Pavisam nesen Dita saņēma «Veselības centra 4» balvu kā labākā jaunā lauku ģimenes ārste Latvijā. Balva tiek pasniegta akcijas «Meklējam labu ģimenes ārstu» ietvaros, ko jau 14. gadu organizē «Dienas Žurnāli» sadarbībā ar Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociāciju. Nominēto ārstu prakses personīgi apmeklēja un vērtēja «Veselības centra 4» valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds, īpašu uzmanību pievēršot ārsta profesionālajam darbam, attieksmei pret pacientiem un ieguldījumam vietējā kopienā. No četriem Latvijas reģionu nominantiem par laureāti šogad tika atzīta tieši Madlienas ģimenes ārste Dita Graudone. Par ceļu medicīnā, dzīvi laukos un ģimenes ārsta darba ikdienu sarunā ar ārsti.

– Jūs strādājat ģimenes ārsta praksē, kurā iepriekš pacientus pieņēma jūsu mamma Gaida Bērziņa. Vai tāpēc jūsu ceļš uz medicīnu bija neizbēgams?

– Esmu augusi, gājusi bērnudārzā un skolā Madlienā. Šeit mana mamma strādāja gan slimnīcā, gan vēlāk savā ģimenes ārsta prakses vietā. Es daudz laika pavadīju medicīnas vidē. Viņa mani ņēma līdzi uz semināriem, kongresiem un dažādiem izglītojošiem pasākumiem. Apkārtējie mani pat sauca par «mazo dakteri Bērziņu». Tomēr ilgu laiku nebiju pārliecināta, ka vēlos kļūt par ārsti. Bērnībā sapņoju, ka būšu astronaute, gribēju būt arī Valsts prezidente (smejas). Vēlāk, domājot par medicīnu, man kādā brīdī radās sajūta, ka tā varbūt nav mana izvēle, bet ceļš, kuru vienkārši esmu pārņēmusi no ģimenes. Tāpēc desmitajā klasē man sākās sava veida pusaudžu protests – pārgāju uz valodu klasi, kur nebija padziļināti jāmācās bioloģija, ķīmija un fizika. Taču pēc gada sapratu, ka tomēr vēlos studēt medicīnu. Tieši tad pirmo reizi sajutu, ka tas ir mans pašas lēmums, nevis kāda cita iecerēts dzīves ceļš. Kopā ar draudzeni pārgājām uz Ogres Valsts ģimnāziju, lai nopietni gatavotos studijām. Tas nebija viegli, jo gadu nebijām mācījušās ne ķīmiju, ne fiziku, taču visu apguvām un veiksmīgi pabeidzām skolu. Pēc tam jau sekoja studijas universitātē un ceļš uz ģimenes medicīnu.

– Sākot studijas Stradiņa universitātē, zinājāt, ka būsiet ģimenes ārste?

– Sākumā ne. Man patika ļoti daudz kas – kardioloģija, traumatoloģija, pediatrija. Taču ar laiku sapratu, ka nevarētu visu mūžu strādāt tikai vienā šaurā nozarē. Man patīk tas, ka ģimenes medicīnā redzu cilvēku visā dzīves garumā – no dzimšanas līdz sirmam vecumam. Man patīk arī neparedzamība. Atveras durvis, ienāk pacients, un es nezinu, ar kādām sūdzībām viņš ir atnācis. Tieši tas mani piesaistīja. Turklāt man bija ļoti labs priekšstats par ģimenes medicīnu, jo redzēju mammas darbu un kolēģu darbu.

– Kāds bija priekšstats par profesiju, pirms sākāt strādāt?

– Man nebija ilūziju. Es redzēju visas tās grūtības, ar kurām saskārās mamma. Ģimenes ārstam, īpaši laukos, nav blakus traumpunkta, nav slimnīcas uzņemšanas nodaļas, nav vakcinācijas kabineta, nav analīžu nodošanas punkta… 

– Tas nozīmē, ka daudz kas jādara pašam?

– Pilnīgi viss. Mēs esam kā maza lauku slimnīca. Kovida laikā pat jokoja, ka lauku ģimenes ārsti kļuvuši par «mazajām slimnīcām», bet patiesībā mēs daudz ko no tā darījām jau iepriekš. Tas man patika arī studiju laikā – man vienmēr vairāk patikušas praktiskās lietas nekā tikai teorija.

