- Lūdzu ieskicējiet, cik intensīva ir jūsu darba ikdiena Izraēlā šobrīd?

- Novembrī būs četri gadi, kopš darbojos kā Latvijas Tehnoloģiju un inovāciju pārstāvniecības vadītāja Izraēlā. Mēs šo amatu saucam par ārvalstu pārstāvniecības vadītāju, lai gan realitātē ļoti bieži tas ir viena cilvēka darbs, kurā jāspēj darboties daudzās lomās vienlaikus. Darbs ir ļoti intensīvs. To pašu varu teikt arī par saviem kolēģiem — LIAA pārstāvji strādā 22 dažādās pasaules valstīs. Mums no Ekonomikas ministrijas ir izvirzīti ļoti ambiciozi mērķi. Šogad kopā mums jāpārsniedz viens miljards eiro piesaistītajās investīcijās.

Tas ir augsts mērķis, bet, manuprāt, tas ļoti motivē. Mēs to darām Latvijas labā, ar mērķi stiprināt valsts labklājību un ekonomiku. Praktiskā nozīmē tas nozīmē, ka mums ir jāveido kontakti, jāieinteresē investori un jāpārliecina viņus skatīties Latvijas virzienā. Mēs konkurējam ne tikai ar citām Eiropas Savienības valstīm, bet arī ar valstīm ārpus ES, piemēram, Serbiju un Albāniju.

Man šiem prominentajiem biznesa cilvēkiem un investoriem, kas bieži pārvalda miljonus un pat miljardus,  ir jāprezentē Latvija. Šī komunikācija ir gan izaicinoša, gan ārkārtīgi interesanta. Man personīgi tas ir arī liels izaicinājums, kā pieiet katram individuāli, kā viņu uzrunāt, lai vispār saņemtu atbildi, jo ļoti bieži viņi vienkārši neatbild.

Mazās valstis kopumā viņus bieži neinteresē. Dažreiz neinteresē arī Eiropas virziens kā tāds. Tāpēc, kad viņi tomēr atbild, ir ļoti interesanti uzzināt, kas viņus patiesībā saista, kādus projektus viņi finansē, kur viņi iegulda un kādi ir viņu iepriekšējie darījumi. Reizēm tās summas ir pat grūti aptveramas — 300 miljonu vai 600 miljonu dolāru darījumi, kad tiek pārdotas kompānijas, tehnoloģijas vai notiek uzņēmumu apvienošanās. Katru reizi no tā mācos, kā tiek vadīti šādi biznesa projekti un kā dzīvē veidojas šie veiksmes stāsti.

- Teicāt, mazas valstis bieži neinteresē, mēs tieši tāda esam - maza valsts…

- Pirmais solis ir – ideja. Tad nākamais investora jautājums vienmēr būs: “Kā es ar šo nopelnīšu?” Ja jūs prasāt, piemēram, 100 miljonu ieguldījumu, investoram ir svarīgi saprast, kā un cik ātri viņš šo naudu atgūs. Mēs bieži aizmirstam, ka investīcijas nav labdarība. Tās nav ziedojumi. Sabiedrībā dažkārt tas tiek uztverts citādi, bet investors savu naudu grib atpelnīt vai vismaz nepazaudēt. Tāpēc biznesa projektos vienmēr ir jābūt skaidriem laika, peļņas un naudas plūsmas rādītājiem.

Ja, piemēram, Latvijā tiek izstrādāta vakcīna pret kādu slimību, ar pašu izgudrojumu vien nepietiek. Ir jāatbild uz virkni jautājumu: vai ir tirgus, kas šo vakcīnu pirks, vai tā atbilst regulācijām, vai mēs spēsim to reģistrēt Amerikā vai Eiropas aģentūrās. Uz visiem šiem jautājumiem ir jāspēj atbildēt.

Tāpēc mans darbs ir arī savlaicīgi izrunāt ar Latvijas izgudrotājiem, zinātniekiem un uzņēmējiem  šos jautājumus un sagatavot viņus šādām sarunām. Jo bieži šie investori tiešām ir “haizivis” — viņu jautājumi ir ļoti asi, un sarunām ir jābūt gatavam arī psiholoģiski.

Irina kādā no savām darba dienām, apmeklējot Aerones, kas ir sekmīgs Latvijas uzņēmums, kas specializējas robotizētu risinājumu izstrādē un vēja turbīnu apkopē un uzturēšanā, foto no personīgā arhīva 

- Vai, jūsuprāt, latvieši ir spēcīgi konkurenti?

