Tik jauka sarakste...

Viņas romāns ar Indaru attīstījās vētraini. Agrā pēcpusdienā abi pārmija dažus teikumus rakstiski, lai saprastu, vai ir vērts turpināt. Indars rakstīja bez kļūdām, prata ieinteresēt, stāstīja ne tikai par sevi, bet arī apjautājās par Ievai būtiskām lietām. Un tā nebija interese tikai pieklājības dēļ. Interese bija abpusēja, un sarakste kļuva intensīvāka. Vēstules lidoja kā lodes – žvīkts pie viena, žvaukts pie otra. Runāja par šo un to, mazliet koķetēja. Ieva prata ar vārdiem paņemt vīrieti, tā paņemt, ka viņš ļoti drīz kapitulēja un gribēja satikties. Par laimi, tāda sarakste neuzlika pienākuma smago nastu. Ja kas nepatīk, atbilde vienkārši neseko, un sarakstes biedrs vai biedrene pazūd. Taču ne šajā gadījumā. Tomēr darbalaiks vēl nebija beidzies, tāpēc aktīvo saraksti reizēm nācās pārtraukt.

Vārdu pingpongs turpinājās visu nakti, kad abi jau bija atsvabināti no pienākumiem. Viņiem bija daudz runājamā, un saruna raisījās viegli. Ieva nosprieda, ka Indars ir brīvs vīrietis, jo diez vai sieva ļautu nīkt pie datorekrāna. Vēlāk Ieva pat neatcerējās, par ko abi tērzējuši, kaut gan, kā zināms, nakts ir gara, un tās laikā var iemācīties pat knipelēt, ja ir gribēšana, ne tikai vāvuļot ar nekad neredzētu cilvēku.

Lai kā būtu, rīta pusē abi vienprātīgi nosprieda, ka vajag sazvanīties, lai dzirdētu, kā skan balsis. Ieva smējās – ja Indars runās falsetā, tad tikšanās aci pret aci nenotiks. Viņš bija gatavs nekavējoties pierādīt, ka tā nav. Bija pulksten pieci no rīta, kad abi sazvanījās un sarunu turpināja pa telefonu. Ap septiņiem to nācās pārtraukt, jo laiks posties uz darbu!

Kā mamma saka, tā būs

Pēcpusdienā abi satikās. Ieva ieraudzīja patīkama izskata vīrieti, jaunāku par sevi. Mazliet neveikla pirmā vārdu apmaiņa, bet tas saprotams – beidzot maskas ir kritušas. Kamēr katrs savā pusē datoram, tikmēr var spēlēties ar identitāti.

Indars uzaicināja Ievu uz kafejnīcu. Kamēr viņa atslābusi pētīja ēdienu un dzērienu karti, Indars paziņoja: «Mums ir pusstunda laika!» «Ko?» Ieva salēcās. «Man jābrauc pakaļ mammai un māsai,» Indars stostījās. Ieva aizrijās ar siekalām: «Tā nebija runāts! Un mēs taču pat tēju padzert nepagūsim,» viņa aizgūtnēm pukojās. «Nē, tēju un kafiju pagūsim,» Indars nopietni iebilda. Ieva iekšēji uzsprāga, tomēr nolēma sekot attiecību guru padomiem un ļauties notikumu gaitai. «Labi, tad man «gunpowder» tēju,» viņa paziņoja. Indars pasūtīja kafiju. Tādu, kas ātrāk pagatavojama. Ieva nolēma, ka viņa nemalkos karsto tēju aumaļām. Viesmīle atnesa tēju un kafiju. Ieva runāja par šo un to, gaidot, kamēr karstais dzēriens padziest. Indars uzkrītoši nervozēja. Pasākums ievilkās, visbeidzot kavalieris samaksāja rēķinu un abi devās uz mašīnu.

Īsts memmesdēliņš

Braucot viņš kādam zvanīja, laikam mammai, un taisnojās, kāpēc kavēsies. Pie vienas no pilsētas skolām jau gaidīja sieviete un pamatskolas vecuma meitene. Viņas iesēdās mašīnā. Indars abas pieaugušās dāmas neiepazīstināja. Sieviete Ievai atgādināja skolmeistarieni, kundze burkšķēja un pētīja Ievu. Ieva uzjautrinājās par savu frizūru, ko varētu dēvēt par sprādzienu makaronu fabrikā, un apcerēja, ko Indara mamma par viņas galvas rotu varētu domāt. Visu ceļu abi ecējās. Ieva un meitene klusēja ar dziļu interesi par notiekošo. Pēc pusstundas brauciena Indars izsēdināja īgno sievieti un meiteni pie daudzdzīvokļu nama, un abi devās uz Ievas dzīvesvietu. Pie mājas durvīm Indars galanti izkāpa no auto, atvēra durvis Ievai un attaisīja bagāžnieku. Ar iestudētu žestu izcēla milzīgu ziedu pušķi un pasniedza. Ieva samulsa, bet paņēma, pateicās un iesoļoja pa kāpņu telpas durvīm. Gan jau Indars cerēja uz citu turpinājumu, bet Ievai memmesdēliņš nav vajadzīgs. 

Uz neredzēšanos!