– Kāds bija jūsu ceļš pēc universitātes?

– Pēc sešiem studiju gadiem kļūsti par ārstu, bet vēl ne par sertificētu speciālistu. Pēc tam stājos rezidentūrā ģimenes medicīnā. Tā ilga vēl trīs gadus. Rezidentūras beigās iegūst sertifikātu, un tikai tad var patstāvīgi strādāt par ģimenes ārstu. Arī sākot strādāt, ar to jaunu zināšanu apguve nebeidzas. Ik pēc pieciem gadiem notiek resertifikācija. Nepieciešams apmeklēt kursus, krāt profesionālās pilnveides punktus un pierādīt, ka turpini attīstīt savas zināšanas. Medicīna nepārtraukti mainās. Mainās ārstēšanas metodes, vadlīnijas, tehnoloģijas un iespējas. Ja ārsts neseko līdzi jaunākajām zināšanām, viņš nevar pacientam piedāvāt labāko iespējamo ārstēšanu. Tāpēc mācīšanās nekad nebeidzas.

– Kāpēc jaunie ārsti tik reti izvēlas ģimenes medicīnu?

– Manuprāt, liela problēma ir stereotipi. Sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka ģimenes ārsts nav īsts speciālists. Ka ģimenes ārsts tikai raksta nosūtījumus un sūta pacientus tālāk. Ar šādu attieksmi esmu saskārusies gan sabiedrībā, gan medicīnas vidē.

– Bet kāda ir realitāte?

– Realitātē ģimenes ārstam ir jāzina ļoti daudz, jo mēs esam pirmie, pie kuriem cilvēks nonāk ar savām veselības problēmām, kā arī esam specialitāte, kurā nav vecuma ierobežojuma. Mums jāpārzina dažādu medicīnas nozaru pamati, diagnostika un ārstēšanas principi. Ja kardiologs ārstē sirdi, bet ortopēds – locītavas, tad ģimenes ārstam vienlaikus jāspēj palīdzēt pacientam, kuram, piemēram, sāp mugura, tirpst rokas un ir sēra korķis ausī. Turklāt pēc speciālistu konsultācijām tieši ģimenes ārstam bieži jāsaliek kopā visa informācija, jāsaskaņo ārstēšana un jāseko tās rezultātiem. Es nevaru pacientam pateikt: «Tā nav mana problēma.» Mans uzdevums ir palīdzēt cilvēkam atrast risinājumu. Ģimenes medicīnas īpašā vērtība ir ilgtermiņa attiecības ar pacientiem. Mēs pazīstam cilvēkus gadiem ilgi, redzam vairākas paaudzes vienā ģimenē, zinām viņu dzīvesveidu, paradumus un ģimenes situāciju. Tas palīdz daudz labāk izprast pacientu un pieņemt pareizākos lēmumus ārstēšanā. Tāpēc, manuprāt, ģimenes medicīna ir viena no visplašākajām un atbildīgākajām specialitātēm medicīnā, lai gan sabiedrība ne vienmēr apzinās, cik daudz ģimenes ārsts patiesībā dara.

– Vai jūsu pirmā darba diena bija šeit, Madlienā?

– Formāli rezidentūras laikā bija dažādas darbavietas un rotācijas dažādās ārstniecības iestādēs. Taču rezidentūras noslēguma posms bija šeit praksē. Godīgi sakot, man ir grūti nosaukt vienu konkrētu pirmo darba dienu, jo praksē palīdzēju jau skolas laikā. Tāpēc mana pirmā darba diena droši vien bija vēl pusaudžu gados, kad palīdzēju mammai. Ļoti spilgti atceros dažādas situācijas – cilvēkus ar traumām, pārsistām galvām, svešķermeņiem acīs. Tās visas savā ziņā bija manas pirmās darba dienas.

– Tātad mammas ietekme tomēr bijusi ļoti liela?

– Pilnīgi noteikti. Mamma manā dzīvē spēlējusi milzīgu lomu. Viņa vienmēr ir bijusi piemērs tam, kā strādāt, cīnīties un sasniegt mērķus. Arī šobrīd viņa vēl strādā. Kamēr nebūs kāda, kas palīdzēs pilnībā pārņemt darbu, viņa joprojām ir mans atbalsts un drošais plecs.

