Pirmdiena, 04.11.2024 14:15
Atis, Oto, Otomārs
Pirmdiena, 28. oktobris, 2024 07:47

Sudraba brīdi iemainīt zeltā nāk rudens saule

Skaidrīte Logina
Sudraba brīdi iemainīt zeltā nāk rudens saule
Foto: OVV
Pirmdiena, 28. oktobris, 2024 07:47

Sudraba brīdi iemainīt zeltā nāk rudens saule

Skaidrīte Logina

Rudens lapkritis sācies. Kļavas, oši, bērzi, liepas, lazdas, ozoli… visi steidz ieziemoties. Atpūsties. Mūsu zemē tā no seniem laikiem ir. Ražas novākšana, klēšu, pagrabu piepildīšana un kluso ziemas vakaru laiks, kad var pārdomāt paveikto, izsijāt graudus no pelavām un apdomāt, kas paveikts sevis un citu labā. Ļoti liela svētība ir iespējama tādā apdomāšanā, jo arī doma (un pat varbūt vispirms tā) var kļūt par nozīmīgu vides sakopšanas vērtību.

VILNIS BRĪDIŅŠ

Vējš aiznesīs visu –

siena zārdu no pļavas,

kameni no zieda,

raus līdzi drīz lapu no zara,

pat neatskatoties.

Lūkoties liks.

Liksi tad lapu uz krūtīm,

liksi zem maizes klaipa

un laiposi tālāk.

Vējš aiznesīs visu...

Vējš ir mānīgs un mainīgs.

Vien bezvējā lidot prot domas

pie jomas.

SKAIDRĪTE LOGINA

domas sien mezglus rindās vien

klusums vairs neklauvē durvīs

tas lielo pasaules tīklu sien

pa mazai loga rūtij

GUNTA BABRA

Pie atvasaras vārtiem rudens klauvē,

Tas košās krāsās lēniem soļiem brien.

Un, raugoties uz skaisto dabas dārzu,

Pār vaigiem norit zelta asaras.

Tās pārvēršas par spožām zelta lāsēm,

Kas zvīļodamas bērzu zaros viz,

Un, vizēdamas vakarsaules staros,

Steidz dabas dārzā gleznu uzzīmēt.

Vēl atvasara kādu brīdi apskaus,

Pirms saldi dusēs sūnu spilvenos.

Tā negurdama lolos rudens ziedus,

Kas koši zied, kaut mazliet salnas dzeļ.

Kad atvasara ciešā miegā dusēs,

Pa ziedu pļavu sapņodama ies,

Vēl ilgi ziedēs smaržodamas rozes

Un rudens ziedi, salnām spītējot.

MĀRIS ROŽKALNS

sudraba brīdi iemainīt zeltā

nāk rudens saule

ar savu uzdevumu košo

un nolasa saprātu

lai būtu atkal balta lapa

atvērta sirds

dzirdēt

dzirdēt pirkstu galos bagātību

kad smaida bumbieris

un vēlā avene

liek mēlei sarauties

ar iesmaržotu garšu mutē

nāc rudens iemaini

sirmo matu sudrabu zeltā

un mazdēliņu

ļauj atrast sevī

kā dēli

dēlu slīpēt

līdz lietū koks

ir lietas koks

***

Skrieties, ne jau ar vēju,

Ar vienaldzību.

Rieties, ne jau ar kaimiņu,

Ar dusmām.

Ieties, ne jau kājām,

Ar laiku.

Ar laika biedriem izstostīt

Šo posmu mūsu tārpam.

Lai nav ar dusmām jākaujas

Un vienaldzības jākaunas.

Ja visiem ir vienalga,

Vai tā ir viena alga?

Vai vienlīdzība līdzībā

Vienlīdzības brīvība?

Vai tikai līdzība,

Kā skrieties ar skrejamo, rejamo, ejamo

Un sevi?

Vienlīdz jau visi skrien,

Bet sava katram uzvara un gals,

Kārta vienaldzības, katram savējā.

INGŪNA ROZENBERGA

Man nepieder laiks,

Ne rīts, ne vakars,

Ne rudens, ne pavasars,

Tik mirklis valgs.

Tā Dieva dāvana katram,

To nevar pirkt, ne pārdot,

Ne bankā samainīt,

To var tikai baudīt.

To nevar uzkrāt

Un pēc tam iztērēt,

To nevar nopelnīt,

Tas nepieder man.

Visu, kas dzīvē mums dots par velti,

To nevērtējam mēs,

Bet lētu lietu dēļ skrienam

Un laiku tērējam.

SARMĪTE POIKĀNE

ZEME, TU PASAULE MANA!

Es pasniedzu roku vējam

Un ļauju, lai tas mani nes,

Lai paceļ virs mākoņiem augstu

Pie Saules virs Pasaules.

