilvēkam, bet arī valstij veidot savu sēklu fondu. Jā, mums ir savas šķirnes, kas pie mums ir augušas vienmēr, bet tās diemžēl uztur entuziasti. Cilvēki vēlas visu laiku kaut ko jaunu, kaut ko citu.

Ja mēs iedomājamies skaudru situāciju – Eiropa mums pārstāj piegādāt sēklas –, tad, pienākot pavasarim, ko mēs varēsim un ko nevarēsim iesēt? Varēsim iestādīt kartupeļus, ja visi nebūs jau apēsti, pupas, zirņi, pirmais, kā mums pietrūks, būs visas saknes – burkāni, bietes, kāļi, rāceņi.”