Nūtriju (Myocastor coypus) Latvijā sastapt ir diezgan neparasti, jo tā pie mums nav parasta savvaļas suga, tāpēc cilvēks, ieraugot lielu, bebram līdzīgu grauzēju pie kāda dīķa vai upes, var pamatoti brīnīties. Nūtrija ir Dienvidamerikas izcelsmes liels grauzējs, kas ārēji atgādina kaut ko starp bebru, ondatru un milzu žurku. Pieaugusi nūtrija ir apmēram 45–60 cm gara, neskaitot asti, un var svērt ap 5–10 kg. Tai ir gara, apaļa aste un ļoti izteikti oranži priekšzobi. Pakaļkājām ir peldplēves.

Attēls - Agija Freiberga

Kāpēc Latvijā par to ir pārsteigums?

Galvenais iemesls tam ir tas, ka nūtrija nav Latvijas vietējās faunas sastāvdaļa. Tā pie mums nav dzīvnieks, kuru normāli sagaidītu sastapt savvaļā.

Latvijas Dabas enciklopēdija norāda, ka no nebrīves izbēgušas nūtrijas Latvijā savvaļā var izdzīvot galvenokārt gada siltajā periodā, jo tās slikti panes salu un nespēj normāli izdzīvot aizsalušās ūdenstilpēs. Tāpēc pie mums tās novērojamas reti un neregulāri.

Visticamāk, ja Latvijā ierauga nūtriju, runa ir par no cilvēka aprūpes nonākušu dzīvnieku, jo vēsturiski nūtrijas daudzviet tika audzētas kažokādu ieguvei, un atsevišķi dzīvnieki varēja izbēgt vai tikt izlaisti.

Nūtrija Eiropā ir invazīva svešzemju suga un ir iekļauta ES invazīvo svešzemju sugu sarakstā, taču pašlaik Latvijā tā nav izveidojusi tādu stabilu savvaļas populāciju kā, piemēram, dažas citas svešzemju sugas. Latvijas aktuālajos materiālos nūtrija ir minēta starp ES saraksta sugām, kas Latvijā nav konstatētas kā pastāvīgi savvaļas sastopamas.

Latvijas klimats nūtrijai nav īpaši draudzīgs. Mūsu ziemas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tā nav vienkārši pārņēmusi Latvijas ūdeņus. Latvijas Dabas enciklopēdija tieši norāda uz salu un aizsalušām ūdenstilpēm kā būtisku ierobežojumu.

Tomēr klimata pārmaiņas padara šādus jautājumus interesantākus, jo siltākas ziemas dažām svešzemju sugām var atvieglot izdzīvošanu un izplatīšanos. Dabas aizsardzības pārvalde arī norāda, ka klimata pārmaiņas var palīdzēt atsevišķām svešzemju sugām pārvietoties uz jaunām teritorijām.

Varbūt tā ir no senseniem laikiem?

Inese Ķepule atceras, ka viņas vīra vecmāmiņa audzēja nūtrijas. "Varbūt vēl kāds to šobrīd dara."

Jolanta Reliņa: "Varbūt kādam pamukusi. Pie mums savvaļā ziemu neizturēs."

Patrīcija Raven jautā: "Varbūt tā ir no tiem senseniem laikiem, kad nūtrijas audzēja gandrīz katrā sētā gaļai un kažokiem? Izbēgusi brīvībā nu jau kurā paaudzē?"

Ilona Valdate papildina, ka "Mums blakus esošajā grāvī arī dzīvo."

Daina Vīksna skaidro plašāk, ka kādreiz daudzi audzēja, un bija arī gadījumi, ka kāda aizbēga. "Tad padomājiet: vienam varbūt izmuka mamma, otram puika, un tā savvaļā saradās nūtrijas. Mārupē pirms kādiem pieciem gadiem pie mājas zem mašīnas arī bija patrāpījusies nūtrija, tātad kaut kur jau viņas klīst brīvībā. No kažociņiem taisīja cepures, gaļu lietoja pārtikā. Tā ir kaut kas līdzīgs trusim: ja māk pagatavot, garšīga un liesa gaļa."

Rihards Foto norāda, ka nūtrijas jau "gadus 40 nav nekāds retums. Šitā tāda gana pieredzējusi izskatās. Diezgan ēdams lopiņš, ne sliktāks par bebru."

Rita Talmane papildina diskusiju ar savu pieredzi un foto. "Jūlijā Engures ostā satikām nūtriju albīnu."

Aljona Kykca: "Nūtrijas Latvijas savvaļā ne tikai var būt, bet arī ir. Tās sekmīgi vairojas un ir atzītas par bīstamu invazīvu sugu."

Dzintra Vilere arī atzīst, ka "Nūtriju gaļa ir ēdama, līdzīga tītara, trušu vai zaķu gaļai, jo nūtrijas ēd augus un augļus."