Ar bērniem un atmiņām
1981. gadā Marija sāka strādāt sanatorijā, kas atradās Ogrē, Vidus prospektā. Tolaik tā bijusi vieta, kur ārstēja bērnus, kuri bija inficējušies ar tuberkulozi. Tur, kur tagad atrodas Ogres Trīsvienības baptistu draudze, bijusi skola bērniem, kas uzturējās sanatorijā ilgstošāk. Viņa pieņemta darbā kā auklīte – uzkopusi telpas un aprūpējusi mazākās grupas bērniņus, sākot no viena gada vecuma. Ārstniecības kurss parasti ildzis četrus mēnešus, bet bērni, kuriem tas bija nepieciešams, palikuši arī uz otru termiņu.
Atmodas laikā ēkai Vidus prospektā uzradušies īpašnieki, un bērni pārcelti uz sanatoriju “Ogre” Gaismas prospektā. Viņa atminas, ka tur pārsvarā uzturējušies bērni, kuriem bija diagnosticēta astma. Uzturēšanās ilgums bijis īsāks – apmēram mēnesis. Vienubrīd bērniem ļauts būt kopā ar vecākiem – bijušas pat īpaši iekārtotas istabiņas, kurās ģimenes varējušas uzturēties kopā ar bērniem.
Citreiz, izņēmuma kārtā, bērni palaisti uz mājām garākās brīvdienās. Sākumā bijis grūti – asaras, skumjas, bet ar laiku visi pieraduši. Bērni pielāgojušies. Katru dienu bērni vēsti ārā rotaļāties, pastaigāties. Laikā, kamēr bērni uzturējās sanatorijā, audzinātājas centušās bērniem sniegt izglītojošas un radošas nodarbes.
Pašiem savi gariņi
Sanatorija “Ogre” glabāja arī savus noslēpumus. Kara laikā tā bijusi hospitālis ievainoto karavīru ārstēšanai. Darbinieku vidū klīduši nostāsti par neizskaidrojamiem notikumiem. Kā stāsta Marija, viena medmāsiņa pametusi darbu, jo jutusi, ka kāds naktī viņu spiež. Arī Marijai vienreiz gadījies pieredzēt kādu neizskaidrojamu atgadījumu. Kad visi jau bija aizmiguši, škitis, ka kāds soļo pa koridoru. Viņa domājusi – kolēģe nāk pie viņas, bet kolēģe – ka Marija nāk pie viņas. Uz mirkli bijis patiešām neomulīgi.
Negaidīta tikšanās
Darba gados viņa iepazinusi daudz brīnišķīgu kolēģu. Viena auklīte bijusi izcila rokdarbniece – veidojusi dekorācijas no zariņiem un bērnu rotaļlietām. Viņas darbi bijuši īsti brīnumi! Diemžēl tajā laikā visiem pie rokas nav bijis telefonu, tāpēc šie brīnišķīgie darbi tā arī palikuši neiemūžināti. Citas kolēģes izcēlušās ar kulinārijas prasmēm – jubilejās galdi lūzuši no dažādiem labumiem, cita ar citu sacentušās meistarībā.
Pēc 18 gadiem darbā, 1999. gadā, viņa pārtraukusi darba attiecības. Taču neviltota bijusi viņas sajūsma, kad pēc teju 20 gadiem saņemts zvans no kādas bijušās kolēģes, kura aicinājusi uz tikšanos ar bijušajām kolēģēm. Viņas satikušās, devušās ekskursijā uz sanatoriju, apskatījušas ēku no ārpuses, gremdējušās atmiņās. Daudzas no kolēģēm jau aizgājušas citā saulē, bet ar dažām vēl joprojām notiek aktīva apsveikumu apmaiņa svētku dienās.
Pavisam nesen Marija devusies uz Ogres teātra izrādi"Sanatorija", kas norisinās bijušās sanatorijas “Ogre” telpās. Viņa sēdējusi zālē un atkal jutusi to pašu, ko toreiz, kad dienām ilgi staigājusi pa sanatorijas koridoriem. Bijis ļoti patīkami.
Ēkas vēsture
Kā vēstīts Ogres novada Tūrisma informācijas centra mājaslapā, bijušās sanatorija “Ogre” ēka ir arhitektūras piemineklis, kas celts 1927. gadā pēc Konstantīna Pēkšēna projekta kā Rīgas Centrālās slimokases bērnu sanatorija. Lielākā un greznākā telpa ir ēdamzāle. To rotā Anša Cīruļa sienu gleznojumi – valsts nozīmes mākslas piemineklis. 20. gs. 50. gados gleznojumus aizkrāsoja, bet restaurācijas darbu laikā (1987–1991) tos atjaunoja.
Sākotnēji sanatorijas nosaukums bija “Mālkalne”, kopš 1959. gada – “Ogre”. Sanatorija darbojās visu gadu, vasarā uzņemot ap 150 bērnu, ziemā – 70. Ēkas centrālā daļa mūrēta, sānu daļas darinātas no koka, galvenajai fasādei piebūvēta stikla veranda. Vasarās to izmantoja kā guļamtelpu, pārējos gadalaikos – kā vingrošanas zāli. Kopš 2015.gada beigām tā ir Ogres novada pašvaldības īpašums.
Kāda ir Ogre vai Ogres novads jūsu atmiņās? Ja jums ir kāds stāsts, ar kuru vēlaties padalīties, rakstiet mums uz , lai arī citi to sadzirdētu!
