Diāna Treimene ir no tiem cilvēkiem, kuru dzīvi grūti raksturot vienā teikumā. Viņa ir bērnudārza auklīte, kūku un citu kārumu cepēja, ziepju un sveču radītāja, dzīvnieku mīļotāja, dārza un mājas saimniece. Un visam pāri – cilvēks ar ļoti siltu un lielu sirdi. Tādu, kas ne tikai dara, bet dara ar sajūtu.
Pašlaik Diāna strādā bērnudārzā Lielvārdē, un tieši tur, starp bērnu smiekliem, ikdienas rosību un sirsnīgām sarunām, viņa atradusi vietu, kur jūtas patiesi savā vietā. Lai gan līdz tam bijis garš un daudzveidīgs darba ceļš – lopkopība, medicīna, fizioterapija, frizētava un citi darbi, tieši darbs ar bērniem devis īpašu piepildījumu. «Es ļoti nožēloju, ka neatnācu pie bērniem agrāk,» viņa atzīst. «Tas dzīvīgums, viņu mīlestība, tas siltums… To nevar izstāstīt.»
Bērnudārzā Diāna strādā jau vairākus gadus, un grupā «Pipariņi» šogad piedzīvos savu «pirmo izlaidumu», jo viņas pipariņi šogad dosies uz skolu, un viņa neslēpj – diez vai spēs iztikt bez asarām. Ne jau skumju dēļ vien, bet tāpēc, ka četru gadu laikā šie bērni kļuvuši par savējiem.
Sākumā gan šķitis citādi. Pašai Diānai ir četri bērni un pieci mazbērni, tāpēc reiz licies – ar bērniem dzīvē jau pietiekami daudz piedzīvots. Taču, nonākot bērnudārzā, atklājies pavisam kas cits. Katrs bērns nāk ar savu stāstu, raksturu, uzticību un vajadzību pēc siltuma. Un tieši tas Diānu aizkustinājis visvairāk.
Radīt no sajūtas, nevis receptes
Diānas dzīvesstāsts ir arī par radošumu, kas nebalstās skolās vai diplomos, bet gan vērošanā, sajūtās un neatlaidībā. Cept Diāna sāka jau četru gadu vecumā, kad pati izdomāja uzcept kūku krusttēva dzimšanas dienā. Pirmā kūka, kā viņa pati smejoties stāsta, iznāca pavisam melna – augša sadega, vidus palika jēls. Taču tas nebija neveiksmīgs sākums, drīzāk pirmais solis ceļā, kas vēlāk izvērtās par īstu aizrautību.
Iedvesma nākusi no vecmammas māsas Annas, kura cepa kūkas, bet Diāna, vēl būdama bērns, sēdēja līdzās un vēroja. Vēlāk viņa cepa saviem bērniem, tad draugiem un paziņām, līdz pamazām kūkas kļuva par īpašu valodu, kurā var pateikt vairāk nekā vārdos. Diānas kūkas nav vienādas. Viņa netaisa tās pēc parauga, nezīmē skices un neatkārto vienu un to pašu. Katrs darbs top pēc sajūtas – pēc cilvēka, notikuma, svētku noskaņas. Tā radušās gan daudzstāvu kāzu kūkas, gan ciparu un sāļās kūkas un kliņģeri, un vafeles, «Pavlovas» un «Cielaviņas», gan kūka puķu pušķa veidolā māsas jubilejai, gan liela svētku kūka pansionāta iemītniekiem tikai tāpēc, ka gribējās izdarīt kaut ko labu. Viens no vissiltākajiem novērtējumiem bijis no kādas 95 gadus vecas jubilāres, kura pēc Diānas ceptās kūkas pagaršošanas teikusi – tā atgādina bērnības garšu. Tieši šādi vārdi paliek atmiņā visilgāk.
Tomēr kūkas ir tikai daļa no viņas radošās pasaules. No vēlmes savējiem svētkos sagādāt neparastas dāvanas radušies arī ziepju pušķi, saldo oliņu un kreppapīra pušķi, dekoratīvi groziņi, sveces no bišu vaska un sojas vaska, smaržīgas kompozīcijas ar zālītēm, lavandu un citām dabas veltēm. Viņa pati saka – sākumā tas bija eksperiments, bet vēlāk process aizrāvis tik ļoti, ka nereti vakari, radot ko jaunu, nemanot iestiepjas naktī. «Kad darbojos, tad vairs ne par ko citu nedomāju,» viņa saka. «Tas nomierina.»
Diānai svarīgs nav tikai skaistums, bet arī sajūta. Tāpēc viņas veidotajās lietās vienmēr ir kas personisks – vai tā būtu sniegavīra formas svece ar nelielu šallīti un cepurīti, mazām, ogļu melnām actiņām, krāšņs ziepju pušķis, ko pat žēl lietot, vai vaska svecīte ar pievienotu kadiķa zariņu. Katra detaļa ir rūpīgi pārdomāta un veidota ar mīlestību.
Siltums, ko dalīt ar citiem
Taču tikpat dabiski, kā radīt skaistas lietas, Diānai ir arī palīdzēt. Īpaša vieta viņas sirdī ir dzīvniekiem. Viņa pati saka – ja redzēs nelaimē dzīvnieku, garām paiet nevarēs. Tā bijis vienmēr. Jau bērnībā, redzot zirgu un suņu dzīvi laukos, radusies īpaša saikne ar dzīvniekiem, un tā nav zudusi. Viņa palīdzējusi noklīdušiem suņiem, meklējusi saimniekus, glābusi ievainotus dzīvniekus un neslēpj – ja būtu lielāka māja un vairāk naudas, droši vien viņa ierīkotu pamesto dzīvnieku patversmi. Šobrīd viņas aprūpē ir divas mīļas suņu dvēseles Bella un Rikijs.
Arī mājās viņas ikdiena ir rosības pilna. Dārzs, konservēšana, sīrupi no ārstniecības augiem, tējas, ievārījumi, tomāti, bietes, gurķi, salāti burkās, kompotu rindas pagrabā – tas viss ir viņas pasaules daļa. No kumelītēm, piparmētrām, pīlādžiem un citām zālītēm top sīrupi un tējas, ko viņa nes arī kolēģiem, ja kāds saslimis. Rūpēties par otru viņai ir tikpat dabiski, kā cept kūku vai samīļot suni.
Un tomēr, klausoties Diānas stāstā, visvairāk pārsteidz ne tik daudz tas, cik daudz viņa prot, bet tas, kā viņa to dara. Bez plāna nopelnīt, bez reklāmas un bez vēlmes izcelties. Vienkārši – darot no sirds. Viņas stāsts atgādina, cik radošs un daudzpusīgs var būt cilvēks, kurš ļauj vaļu savām idejām, rokām un sajūtām. No kūkām līdz ziepju pušķiem un svecēm, no dārza darbiem līdz burciņām ar pašas gatavotiem gardumiem – viss top ar rūpību un patiesu vēlmi iepriecināt citus. Tādi cilvēki kā Diāna ir tie, kuri nemanāmi padara pasauli mazliet siltāku, gaišāku un cilvēciski tuvāku.
