Priecē, ka par tradīciju kļuvis jauniešu literārās jaunrades konkurss “Manas pasaules spogulis – vārds”, ko organizējam februārī, Ogres pilsētas tapšanai par godu. Ir iedibināta balva uzvarētājiem – sadarbībā ar Ogres Foto klubu jau otro gadu laureātu dzejoļi tapa kartītēs ar fotogrāfiju, pirmo trīs vietu ieguvēji saņēma arī Dāvanu kartes grāmatu iegādei izdevniecībā “Zvaigzne ABC”. Projekta “RADI Ogres novadam” ietvaros izveidota dokumentāla filma “Sirdsdomai 20”. Šodien lai ieskats Raiņa dzejas motīvos sirdsdomiešu valodā.
MĀRIS ROŽKALNS
***
tin Antiņš savu kristāla kalnu
un zārku kur jānokļūst
ar zirgiem kas bērnība
spēka un gudrības gadi
pagātnē tagadnē nākotnē
vientiesīgs ar tiesībām
pārspēt prātu
nomainīt lētticību
balto un melni raupjo
ādas kārtu
tas ir sākums
kas paša kalnus gāž
lai kļūtu brīvs
sevi atdodošs
sievietes atpazīts pieņemts
līdz bērna muļķību saprotošs
anti bērns
pieaugušais ar bērna dvēseli
un uzausa saule
kas apgaismo
plūduma jauko smaržu
kur atkal apstāties
pie akas kas savieno
LIELĀ koka trīs daļas
TRĪSVIENĪBA
kurā ieaudies
KALNS kurā paslēpies
VĀRDA kods
kuru ievibrēji improvizācijai
GRĒKU ATLAIŠANA
pārdodu nepilnības
pārdodu lai būtu iespējas
pērc ja vēlies augt
savādāk jau nabadzību neredzēt
dodu kas pāri maniem spēkiem
palaižu pie tevis bagātais
iespējams ka šajā gleznā
tikai vienas nepilnības trūkst
INGŪNA ROZENBERGA
Kas ir sākums un kas ir gals?
Kas par sākumu – cilvēces vai mans?
Kur ir gals vai nobeigums?
Vai zemes gals, tāds ir jautājums?
Kur debesis iesākas, kur tās beidzas?
Kur zvaigžņu miljardi steidzas?
Kur ūdeņi iesākas, kur saplūst vienā lielā?
Vai tam visam nav jānotiek sānielā?
Vēl saka matemātikā: “Alfa un Omega.”
Kas ir Alfa, kas Omega?
Par Dieva dēlu Jēzu Bībelē ir rakstīts:
“Viņš ir Alfa un Omega –
Iesākums un gals – visa pamats, spožā rīta zvaigzne.”
No Viņa viss iesākas un beidzas.
Un tomēr...
Varbūt Viņš ir bezgalība, mūžīgais dzinējs un rats?
Bet laikam…
Viss ir ieplānots, un tas notiek bez steigas.
MĀRIS BIRZGALIS
RUDENS NESKUMST
Rudens neskumst, rudens dara
Noliec savas skumjas malā!
Skumsi tad, kad skumt sāks citi
Optimistu optimisti
Rudens neskumst, rudens dara
Jāsakopj pēc pavasara
Prieka maz, līst asariņas
Jāsakopj pēc vasariņas
Rudens neskumst, rudens rada
Krāso, tamborē un ada
Un, kad salna ķer pie rīkles
Lapas ņem un rauj no zara
Rudens neskumst, rudens dara
Noliec savas skumjas malā!
Skumsi tad, kad skumt sāks citi
Optimistu optimisti
IRĒNA LOČMANE
***
Mana Nakts
Mirdz kā spožākā saule.
Mana Nakts
Liesmo, virmo un mīl.
Mana Nakts
Pastāv, elpo un nebeidzas.
Mana Nakts
Mūžam bezgala gaiša.
Mana Nakts
Allaž tumšākā tumsa –
Mana Nakts –
Vienmēr mīlīgā Gaisma.
Es eju, mēs ejam
No Nakts uz Gaismu.
***
Neizdziestošā liesma,
Mūžīgā vienība.
Pastāvīgums bezgalībā,
Un dzīve zemes elpā.
Ik solis dzīves ritmā –
Vai savīts, atraisīts.
