Šeit nav vajadzīgas ne speciālas trases, ne uzraugi – pietiek ar sniegu, kalniem, dīķi un cilvēku vēlmi kustēties. Parka saimniece Benita Špakovska smaidot teic, ka šoziem parkā brīvdienās ziemas prieku baudītāju dažkārt ir vairāk nekā atpūtnieku vasarā. Te valda brīvība – gan lielie, gan mazie nāk un slidinās pa kalniņiem, gan ar ragaviņām, gan plēvēm, nebaidoties, ka varētu izslīdēt uz ielas braucamās daļas, kā tas ir daudzviet citur. Paši apmeklētāji jau gadiem, ja dīķis ir aizsalis, attīra to no sniega, un ūdenstilpe, kur vasarās krāšņi zied ūdensrozes, ziemās pārvēršas par dabisku slidotavu. Arī šī ziema tam ir visnotaļ labvēlīga.
Parkā sniegu ziemā neviens netīra, bet paši atpūtnieki iestaigājuši desmitiem taciņu. Šī dabas pērle ir brīvi pieejama ikvienam, un katrs pats domā, kā pārvietoties, slidot, slēpot vai slidināties no kalna. Kā uzsver Benita Špakovska, ziemā nav nepieciešams iejaukties, par visu ir parūpējusies pati daba, šeit ziemas priekiem piešķirot bērnības garšu – bērni ar prieku atkal un atkal dodas kalnā, lai šļūktu lejā. Darbdienās šurp lielākoties nāk māmiņas ar mazuļiem no tuvējās apkārtnes, bet brīvdienās atpūtnieki ierodas veselām ģimenēm un dažkārt auto stāvlaukums pie skatu torņa ir pilns ar mašīnām.
"Brauc ne tikai no Ogres, bet arī tālākām vietām, piemēram, nesen te sastapu kādu ģimeni no Lēdmanes. Daudzi par parku uzzina no paziņām un kaimiņiem. Nereti pat tie, kuri dzīvo netālu, atzīst, ka nemaz nezinājuši, cik skaisti šeit ir ziemā, līdz paši atbraukuši. Cilvēki ierodas, priecājas un atgriežas atkal," saka Benita Špakovska.
Katram te ir savas iemīļotās vietas. Stāvākais kalniņš pie Sirdsakmens piesaista drosmīgākos braucējus, taču par drošību nav jāuztraucas – stādījumi parkā savulaik veidoti tā, lai netraucētu cilvēku kustībai, bet, kas attiecas uz pašiem stādījumiem, lielākā daļa koku parkā jau izauguši un ir pietiekami spēcīgi, lai ziemas aktivitātes tiem nekaitētu.
Lai gan ziemā parkā valda brīvība, aiz tā stāv liels darbs citos gadalaikos. Parka uzturēšana vienam cilvēkam būtu gandrīz neiespējama. Benitas kundzei ir noslēgts sadarbības līgums ar Valsts probācijas dienesta Ogres nodaļu, un parka uzkopšanas darbos lielākoties palīdz šī dienesta klienti. Protams, ir arī citi brīvprātīgie palīgi. Īpaši daudz darbu ir pavasarī, vasarā un rudenī. Jāsagrābj lapas, jāpļauj, jāsakopj teritorija. Cilvēki redz tikai skaisto rezultātu, bet aiz tā slēpjas smags un regulārs darbs.
Špakovska parks savulaik sācies pavisam vienkārši – ar divu jaunu cilvēku – Benitas un Jāņa Špakovsku – vēlmi sakopt kalnu, no kura laisties ar slēpēm, bet laika gaitā parks izaudzis un priecē ikvienu apmeklētāju ar savu dabas daudzveidību.
Kas attiecas uz stādījumiem, saimniece uzsver – vietas parkā kļūst arvien mazāk. Jaunas stādīšanas iespējamas tikai tad, ja atbrīvojas vieta. Piemēram, pērn mizgrauži nopostīja 13 egļu stādu, un tikai pēc to izzāģēšanas radās iespēja ko iestādīt no jauna. Cilvēki nereti piedāvā Ziemassvētku eglītes no podiem. Benitas kundze tomēr aicina pameklēt kādu citu vietu šo eglīšu izstādīšanai, jo parkā šādu vietu kļūst aizvien mazāk – teritorija nav neierobežota, nemaz nerunājot par ozoliem vai lieliem kokiem, ko nereti vēlas stādīt kāzinieki. Tiem vietas parkā vairs nav, un nākas atteikt.
Runājot par parka nākotni, Benitas kundze atzīst – idejas rodas pakāpeniski, atkarībā no iespējām. Pagājušais gads bijis īpašs – parks svinēja 50 gadu jubileju, tika atjaunotas lielās šūpoles un iestādīta jauna rožu dobe. Vaicāta par nākamajiem 50 gadiem, Benita Špakovska smejas – tie tikko sākušies. Iedvesmu dod arī ģimenes ilgmūžība – viņas vecmamma nodzīvojusi līdz 100 gadiem un arī mamma tik pat, bet pati Benitas kundze pērn atzīmēja savu 75 gadu jubileju. "Arī man jau uz pleciem prāva gadu nasta, bet, cik varēšu, tik darīšu," saka parka saimniece. Špakovska parks nav tikai koku un taku kopums – tas ir dzīvs pierādījums tam, ko var panākt ar neatlaidību, mīlestību pret vietu un cilvēku līdzdalību. Piecdesmit gadu šim parkam patiešām ir tikai sākums.
