– Savulaik jūs vadījāt Ogres Mūzikas un mākslas skolas Pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu nodaļas metodisko komisiju, bet šobrīd esat flautas spēles skolotāja. Kā tas dzīvē notika, ka devāties uz Mūzikas skolu mācīties tieši šo mūzikas instrumentu? Vai to darīt jūs pamudināja vecāki?

– Nē, tas bija manas skolas dziedāšanas skolotājs, kurš vadīja arī orķestri. Viņš dziedāšanas stundās stāstīja mums par Mūzikas skolu un to, ka tajā notiek jaunu audzēkņu uzņemšana. Mani tas ļoti ieinteresēja. Kad viendien pārnācu mājās, teicu vecākiem, ka vēlos doties mācīties Mūzikas skolā. Man tajā laikā bija desmit gadu, un klavierēm es jau skaitījos par vecu. Vecāki sāka interesēties par to, ko es varētu mācīties. Viņiem atbildēja, ka meitenēm ļoti patīkot spēlēt flautu un tas esot viņām īpaši piemērots mūzikas instruments. Flautas spēle man ļoti iepatikās uzreiz. 

– Vai arī tagad jūs teiktu, ka tas ir tieši jums piemērots mūzikas instruments?

– Manuprāt, visi mūzikas instrumenti ir labi. Es vienīgi iebilstu pret padomju laiku praksi, kad tika uzskatīts, ka meitenēm ir piemērota tikai flauta, savukārt puišiem – visi citi metāla pūšamie instrumenti. Pasaulē tas tā nav, meitenes spēlē visus metāla pūšamos instrumentus, piemēram, trompeti vai trombonu. Arī mūsdienās Latvijā tā ir. Vienkārši toreiz sagadījās, ka es nevarēju izvēlēties ne klavieres, ne vijoli, jo šo instrumentu apguvei jau biju pārāk izaugusi. 

Jā, es uzskatu, ka flauta ir man pat ļoti piemērots instruments. Es absolūti nenožēloju savu izvēli par labu tai. Man patīk, kā tā tik skaisti skan. Un ir vēl kāds pluss – flauta pēc izmēra nav liels instruments, līdz ar to nav nekādas problēmas to pārnēsāt.

– Protams, ir vieglāk nest līdzi flautu nekā, teiksim, kokli!

– Vai kontrabasu! Flautai ir sarakstīts ļoti daudz skaistu melodiju un skaņdarbu. Gadsimtu gaitā komponisti vienmēr ir ko sacerējuši tieši šim instrumentam. Tā ka flautistiem ir milzīgs repertuārs, ko spēlēt. 

– Vai tiešām tā bija, ka nevarējāt izvēlēties mācīties klavierspēli?

– Jā, jo, kad aizgāju uz Mūzikas skolu, man jau bija desmit gadu! Īstenībā arī mūsdienās tā ir. Ja uz Mūzikas skolu atnāk bērns, kuram ir desmit vai vairāk gadu, tad ne klavieru, nedz vijoles klasē viņu vairs neuzņem. Ir arī dažādi noteikumi. Piemēram, tie paredz, ka bērnam jāmācās astoņus gadus, bet tajā pašā laikā viņam ir jāpabeidz Mūzikas skola līdz 9. klasei ieskaitot. Līdz ar to viņu nevar uzņemt pilnvērtīgai mācību programmai. Ja vecāks bērns grib mācīties klavieres, tad atliek tikai privātskolotāji. Tā notiek arī Ogres Mūzikas un mākslas skolā. Reizi pa reizēm mācību iestādē gan norit arī tāda kā interešu izglītība, tad var tajā iesaistīties dažādos vecumos, vienīgais noslēgumā neizsniedz diplomu. 

– Bet tad tomēr var!

– Spēlēt jau var, tikai mūzikas izglītības noteikumi neparedz vecāku bērnu uzņemšanu. Tiesa, sākt spēlēt kādu mūzikas instrumentu jau var jebkurā vecumā. 

– Savu profesionālo dzīvi nolēmāt saistīt ar mūziku. Vai pēc Ogres Mūzikas un mākslas skolas absolvēšanas esat mācījusies šajā ampluā vēl kaut kur?

– Jā, es esmu mācījusies flautas spēli arī Mūzikas vidusskolā, vēlāk – Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, kur studēju mūzikas pedagoģiju. Apguvu flautas spēles skolotājas profesiju – man ir mūzikas pedagoga profesionālais maģistra grāds. Pēc tam pabeidzu arī Latvijas Universitātes angļu filoloģijas programmu, ieguvu bakalaura grādu tulkošanā. Laiku pa laikam kaut ko tulkoju. Tāpat pasniedzu angļu valodas privātstundas, esmu mācījusi angļu valodu arī kursos. 

– Kā aizrit jūsu nedēļa? Pirmdien uzreiz no rīta uz Mūzikas skolu, tad vēl pa vidu pasniedzat angļu valodas privātstundas. Cik daudz laika jums sanāk veltīt katram no saviem darbiem?