Divas paaudzes vienā profesijā – Dita Graudone kopā ar mammu Gaidu Bērziņu, kuras iesākto darbu Madlienā meita turpina jau kā ģimenes ārste. Dita atzīst, ka mammas piemērs, zināšanas un atbalsts joprojām ir viens no svarīgākajiem balstiem viņas profesionālajā ceļā

– Cik pacientu ir jūsu praksē?

– Apmēram trīs tūkstoši. Pamatā tie ir Madlienas, Taurupes, Meņģeles un Ķeipenes iedzīvotāji. Taču ir arī pacienti no Ogres, Rīgas, Aizkraukles, Zaubes un citām vietām. Daļa pacientu agrāk dzīvoja Madlienā un pēc pārcelšanās izvēlas turpināt braukt pie mums. Ir arī cilvēki, kuri speciāli izvēlas mūsu praksi. Ģimenes ārstu trūkst ne tikai laukos, bet arī pilsētās. Ne vienmēr ir viegli atrast ģimenes ārstu, pie kura pierakstīties. Ja pie manis atnāk cilvēks un man ir iespēja palīdzēt, man ir grūti pateikt «nē».

– Bet jums ir tiesības atteikt?

– Jā, ir. Oficiāli pilna prakse skaitās jau pie aptuveni 1800 pacientiem.

– Kā ģimenes ārste praksē Madlienā strādājat piecus gadus, vai šajā laikā ir bijuši brīži, kad šķitis – nezinu, kā tikšu galā?

– Situācijas ir dažādas. Dzemdības gan pašai vēl nav nācies pieņemt, taču dzemdību komplekts praksē mums ir (smejas). Esam gatavi arī tādām situācijām. Toties ir bijuši daudzi neatliekamās palīdzības gadījumi – gan ļoti smagas traumas, gan akūtas saslimšanas, gan pacienti ļoti smagā stāvoklī. Ir situācijas, kad cilvēks palīdzību nav meklējis laikus, un ir skaidrs, ka nepieciešama steidzama rīcība.

– Vai praksē nākas veikt arī ķirurģiskas manipulācijas?

– Jā. Šūšanas, pārsiešanas – tas ir ikdienas darbs. Mēs aprūpējam pacientus pēc operācijām, izņemam šuves, pārsienam amputāciju brūces, aprūpējam drenas, stomas, veicam dažādas blokādes un citas procedūras. Protams, visu mēs nevaram izdarīt, mūsu iespējas ir ierobežotas, bet salīdzinājumā ar to, ko cilvēki parasti iedomājas par ģimenes ārsta darbu, mēs darām ļoti daudz.

Ditas Graudones praksē pacientiem pieejams mūsdienīgi aprīkots procedūru kabinets, kur iespējams veikt dažādus izmeklējumus, analīzes un medicīniskās manipulācijas uz vietas. Tas ļauj ietaupīt pacientu laiku un palīdz ārstam ātrāk pieņemt lēmumus par ārstēšanu

– Kad sākāt strādāt praksē, vai bija lietas, ko šeit gribējāt mainīt?

– Es šeit ienācu kā mājās, jo šī vieta man bija pazīstama. Tomēr vēl ir ļoti daudz darāmā. Esam jau veikuši dažādus uzlabojumus, lai prakse kļūtu mājīgāka, ērtāka gan pacientiem, gan pašiem darbiniekiem. Bet tas ir tikai sākums. 

– Kādi ir nākotnes plāni?

– Galvenais mērķis ir padarīt praksi pēc iespējas pieejamāku un labāk aprīkotu ar medicīnas tehnoloģijām. Nereti pacientiem ir grūti nokļūt uz izmeklējumiem citur, tāpēc pēc iespējas vairāk gribas nodrošināt šeit uz vietas. Mēs jau veicam analīzes, vakcināciju, elektrokardiogrammas, holtera monitorēšanu, spirogrāfiju. Gribētos iegādāties ātro CRP testu, lai uz vietas varētu noteikt iekaisuma rādītājus un precīzāk lemt par turpmāko ārstēšanu. Nākotnē gribētos arī portatīvo ultrasonogrāfu. Tas palīdzētu ātrāk precizēt diagnozes un uzreiz pieņemt lēmumu par tālāko ārstēšanu. Tāpat jāatjauno arī tehnika – datortehnika, printeri, skeneri. Ikdienā tas viss ir ļoti svarīgi. Tas, cik daudz ārsts iegulda praksē, telpās, aprīkojumā un attīstībā, lielā mērā ir paša ārsta lēmums. Tāpēc arī prakses ir ļoti dažādas. Ir prakses ar vienu kabinetu, un ir prakses ar vairākiem kabinetiem un plašāku piedāvājumu.