- Noteikti ir, es tam patiešām ticu. Es redzu daudz spilgtu prātu mūsu Latvijā, tie ir jaunie zinātnieki un “start-upi”, kas neatlaidīgi cīnās un piesaista investīcijas dažādos tirgos, arī Tuvo Austrumu reģionā.

Gribētu pieminēt, piemēram, “PrintyMed” — uzņēmumu, kas izstrādā mākslīgo zirnekļzīdu un fokusējas uz bioloģiski saderīgu sirds vārstuļu protēžu izveidi. Izraēlā man izdevās raisīt  lielu interesi par šo materiālu un tā potenciālu reģeneratīvajā medicīnā.

Taču Izraēlas uzņēmumi un korporācijas grib redzēt jau klīniskus pētījumus, tātad gatavāku produktu. Mums Latvijā ļoti bieži ir labas, augstvērtīgas, bet vēl agrīnas idejas. Un tad nāk nākamais jautājums,  vai mēs kā valsts, kā Ekonomikas ministrija, ALTUM, LIAA, Latvijas Zinātnes padome un citi spējam nodrošināt instrumentus un finansējumu, kas palīdzētu divu gadu laikā iziet šos klīniskos pētījumus. Diemžēl bieži šis jautājums paliek atvērts. Instrumenti mums ir, bet tie ir pieticīgi. Piemēram, prototipēšanas granti var būt 25 000 eiro, bet pētījuma sākšanai vajadzīgi divi miljoni eiro. Tātad, kvalitāte un potenciāls mums ir, bet bieži pietrūkst apjoma un finansējuma, lai izietu visu nepieciešamo ceļu līdz tirgum.

Ir arī citi labi piemēri. Piemēram, sadarbība ar fiziķiem no Rīgas Tehniskās universitātes spektrometrijas jomā. Viņus aicināja uz Izraēlu kopā ar lielu uzņēmumu pabeigt komerciālu pētījumu. Tas bija ļoti interesants biznesa projekts, kur jau varēja redzēt peļņas potenciālu. Taču arī tur drošības situācija ne vienmēr ļauj zinātniekam vienkārši atbraukt, un tad sākas sarežģīta projektu vadība, kur jāpārliecina Izraēlas puse braukt uz Latviju, jāveido sadarbība citā formātā.

Darba ikdienā noris tikšanās arī ar Latvijas augstākajām amatpersonām, šeit darba pasākumā kopā ar Latvijas prezidentu Edgaru Rinkēviču, foto no personīgā arhīva

Irina Rubinčika kopā ar LR Ekonomikas ministru Viktoru Valaini, foto no personīgā arhīva

- Kas, dzīvojot un strādājot Izraēlā, jūs profesionālajā vidē ir visvairāk pārsteidzis?

- Es strādāju galvenokārt augsto tehnoloģiju pusē — ar biotehnoloģijām, farmāciju, ķīmiju, fotoniku, inženierzinātnēm. Un tas, ko es redzu, ir ļoti attīstīta biznesa kultūra, jo cilvēki ir ārkārtīgi centīgi, neatlaidīgi un nepadodas grūtību priekšā. To īpaši spilgti var redzēt kara laikā. Esmu savām acīm redzējusi, kā jauni start- up dibinātāji, kas tikko uzsākuši savu uzņēmumu, tiek iesaukti armijā. Viņi dodas uz militāro bāzi ar savu klēpjdatoru, naktīs guļ teltīs, bet vakarā vēl pārbauda e-pastus un turpina darbu. Burtiski kara apstākļos, un, tas, manuprāt, ir ievērības cienīgi.

Izraēlā darba nedēļa sākas svētdien un faktiski beidzas piektdien ap pusdienlaiku. Cilvēki šeit strādā vairāk nekā vidēji Eiropā. Svētdienā viņi jau ir paveikuši to, ko Eiropā sāk darīt tikai pirmdien. Tāpēc man pirmdienās e-pasta kastīte vienmēr ir pilna.

Vienlaikus šeit ļoti spēcīga ir arī atpūtas kultūra. Piektdien pēcpusdienā iestājas šabats, un sestdien strādāt nedrīkst. Reliģiskajiem cilvēkiem tā ir svēta atpūta, bet arī sekulārie cilvēki šo laiku velta ģimenei, dabai, jūrai, restorāniem, mieram. Tas ir ļoti dziļi iesakņojies -  cilvēki smagi strādā, bet pēc tam arī patiešām atjaunojas. Tas ir kaut kas, kas man šeit ļoti patīk. Es pati esmu iegājusi šajā ritmā.