– Labi ir tas, ka mana noslodze lielā mērā ir atkarīga no tā, kādi pasākumi paredzēti. Ja mēs gatavojamies kādam pūšamo instrumentu konkursam, tad vairāk enerģijas aiziet tur. Kad ir kāds nopietns, steidzams tulkošanas darbs, tad tie citi darbi uz brīdi tiek atlikti malā. Arī Mūzikas skolā skolēnu skaits ir mainīgs. Citos gados viņu ir daudz, tad atkal mazāk. Vispār skolotājs jau pats var izvēlēties savu noslodzi. Kad vēl studēju, tad strādāju ļoti maz, brīžiem uz skolu nācu tikai divas reizes nedēļā. Ja ir vairāk laika un audzēkņu, tad arī var pamatīgāk strādāt. 

Būtībā man ir savs režīms, un Mūzikas skolā strādāju katru dienu. Daudz laika paņem gan gatavošanās angļu valodas, gan flautas spēles mācību stundām. Mūzikas skolas bērni piedalās dažādos koncertos, piemēram, tādos, kas norisinās arī bērnudārzos. Faktiski dažādos koncertos Ogrē un novadā vispār. Tāpat bērniem notiek dažādi festivāli, tajos arī piedalāmies. Man ir arī flautistu ansambļi, flautu trio. Pasākumi ir regulāri. Protams, arī skolas koncerti. Tagad notiek arī attālinātie konkursi – tajos piedalāmies ar saviem muzikālajiem ierakstiem. Kopš Covid-19 pandēmijas tas ir kļuvis populāri, jo tolaik visi iemācījās strādāt attālināti, un arī tagad konkursos var piedalīties neklātienē. Un reizi četros gados notiek valsts mēroga konkurss – tajā jāpiedalās obligāti! Tas parasti ir divās kārtās. Vispirms pirmais etaps norit skolā, bet otrais – tā saucamajā reģionā jeb zonā. Latvija sadalīta vairākos reģionos, katram ir savs centrs. Mēs esam pieskaitīti galvaspilsētai un piedalāmies koncertā Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Tas nav tā, ka Latvija iedalīta Kurzemē, Latgalē, Zemgalē un Vidzemē. Mūzikas sfērā ir citāds dalījums. Es noteikti gribu pieminēt mūsu koncertmeistari Ingu Strazdiņu – bez viņas atbalsta audzēkņiem tādu panākumu nebūtu!

– Cik viegli vai grūti ir sagatavot bērnus šādiem konkursiem, lai viņi tiešām būtu augstā meistarības līmenī?

– Tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Nav viegli, jāstrādā papildus, ir daudz vairāk mēģinājumu. Ja ir talantīgs audzēknis, kuram patīk spēlēt savu mūzikas instrumentu, lai viņu sagatavotu labā līmenī, ir arī daudz jāuzstājas. Ja bērns pats to labprāt grib un viņš regulāri vingrinās arī mājās, tad tas nav grūti. Galvenais ir pašam gribēt.

– Vai esat stingra skolotāja? 

– Kā kuru reizi. Būtībā uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt. Jā, brīžiem esmu stingra, bet tas man pašai reizēm apnīk. Ja audzēknis pats negrib mācīties un pilnveidoties, ja nav laika mājās vingrināties, tad arī nebūs progresa un līdz ar to atbilstošs līmenis. Ir jābūt noteiktiem apstākļiem – bērnam ir jābūt vietai, kur mēģināt, labam instrumentam, regulāri jāapmeklē nodarbības Mūzikas skolā. Ja tas viss ir, tad, protams, var gūt labus panākumus. Un bērni tādus arī gūst. 

– Ko jūs kā pasniedzēja esat dzirdējusi par sevi no skolēniem? Varbūt jums ir izaugusi ļoti spēcīga flautistu paaudze?

– Nē, es neesmu izaudzinājusi spēcīgu flautistu paaudzi, jo vispār tendence ir tāda, ka mūsu labākie audzēkņi mūziku studēt neiet. Viņi uzvar konkursos, dabū godalgotas vietas, bet pēc tam iet mācīties kaut kur citur, par dakteriem vai dažādas citas profesijas, kas nav saistītas ar mūziku. Kaut gan mēs viņiem neesam neko sliktu nodarījuši, viņi spēlē labprāt, bet mūziķa profesiju tomēr neizvēlas. Jāteic, ka viena audzēkne gan, kas mācījās pie manis, tagad strādā Valkas Mūzikas skolā par flautas spēles skolotāju.

– Zinu, ka jūs bieži ceļojat. Vai ceļošana ir saistīta ar flautas spēles pasniedzējas amatu?

– Kad esmu ārzemēs, parasti aizeju uz kādu koncertu un operu. Lai kur arī es būtu aizbraukusi, meklēju, kur notiek kāds muzikāls pasākums, ko varētu apmeklēt. Man ļoti gribas redzēt, kas notiek citās valstīs, kā tur tiek muzicēts. Uzskatu, ka obligāti ir jāredz pasaules izcilākie mūziķi un izrādes, jāapmeklē opera. Ar teātri reizēm ir pagrūti, jo nezinu valodas, bet ar operu gan ir savādāk.