Pirmais iespaids

Ivars viņai iepatikās uzreiz, tiklīdz ieraudzīja vīrieša fotogrāfiju iepazīšanās portālā. Ducīgs, gludi skūtu galvu, ar zelta ķēdi ap kaklu – deviņdesmito gadu bandīta tipāžs. Turklāt visās profila bildēs viņam līdzās bija suns – bokseris. Ievas sirds izkusa, jo šī šķirne viņai patika kopš bērnības. Vēlāk viņa aizdomājās: interesanti, kurš iepatikās vairāk – Ivars vai bokseris Mimī. Smieklīgs vārds tāda izmēra sunim, turklāt suņu puisim.

Ieva un Ivars uzrakstīja viens otram dažas vēstules, bet bija jaušams, ka Ivars negrib vilkt garumā. Sazvanāmies un tiekamies! «Lūdzu,» Ieva atbildēja. Kā par nelaimi, viņa saslima. Kad norunātajā dienā un laikā Ivars zvanīja, Ieva neslēpa, ka jāatceļ iepriekš norunātais randiņš. Viņš gādīgi apjautājās, kas par vainu, un apsolīja atvest zāles. Ieva izstāstīja – saaukstēšanās, temperatūra, līdz aptiekai arī pati varētu aiziet, bet, ja Ivars grib atvest vajadzīgos medikamentus, tad viņa neiebilst.

Nepagāja ne stunda, un Ivars zvanīja – esot klāt, gaidot pie namdurvīm. Ieva apdomājās un sacīja: labāk būs, ja abi satiksies mašīnā, nevis viņas dzīvoklī. Ivars piekrita. Tas, ko viņa redzēja, Ievu priecēja arī ar 38 grādu temperatūru. Vīrietis kā bilde. Pat zelta ķēde ap kaklu mirguļoja. Abi pārmija pieklājības frāzes.

Visas sievietes klosterī

Vārds pa vārdam, un bija redzams, ka Ivaram patīk viņš pats un viņa dzīve. Diezgan ātri vīrietis izstāstīja, ka klosterī aizgājusi viņa pirmā sieva, meita un sievasmāte. Par katru tika izvērsts stāstījums. Vispirms – par sievu. Kad Ivars pateica, ka klosterī devusies arī abu meita, Ieva noelsās: «Oi.» Tomēr Ievai bija interesanti noskaidrot, kāpēc abas izvēlējušās mūķenes dzīvi. Un Ivars izspēlēja kroņa numuru – klosterī esot arī viņa sievasmāte. Ieva nenovaldījās un sāka smieties. «Tiešām? Ko tu viņām nodarīji?» viņa jautāja un gandrīz uzreiz atvainojās, ka, iespējams, aizvainojusi vīrieti. Ivars netipiski mierīgi paziņoja, ka viņam patīk Ievas dabiskums. Nē, neko sliktu neesot nodarījis, bet, lūk, ģimenes sievietes esot šādi rīkojušās dīvainu un viņam nezināmu apsvērumu dēļ. Ieva iekšēji raustījās smieklos, tomēr savaldījās. Viņa acu priekšā uzbūra ainu ar trim sievietēm mūķeņu tērpos un Ivaru ar zelta ķēdi ap kaklu pie klostera vārtiem.

Dīvainā sievasmāte nr. 2

Tikmēr Ivars turpināja sūkstīties par pašreizējās – otrās – dzīvesbiedres māti. Kopā vairs nedzīvojot ne ar neoficiālo sievu, ne viņas māti, taču sievasmāte tik un tā bendējot nervus. Sievasmāte darot to un šo... Slūžas bija vaļā. Ieva uzzināja par Ivara sievasmātes izskatu, uzskatiem, izglītību, manikīres apmeklēšanas paradumiem, apģērba izmēru, iecienītāko vīnu, naktsguļas ieradumiem... Ieva klausījās, un viņai neradās iespaids, ka Ivara sievasmāte būtu baisa ragana. Sieviete kā sieviete. Tāpēc viņa uzmanīgi ievaicājās, vai Ivars nav samīlējies sievasmātē, jo par dzīvesbiedri viņš nav bildis gandrīz ne vārda, toties par viņas mammu sniedzis enciklopēdisku izziņu. Tāda sajūta, ka pusstundas laikā Ieva ir ieviesusies Ivara, viņa sievas un sievasmātes dzīvē uz palikšanu. Galvenokārt – sievasmātes dzīvē. To dzirdot, Ivars apstulba. Nē, nē, sievasmāte tiešām esot vellamāte, ragana.

Ieva apzinājās, ka ar šo sievieti Ivara dzīvē viņa nespēs konkurēt, un joka pēc uzvaicāja, cik jāmaksā par viņa atvestajām zālēm. Aptiekā tās nemaksātu vairāk par pāris eiro. Ivars to uztvēra nopietni. Šī paciņa ir iesākta, tāpēc pilnu maksu neprasīšot, bet, lūk, šis iepakojums ir nupat pirkts aptiekā, tāpēc cena netiek samazināta. Nu, un piegāde arī maksājot… Labi, ka Ieva bija paķērusi naudas maku. Viņa samaksāja prasīto summu, un abi šķīrās uz neredzēšanos. 

Reizumis viņa iedomājas, kā klājas Ivara sievai, meitai un sievasmātei klosterī... Un, protams, Mimī.