– Jums pašai ir svarīgi, lai pakalpojumus cilvēks varētu saņemt tepat uz vietas?

– Jā. Ja cilvēkam nav jābrauc uz Ogri vai Rīgu pēc izmeklējuma vai analīzes, ko varam izdarīt šeit, tas ietaupa viņa laiku un naudu. Arī man kā ārstei ir vieglāk pieņemt lēmumu, ja rezultāts ir pieejams uzreiz. Pacients ir apmierinātāks, ārstēšana sākas ātrāk, un process kļūst vienkāršāks visiem.

– Kā vērtējat savu pacientu attieksmi pret veselību? Vai cilvēki rūpējas par sevi?

– Ir ļoti dažādi. Man ir pacienti, kurus pazīstu jau daudzus gadus – vēl no dakteres Bērziņas laikiem. Par viņiem varu spriest drošāk. Ir pacienti, kuri ir ļoti disciplinēti. Viņi ievēro rekomendācijas, regulāri nāk uz pārbaudēm un seko līdzi savai veselībai. Bet ir arī tādi, ar kuriem daudz jārunā un jāizskaidro. Man ir svarīgi, lai cilvēks pieņemtu pamatotu lēmumu. Lai viņš saprot, kāpēc mēs veicam skrīningus, kāpēc aicinām uz analīzēm, kāpēc nepieciešamas profilaktiskās pārbaudes. Pat tad, ja pacients no kaut kā atsakās, man ir svarīgi, lai viņš saprot, kādas būs sekas. Ar pacientiem, kuri gadiem ilgi ārstējušies pie dakteres Bērziņas, šis darbs jau ir paveikts. Viņi labi saprot profilakses nozīmi. Savukārt ar jaunajiem pacientiem šī sadarbība vēl tikai veidojas. Un lielākā daļa pacientu ir ļoti atsaucīgi un saprotoši.

– Kādas kļūdas pacienti pieļauj visbiežāk?

– Neregulāri lieto medikamentus. Pašrocīgi pārtrauc ārstēšanos. Dažkārt cilvēki vienkārši nav sapratuši, kāpēc konkrētās zāles jālieto. Tāpēc atkal nonākam pie skaidrošanas darba. Daudz ko nosaka arī dzīves ritms – nemitīgā steiga. Kustības, kvalitatīvs miegs, atpūta – tās ir ļoti vienkāršas lietas, bet tieši to visbiežāk pietrūkst. Cilvēki bieži vien apstājas tikai tad, kad slimība viņus piespiež apstāties. Un tad jau ir daudz grūtāk.

– Vai nozīme ir arī sociālajiem apstākļiem?

– Ļoti liela. Ne visiem ir transports. Ne visiem ir iespēja nokļūt līdz speciālistiem vai izmeklējumiem. Īpaši grūti ir vientuļiem senioriem, kuri dzīvo attālākās vietās. Dažreiz problēma nav medicīniska. Problēma ir tāda, ka cilvēks fiziski nevar nokļūt tur, kur viņam vajadzētu nokļūt, nav iespējas finansēt izmeklējumus vai nepieciešamo medikamentu iegādi.

– Kādas slimības šobrīd nākas ārstēt visbiežāk?

– Mūsu sabiedrība noveco. Līdz ar to pieaug pacientu skaits ar vairākām hroniskām slimībām vienlaikus. Cilvēki veiksmīgi ārstējas no onkoloģiskām slimībām, dzīvo ilgāk, bet līdz ar to pieaug arī citu veselības problēmu skaits. Vienlaikus redzam arvien vairāk dažādu nepanesību, alerģiju un imūnsistēmas reakciju jau bērniem.

– Kāpēc tā notiek?

– Grūti pateikt vienu konkrētu iemeslu. Mūsdienās mēs dzīvojam pilnīgi citādi nekā iepriekšējās paaudzes. Ēdam produktus no visas pasaules, visu gadu pieejami augļi un dārzeņi, kas agrāk bija sezonāli. Es nesaku, ka pie vainas ir tikai pārtika, bet domāju, ka dzīvesveids noteikti spēlē lomu. Latvijā kā biežākais nāves iemesls saglabājas sirds un asinsvadu slimības. Insulti, infarkti, paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts – tās joprojām ir slimības, kas rada vislielāko risku.