– Vai jums ir vēl kādas intereses un vaļasprieki?

– Mūzika, lasīšana, teātru apmeklēšana, ceļošana – tās ir manas lielākās aizraušanās. Ja ir laiks, man patīk gatavot ēst. 

– Kāda žanra teātra izrādes jums patīk?

– Katru izrādi gluži ne. Man, kā jau daudziem, patīk Jaunais Rīgas teātris, tur vienmēr ir kaut kas interesants. Kad man ir brīvs laiks, bieži apmeklēju šo teātri. Uzskatu, ka neesmu tāda speciāliste, lai varētu spriest par žanriem un režisoriem, kaut kādu specifiku, neesmu tik izglītota teātra mākslā. Bet es gribu redzēt jaunumus un to, kas ir aktuāls, kādu citādāku, mazliet oriģinālāku skatījumu uz lietām, kas Latvijā notiek. Godīgi sakot, klasika mani pašlaik neinteresē.

– Jūs esat kultūras baudītāja. Vai skatāties arī televīziju, varbūt jums ir kādi mīļākie raidījumi?

– Tas, ko piedāvā vietējās televīzijas programma, manī izraisa pilnīgu vilšanos un izbrīnu. Man nav laika interesēties, kāpēc tas ir tā. Tie politikas raidījumi pēdējā laikā, cik es paskatos, ir ārkārtīgi garlaicīgi. Vai nu tur viņiem nav ko runāt, vai arī viņi negrib runāt. Es pārsvarā skatos ārzemju ziņas, tās ir daudz interesantākas. Var tiešām sekot līdzi tam, kas notiek, bet, kad ieslēdz vietējos kanālus, uzreiz gribas aizmigt. Tam, ko viņi saka, īsti nav satura un jēgas. Tā ir tāda aplinkus runāšana par kaut ko, stundām kaut ko runā un ne pie kā arī nenonāk. Vieni un tie paši raidījumi nepārtraukti atkārtojas nedēļām un, man liekas, pat mēnešiem ilgi. Es domāju, cik var rādīt visu laiku vienu un to pašu. Tas ir apnicīgi un garlaicīgi.

– Vai vienmēr esat bijusi ogrēniete? 

– Kad mācījos Mūzikas vidusskolā, tad dzīvoju Rīgā. Bet principā esmu īsta ogrēniete. Man patīk dzīvot Ogrē, jo tā, var teikt, ir salīdzinoši maza, zaļa pilsēta. Mierīga un klusa. Ogre pēdējo gadu laikā kļuvusi arvien lieliskāka, te izveidotas dažādas pastaigu takas. Vispār šī pilsēta ir ļoti zaļa un skaista, tiešām brīnišķīga vieta. Mums ir labs, svaigs gaiss. Ir Zilie kalni, divas upes. Uzlabotas, noasfaltētas ielas, viss pilsētas centrs – labiekārtots.

– Noteikti ir ko salīdzināt ar padomju gadiem.

– Jā, tad tiešām bija drausmīgas un degradētas ielas, pa kurām nevarēja nedz paiet, nedz pabraukt. Vispār tāda situācija bija ļoti ilgi. Tagad Ogre ir izaugusi – kļuvusi lielāka, daudz labiekārtotāka. Piemēram, Brīvības iela ir atvēlēta tikai gājējiem, kas agrāk tā nebija. Ir daudzas kafejnīcas, īpaši tās priecēs vasaras sezonā. Līdz ar to ir vietas, kur aiziet, pasēdēt, ieturēties. Labiekārtošanas darbi notiek nepārtraukti. Kaut vai tas, cik daudz jaunu automašīnu stāvvietu ierīkots. Arī skolu kļūst vairāk – mums ir jauna Ogres Valsts ģimnāzija. Tagad Kultūras centrā notiek daudz labu, vērtīgu koncertu un pasākumu. Tapusi jauna bibliotēka. Ļoti moderna, to brauc skatīties cilvēki no visas Latvijas.

– Kādai literatūrai dodat priekšroku?

– Darba jautājumos pārsvarā lasu grāmatas angļu valodā, jo man ir nepieciešama šī svešvaloda. Tas, ko man gribētos vairāk lasīt, ir latviešu jauno autoru darbi, kam man vienkārši fiziski nepietiek laika. Man patīk tādi klasikas autori kā, piemēram, Makss Frišs. Mani interesē jebkas, arī modernā literatūra – tas, ko raksta šodien.

– Ir sācies pavasaris, drīz būs vasara. Vai vasarā jums ir brīvais laiks?

– Sanāk arī atpūsties. Vasarā ir atvaļinājums. Plānu pagaidām vēl nav. Noteikti kaut kur aizceļošu.

– Paldies par sarunu!