Tur, zeltainas gaismas vizmā,

Tik siltā, tik draudzīgā, spožā,

Es lidoju kopā ar vēju,

Uz Zemi, uz Pasauli skatos.

Mīksts mākonis aizslīd gar vaigu

Un nešpetni iečukst man ausī:

Uz tavas Zemes, tur, lejā,

Ļaunums un viltība slēpjas.

Pats ļauns tu, ja ļauno vien redzi! –

Es aizstāvu Pasauli savu.

Tas sliktais, uz Zemes kas dzīvo,

Pats redzi – no labā slēpjas.

Mākonis smīnēdams lido

Ar mani un vēju virs Zemes.

Cik dīvaini – skatāmies vienu,

Bet ieraugām katrs ko citu.

– Cik briesmīgas kalnu grēdas! –

Mākonis nīgri nošņāc.

– Tie mani atpūtas krēsli, –

Vējš klusi atbildi žūžo.

– Tā Zeme jau aizaugusi

Ar zāli, krūmiem un mežiem!

– Tu, mākoni, nesaproti!

Tās putnu un zvēru mājas.

– Uz tavas Zemes nav vietas

Lietus lāsei kur nokrist!

– Met pilienus matos un skropstās, un lūpās!

Tev cilvēki dāvinās smaidus.

Ak, ko gan tu, mākoni, zini

Par Pasauli manu, par Zemi!

Visumā klīsti bez tēva, bez mātes,

Bez mājām, bez Zemes zem kājām.

ZEME, TU PASAULE MANA!

Es ļauju nest sevi vējam

Pār manām mājām, pār Zemi.

Es zinu, tā grib mani atpakaļ…

Uzsaucu vējam: – Nes lejā!

TINA ŽELVE

KLUSUMS DZĪVS

Klusums ir dzīvs, ja cerība mīt,

Zvaigžņu spožumu aizsūtīšu rīt.

Dienā zvaigznes mākoņos mazgājas,

Klusums pie viņām ciemos aizgājis.

Klusums ir dzīvs pat dienas dunā,

Jo sirds par Latvijas nākotni runā.

Kā gribas cerēt, izsapņot, gūt,

Par mazo laimes stariņu būt.

Ar klusumu kopā pa Latviju ietu,

Klusums mums dāvātu laimes lietu.

Tad atmostos sirdis, kas klusējušas,

Laimes lietū tās noteikti sarosītos.

Klusums ir dzīvs, ja sapņot vari

Par nākotni, kura jāliek uz svariem.

Ja nākotnes laimei modīsies prāts:

Klusums teiks runu, cik cilvēks dārgs!

ZINA BUDAHA

SAULGRIEŽI

No gaismas uz rudeni,

uz rudens mieru un klusumu,

no krāsainām lapām

uz ziemu, uz visbaltāko sniegu

un sniegputeni,

un no jauna uz pavasari,

uz gaismu,

lai plauktu, ziedētu, lai skanētu.

Tik burvīgi un mazliet skumji,

kad saulgrieži,

kad mainās gadalaiki

un reizēm pietrūkst putnu dziesmu,

un reizēm lietus ir par daudz,

un reizēm prieks pārpārēm līst,

vien laimes mirkļu šķiet par maz.

Kad sirds ir sagurusi,

kad nomāc pārdomas un skumjas,

tad lūdzu Augstākam,

kurš valda pāri visiem mums,

dot spēku dzīvībai un dzīvei,

dot spēku gaismai tumsu uzvarēt,

lai zeme dzīvotu, lai saulgrieži,

lai vienmēr kopā ar mums.

IRĒNA LOČMANE

***

Es esmu viena no daudzām,

Un neatšķirt mani no citām

tūkstošu tūkstošos pūlī.

Es esmu kā visas pat starmešu kūlī.

Mans ceļš vijas tieši kā katrai no visām.

Nav jādomā ik mirkli, kā ritēs mūžs.

To lēmušas rokas un sapņainā doma,

Kāda būs manas dzīves loma.

Tik minūtes, stundas –

Un klāt vēl kāds mirklis.

Nu kļuvusi esmu kā visas starp citām.

Es esmu savas kleitas

...zeltainā poga.

BIRUTA KĀPOSTIŅA

SKAISTU RUDENI VĒLĒT

Rudens pieklauvēja

Pie manām durvīm

Uzstājīgi skaļi.

Vaļā vērt vai nevērt?

Vai paslēpties

Un uz ziedoni vēl cerēt?

Bet varbūt uz nebēdu

Šo laiku tērēt?

Slēgt līkopus,

Lielām summām derēt?

Tik nevajag

Neko ne lēst, ne ģērēt!

Neizdarāmo paveikt

Solīt, zvērēt.

Vien skaistu rudeni

Sev vēlēt.

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

SIF_MAF2024

mceu_68764069711730094421029.jpg