- Un tomēr – inovācijas laikā, kad notiek apšaudes un tu nezini, ko nesīs nākamā stunda…

- Jā, tiem cilvēkiem, kas dzīvo reģionos, kur ir visvairāk apšaudes, ikdiena ir ļoti smaga. Piemēram, Telavivā dzīve var būt ļoti nemierīga, naktī nākas celties vairākas reizes, jo apšaudes notiek dažādos laikos, lai cilvēki nepierastu. Tas ļoti ietekmē nervu sistēmu. No rīta cilvēks jau ir noguris, un dienā vēl jāskrien uz patvertnēm. Un tas, protams, nemotivē. Bet vienlaikus tieši no šādas izdzīvošanas nepieciešamības bieži dzimst inovācijas. Kad tev ir eksistenciāls apdraudējums, rodas ļoti konkrētas vajadzības - kā aizsargāt ģimeni, bērnus, mājas.

Pēc 7. oktobra, kad teroristi ielauzās mājās, nākamajā dienā jau tika izgudrots vienkāršs mehānisms, ko pievienot pie durvju roktura, lai bloķētu durvis drošajās istabās. Tās telpas sākotnēji bija domātas aizsardzībai pret raķetēm, nevis ielaušanos.

Ir arī veselas inženierkompānijas, kas parastu istabu pārvērš par drošu istabu, nostiprinot sienas un griestus, paņemot tikai dažus centimetrus no telpas. To var izdarīt gan dzīvokļos, gan privātmājās. Tas ir ļoti praktisks risinājums, kas dzimis kara apstākļos.

Un, protams, milzīga nozīme ir kiberdrošībai. Izraēla ir kiberdrošības lielvalsts. Viens no pēdējiem lielajiem darījumiem - Izraēlā dibināts kiberdrošības uzņēmums WIZ, ko izveidoja četri armijas draugi, tika pārdots “Google” par 32 miljardiem dolāru. Tas ir milzīgs ieguvums gan pašiem dibinātājiem, gan valstij, gan visai ekosistēmai, jo pēc tam rodas jauni uzņēmumi un jaunas idejas.

- Kurās jomās jūs redzat lielāko sadarbības potenciālu starp Latviju un Izraēlu?

- Esmu šo gadu laikā mēģinājusi testēt visas mūsu prioritārās jomas, lai saprastu, kur ir vislabākā sakritība. Un es redzu, ka ļoti liels potenciāls ir inženierzinātnēs kopumā. Tas ir mikroelektronikā, elektronikā, mehānikā, optikā un dažādās augstas precizitātes komponentēs.

Piemēram, optiskā šķiedra - tas jau ir produkts, ko Latvija eksportē uz Izraēlu. Latvijā ražotas optiskās šķiedras tiek izmantotas medicīnas ierīcēs, piemēram, uroloģijā. Tāpat perspektīvas ir mikroshēmām un dažādām elektroniskām komponentēm, ko izmanto medicīnā, rūpniecībā un arī aizsardzības jomā.

Ja salīdzinām, piemēram, koksnes eksportu ar mikroshēmu eksportu, tad redzam milzīgu atšķirību. Koks ir smags, loģistika ir dārga, pievienotā vērtība zemāka. Savukārt, viena mikroshēma var nesvērt gandrīz neko, bet būt daudzkārt vērtīgāka. To var nosūtīt arī ar lidmašīnu, ātri un efektīvi. Liels potenciāls ir arī nišas komponentēs, piemēram, dronu motoros, ko Latvijā ražo. Izraēlā par to ir liela interese, jo šīs komponentes nav ražotas Ķīnā. Un šobrīd tas ir ļoti svarīgi, jo Izraēla ir ļoti piesardzīga pret Ķīnas izcelsmes precēm. Tāpēc Latvijai ir reāla iespēja aizstāt atsevišķas Ķīnas komponentes nišas segmentos.

Xtend ir Izraēlas dronu ražotājs kas cieši sadarbojas ar Latvijas uzņēmumiem

- Tā varētu būt vērtīga norāde jaunajiem cilvēkiem - domāt par nišām, nevis tikai par populārākajām jomām?

- Pilnīgi noteikti. Tieši nišas specializācija bieži var izrādīties ļoti vērtīga. Protams, ir svarīgi balstīties cilvēka talantos un spējās, bet vienlaikus ir gudri skatīties arī tur, kur veidojas nākotnes pieprasījums. Ne vienmēr ir jēga skriet līdzi plašajai straumei un studēt to, ko dara visi, ja pēc pieciem vai desmit gadiem tā joma vairs nebūs tik aktuāla. Daudzsološs var būt tieši šaurs, specifisks virziens, kurā kļūsti par ļoti labu speciālistu.