Ik diena piedzimusi dzīvei
Un atjaunotnē spēks.
Bet... mēs... arvien viens otrā.
Jūra virmo. Uguns deg.
Vien mirklis uzliesmot
Un celties viesuļvētrai.
TINA ŽELVE
VIENA NAKTS
Naktī mežā neejiet,
Tur spokojas un suņi rej.
Meža vidū gaisma spīd:
Tur velni skaistā dejā slīd.
Nāk velni, dakšas turēdami,
Uz Spīdolu lūrēdami.
Tad visi velni, gluži melni,
Uzsāk rituāla vēlmi.
Tie dakšas vicina un met,
Ugunskuram pāri lec,
Spīdola no laimes kūst,
Apkārt velniem līgani plūst.
Tai rokā dzijas kamolīts,
Kas šai naktij ir tīts.
Tad Spīdola sauc vārdu Nakts,
Šis velns ir izskatīgs un stalts.
Tad Spīdola ar Nakti dej,
Nakts melnumā tie buras, smej.
Te notiek liela burvestība;
Aust rīts, tā beidzas līksmība.
VELTA VOICIŠA
VASARAI
Lūk, vasara caur rudzu druvu brien,
No rudzupuķēm vainagu tā sien.
Uz krūtīm sārtus magoņziedus sprauž,
No saules stariem plīvuru sev auž.
Tā kalniem, lejām viegli pāri slīd,
Un raspodiņos sidrabrasa līst.
Tur vālodzīte drīkstēs veldzi smelt,
Lai spārni spētu pretī saulei celt.
Skan ārei pāri līksma putna balss,
Es zinu – dziesmai nekad nebūs gals.
Būs vienmēr spārni, kas to augšup cels,
No zemes un no debess spēku smels.
OTĪLIJA KROMANE
Tautas sacerētās dziesmās
latvju pamatvērtības –
dzīvesziņas, likumi,
svētki, senču gudrības.
Skanīgajās latvju dainās
mūsu mūža ritējums
no piedzimšanas līdz pat nāvei,
teicēja spilgts redzējums.
Tautas dziesmās apdziedāti
mūsu godi, sadzīve.
Dievības ir cildinātas,
daba, darbs un ģimene.
Tautas dziesmas – latvju dainas,
senums tām nav nosakāms.
Pirms tūkstoš gadiem un pat vairāk
no tautas mutes nākušas.
***
Manas domas kā putni
sakrīt koku zaros
un, vēja ieaijātas, rimst.
Bet dvēseles uguns…
tai vara aizdegt sirdi,
izsaukt tajā vētru,
kuras bangās dzeja dzimst.
Aizplūst dzejas zīds
no dvēseles caur sirdi.
Uzplaiksnī kā salūts
Dzejas dzirkstis…
JĀNIS PUIĶIS
Dusmās neķeru zobenu, nesaķeru galvu –
Tveru domu, rakstāmspalvu.
Basas kājas, grūta brīve,
Tautai suņa dzīve.
Cik govs pļekā kājas sildīt!?
Ar solījumiem vēderus sev pildīt!?
Temīda – viena taisnība, viens likums…
Par naudu tiek grozīta kā stiptīzbārā plikums…
Lāčplēsi, no Daugavas ārā brien!
Pie kauna staba kangarus paunā sien!
Ar zobenu tīri galda virsas!
Dīkdieņiem izsit krēslus no apakšas –
Lai tie sasit savas d—sas!
GUNTA BABRA
ATVASARA UN RUDENS
Pie atvasaras vārtiem rudens klauvē,
Tas košās krāsās lēniem soļiem brien.
Un, raugoties uz skaisto dabas dārzu,
Pār vaigiem norit zelta asaras.
Tās pārvēršas par spožām zelta lāsēm,
Kas bērzu zaros zvīļodamas dus.
Un vizēdamas vakarsaules staros
Steidz dabas dārzā gleznu uzzīmēt.
Vēl atvasara kādu brīdi apskaus,
Pirms saldi dusēs sūnu spilvenos.
Tā negurdama lolos rudens ziedus,
Kas koši zied, kaut mazliet salnas dzeļ.
Kad atvasara ciešā miegā dusēs,
Pa ziedu ceļu sapņodama ies,
Vēl ilgi ziedēs smaržodamas rozes
Un rudens ziedi, salnām spītējot.