– Vai slimības kļūst citādas?

– Jā. Nav tā, ka parādījušās ļoti daudzas pilnīgi jaunas slimības. Drīzāk mainās jau zināmās. Pat šķietami vienkārša saaukstēšanās bieži vairs nav tik vienkārša kā agrāk. Slimību gaita ir citāda, nepieciešama cita pieeja ārstēšanai, vairāk izmeklējumu. Dažkārt šķiet, ka vairs nav tādu pavisam vienkāršu saslimšanu.

– Nereti ģimenes ārstu pacienti traucē arī brīvdienās, kā jūs uztverat to? 

– Tas atkarīgs no situācijas. Ja man sestdienas vakarā piezvana un pajautā, vai pirmdien strādāšu, tas nav īpaši patīkami. Taču, ja cilvēkam ir akūta problēma, kas nevar gaidīt, tad, protams, palīdzu. 

– Kas jums pašai šajā darbā sagādā vislielāko prieku?

– Ceturtdienas. Tās mums ir bērnu dienas, kad pieņemu mazākos pacientus. Es vienmēr saku, ka ceturtdienas ir mūsu svētku dienas, jo man ļoti patīk strādāt ar bērniem. Man pat ir īpaši krekliņi, ko velku, dodoties uz praksi ceturtdienās – ar apdruku, kas bērniem varētu patikt. Man ļoti labi izdodas atrast kontaktu ar viņiem, un man ir svarīgi, lai bērns no kabineta aiziet priecīgs.

– Kāpēc tas jums ir tik svarīgi?

– Tāpēc, ka tas veido attieksmi pret veselības aprūpi uz visu dzīvi. Ja bērns jau no mazotnes saprot, ka ārsts nav biedējošs, ka pie ārsta var nākt bez bailēm, tad arī pieaugušā vecumā viņš daudz atbildīgāk rūpēsies par savu veselību. Savā ziņā es ieguldu nākotnē.

– Tāpēc kabinetā ir tik daudz uzlīmju?

– Jā (smejas). Mums ir vesela uzlīmju un plāksteru kolekcija – traktori, suņi un citi dzīvnieki, vienradži, futbola bumbas, multfilmu varoņi. Patiesībā ir gandrīz viss, ko bērns varētu vēlēties. Un tas strādā. Pat ja bērnam ir nācies saņemt poti vai piedzīvot ko nepatīkamu, viņš tomēr aiziet mājās priecīgāks.

– Vai gandarījumu sagādā arī pieaugušie pacienti?

– Protams. Īpaši momentos, kad redzu mūsu sadarbības rezultātu. Piemēram, pacients ilgstoši nav rūpējies par savu veselību. Mēs sākam ārstēšanu, viņš ievēro rekomendācijas, lieto medikamentus, un pēc laika atnāk un saka: «Dakter, es jūtos daudz labāk.» Tie ir brīži, kas dod spēku turpināt. Ir īpaša sajūta redzēt, kā cilvēka dzīves kvalitāte uzlabojas.

– Paralēli darbam Madlienā jūs joprojām strādājat arī Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS)?

– Jā. Pirms pārņēmu šo praksi, NBS strādāju trīs dienas nedēļā. Tur pacienti ir karavīri, taču būtība ir tā pati – cilvēki nāk ar savām veselības problēmām, un mans uzdevums ir palīdzēt. Kad pārņēmu Madlienas praksi, sapratu, ka pilnībā no NBS aiziet nevaru. Tāpēc joprojām vienu dienu nedēļā strādāju arī tur. Arī tas man ir sirdij ļoti tuvs, un neplānoju pārtraukt savu darbību šajā vietā.

– Kas ir grūtākais ģimenes ārsta darbā?

– Patiesībā ne jau slimības. Grūtākais ir brīži, kad pats esi noguris. Pie manis cilvēki nenāk pastāstīt, cik viņiem viss ir labi. Viņi nāk ar sāpēm, problēmām, satraukumu. Dažreiz pacients ir dusmīgs, nobijies vai neapmierināts. Viņš meklē atbildes un reizēm arī vainīgo. Ja pats esi noguris, tad ir daudz grūtāk neuztvert to personīgi. Ar laiku iemācies saprast, ka cilvēks nav dusmīgs uz tevi. Viņš ir satraukts par savu veselību.