- Vai taisnība, ka Izraēlā arī publiski pasākumi dažkārt tiek rīkoti ne tikai tuvu bumbu patvertnēm, bet pat tajās?

- Jā, tā var būt. Es pati esmu bijusi, piemēram, teātrī, kur pirms izrādes tiek paziņots, ka  telpas ir nostiprinātas un drošas, vai arī kur atrodas tuvākā patvertne, uz kuru vajadzības gadījumā jādodas. Šobrīd kopējās drošības vadlīnijas ir stingrākas un publiski pasākumi daudzviet netiek rīkoti, skolas bieži ir slēgtas, dažkārt notiek tikai atsevišķas nodarbības drošās telpās.

Izstāžu centros un lielās publiskās ēkās parasti ir nostiprinātas telpas vai pazemes stāvvietas, kur nepieciešamības gadījumā var patverties tūkstošiem cilvēku.

Taču ikdienā cilvēki arī improvizē. Daudziem Telavivā dzīvokļos nav drošo istabu, jo mājas ir vecas. Tad sirēnas laikā jādodas uz metro vai citu pazemes telpu. Un cilvēki pat šajos apstākļos cenšas saglabāt dzīves sajūtu. Piemēram, Purima svētku laikā cilvēki patvertnēs rīkoja svinības ar bērniem, mūziku un kostīmiem. Pašvaldības nodrošina elektrību, galdiņus, tējkannas, cilvēki atnes cepumus, matračus. Tā ir ļoti cilvēciska, solidaritātē balstīta ikdiena.

Ciemos radio stacijā "Galatz", foto no personīgā arhīva

- Jūsu darba valoda pārsvarā ir angļu valoda, bet vai pārvaldāt arī ivritu?

- Jā, darba valoda pārsvarā ir angļu valoda, taču es runāju arī ivritā. Es šo valodu iemācījos, jo mans vīrs ir izraēlietis, un viņš ilgus gadus dzīvoja Latvijā. Kad viņa vecāki bija jau ļoti cienījamā vecumā, mēs pārcēlāmies šurp. Tāpēc es Izraēlā dzīvoju kopš 2018. gada, un pa šo laiku šo valodu esmu apguvusi. Tas ļoti palīdz. Valoda atver durvis un palīdz daudz ātrāk nodibināt kontaktu. Protams, specifiskās nozarēs, piemēram, mikroelektronikā, visi termini tik un tā bieži paliek angļu valodā, bet ivrita zināšanas ļoti palīdz ikdienas komunikācijā un izpratnē.

- Cik Izraēlu ir viegli saprast no malas?

- To nav viegli paveikt. Pat miera laikos situācija Izraēlā mainās ļoti strauji, jo katru stundu nāk jaunas ziņas, ir ļoti daudz partiju, kustību, sabiedrības grupu. Šeit dzīvo ebreji no Argentīnas, Amerikas, Kanādas, Marokas, Jemenas, Etiopijas, Eiropas - visi ar savu pieredzi, domāšanu un skatījumu. Ir reliģiskie, sekulārie, dažādi novirzieni. Līdzās dzīvo arī arābi, druzi, kristiešu arābi un citi. Tā aina ir kā kaleidoskops, jo visu laiku mainīga. Tāpēc interpretēt ziņas no Izraēlas ir ļoti grūti.

Es pati daudzus gadus šurp braucu tikai ciemos pie vīra ģimenes. Man bija virspusējs priekšstats, ka tā ir silta zeme ar skaistu jūru, un, jā, konfliktiem. Kad sāku šeit dzīvot, man vajadzēja vismaz trīs gadus, lai vispār sāktu saprast, kas te notiek, kas ir šie cilvēki un kā viņi domā. Tā patiešām ir viena no sarežģītākajām vietām pasaules kartē. (Lai saprastu Izraēlu, te gandrīz vai būtu jāiziet sava universitāte.) Tomēr Izraēlu saprast palīdz cilvēku atvērtība un sirds siltums. Ar izraēliešiem var atklāti runāt par visu — nekas īsti netiek slēpts, viedokļi ir dažādi, un informācija ir plaši pieejama.

Irina ir gandarīta pārstāvēt ar lepnumu Latviju starp ļoti daudz dažādām valstīm un kultūrām, foto no personīgā arhīva