– Kā izdodas atgūt spēkus?

– Man ļoti palīdz kustība un daba. Man ir suns Kevins – milzu šnaucers. Mēs daudz staigājam, skrienam, dodamies garos pārgājienos. Jo vairāk strādāju, jo vairāk novērtēju laiku dabā un iespēju vienkārši pabūt kustībā. Tas palīdz pārslēgties no emocionālās slodzes uz fizisku aktivitāti.

– Jums ir arī divi dēli. Vai viņiem jau ir interese par medicīnu?

– Pagaidām ne (smejas). Vecākajam ir septiņi gadi, jaunākajam četri. Es noteikti neuzspiedīšu viņiem medicīnu. Ja izvēlēsies šo ceļu – atbalstīšu. Bet pasaulē ir ļoti daudz profesiju, un svarīgākais ir atrast to, kas pašam patīk.

– Ja būtu iespēja mainīt vienu lietu veselības aprūpes sistēmā, kas tā būtu?

– Mazāk birokrātijas un liekas aprites. Ļoti daudz ģimenes ārsta laika aiziet dokumentu pārrakstīšanai, nosūtījumu, recepšu un citu papīru kārtošanai, ko nereti varētu izdarīt arī speciālists, pie kura pacients jau ir bijis. Rezultātā ģimenes ārsts kļūst gan par koordinatoru, gan sekretāru. Otra būtiska problēma ir pieejamība. Uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem un speciālistiem rindas bieži ir mēnešiem garas, bet par maksu var tikt daudz ātrāk. Ne visi pacienti var samaksāt 100 vai 200 eiro par izmeklējumu, tāpēc viņi gaida, un slimība pa to laiku var progresēt. Tad tā vairs nav tikai medicīniska, bet arī sociāla problēma.

– Parunāsim par apbalvojumu. Kā jūs nonācāt šajā nominācijā?

– Šo pasākumu jau daudzus gadus organizē sadarbībā ar ārstu profesionālajām asociācijām. Ir nominācijas, kur pacienti raksta vēstules par saviem ģimenes ārstiem un māsām. Mana nominācija bija citā kategorijā. Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija no katra reģiona izvirzīja vienu jauno lauku ģimenes ārstu. Šoreiz bijām četri nominanti no dažādiem Latvijas reģioniem. Jaunais ārsts – tas vairāk nozīmē ārstu, kurš salīdzinoši nesen sācis strādāt konkrētajā specialitātē vai reģionā.

Par ieguldījumu lauku medicīnā un pacientu aprūpē Madlienas ģimenes ārste Dita Graudone (centrā) saņem «Veselības centra 4» balvu kā labākā jaunā lauku ģimenes ārste Latvijā. Laureāti sveic «Veselības centra 4» valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds (no labās) un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidents Ainis Dzalbs (no kreisās), uzsverot Ditas profesionalitāti, uzņēmību un nozīmīgo darbu vietējās kopienas labā      Foto avots: vc4.lv

– Kā notika izvērtēšana?

– Vērtētāji brauca uz praksi, skatījās, runājās, iepazinās ar darbu uz vietas. Viņi vērtēja ne tikai pašu ārstu, bet arī vidi, prakses darbu, pieejamību un attīstību.

– Ko jums pašai nozīmē šis apbalvojums?

– Sākumā man pat īsti neticējās. Lielākais novērtējums ir tas, ka mani izvirzīja cilvēki, kurus es ļoti cienu un augstu vērtēju kā profesionāļus. Ja šie cilvēki uzskata, ka esmu kaut ko izdarījusi pareizi, tad laikam tiešām kaut kas ir izdarīts pareizi. Un vēl – cik daudz cilvēku pēc tam par mani priecājās! Milzīgs gandarījums ir par līdzcilvēku un kolēģu prieku un atbalstu, tas liek pasmaidīt un pie sevis noteikt – jā, es esmu īstajā vietā!

– Vai jūs kādreiz gribētu strādāt pilsētā vai slimnīcā?

– Nē. Man ar Rīgu pietika tajos desmit gados, kad tur dzīvoju. Man patīk, ka varu aizbraukt uz teātri vai koncertu, bet dzīvot pilsētā – ne. Man ir svarīga sava vieta, savs ritms, savi cilvēki. Es redzu sevi šeit, Madlienā.