– Ja tev būtu jāpabeidz teikums «Būt tēvam nozīmē…», kā tu to pabeigtu?

– Atbildība. Un skolotāja loma. Man šķiet, tēva uzdevums nav visu laiku bērna vietā kaut ko izdarīt. Tev viņam jāiemāca, lai viņš pats pēc tam var izdarīt. Piemēram, bērns mācās sasiet kurpes. Protams, ātrāk būtu pašam sasiet un skriet tālāk. Bet tad viņš neiemācīsies. Tev tajā brīdī vajadzīgs miers un milzīga pacietība – ļaut viņam mēģināt, kļūdīties un mēģināt vēlreiz. Es uz to skatos kā uz mājas pamatiem. Jo vairāk tu ieliec sākumā, jo vieglāk pēc tam. Ja visu laiku bērna vietā visu darīsi, vēlāk viņam pašam būs grūti. Tas nenozīmē, ka es visu esmu darījis pareizi. Noteikti ne. Es arī visu laiku mācos.

– Vai tavs priekšstats par tēva lomu šodien ir citāds nekā pirms desmit gadiem?

– Pilnīgi noteikti. Tagad man viena no svarīgākajām lietām šķiet klātbūtne. Nepietiek ar to, ka dokumentos esi ierakstīts kā tēvs vai pārskaiti bērnam naudu. Lai saprastu, kas bērnam vajadzīgs, tev viņš ir jāpazīst. Bet, lai pazītu, ir jābūt klāt. Bērni ļoti ātri mainās. Draugi, skola, telefons – tas viss viņus ietekmē. Ja kādu laiku esi distancējies, vienā brīdī vari saprast, ka bērns jau ir citāds, un tev kontakts ar viņu jāveido gandrīz no jauna. Kad viņi atnāk mājās, reizēm jau pēc sejas var redzēt – šodien kaut kas nav... Tad vienam vajag samīļoties, otram parunāt, bet trešajam varbūt vajag vienkārši ļaut aiziet savā istabā un pabūt vienam. To var sajust tikai tad, ja esi ar viņiem kontaktā.

– Tu pats bērnībā tādu tēva klātbūtni izjuti?

– Tētis bija, bet uzmanības droši vien pietrūka. Vasarās daudz dzīvoju pie vecvecākiem Lielvārdē. Tur bija ļoti forši – daba, Daugava, brīvība… bet vecāku tomēr pietrūka. Pietrūka arī, ka kāds pasaka: «Nekas, ja nesanāca, kļūdīties ir normāli – pamēģini vēlreiz!» Man viss bija jāizdara pareizi. Manuprāt, bērnam ir ļoti svarīgi just, ka viņš drīkst mēģināt un ka par katru kļūdu viņu nenosodīs. Saviem bērniem esmu centies dot to, kā man pašam bērnībā pietrūka. Bet arī te jāuzmanās, lai neaizietu otrā galējībā – ja tev pašam kaut kā trūcis, ir viegli savam bērnam mēģināt to iedot ar uzviju. Tāpēc arī pats mācos meklēt vidusceļu.

– Kā tu veido sarunu ar bērniem – vai tev ir svarīgi runāt ar viņiem kā ar līdzvērtīgiem?

– Jā. Man svarīgi bērnu uztvert nopietni. Kad viņš ir mazs, es pietupjos viņa līmenī un runāju aci pret aci, nevis no augšas. Viņš varbūt vēl nezina tik daudz kā pieaugušais, bet tas nenozīmē, ka viņa domas un sajūtas būtu mazāk svarīgas. Bērni daudzās lietās ir patiesāki par mums – bērns vienkārši pasaka: «Man nepatīk.» Pieaugušais jau sāk domāt, ko par viņu padomās. Svarīgi bērnu ne tikai uzklausīt, bet arī sadzirdēt. Ja viņš pats par kaut ko izrāda interesi, jādod iespēja to izmēģināt. Varbūt aizrausies un turpinās, varbūt sapratīs – tas nav mans. Galvenais, lai viņam ir iespēja to noskaidrot pašam.

– Vai ar katru no trim bērniem tev ir citādas attiecības?

– Protams. Viņi visi trīs ir ļoti atšķirīgi, un ar katru arī jāatrod sava pieeja. Ar puišiem dažas lietas man ir vieglāk saprast, jo pats esmu bijis puika un varu atcerēties sevi viņu vecumā. Ar Ančuku reizēm ir lielāks izaicinājums – viņai ir sava meiteņu pasaule, draudzenes, emocijas un jau arī attiecību tēmas. Daudz kas nāk no interneta – tur jau parādās visādi boifrendi, eksboifrendi. Viņai taču ir tikai desmit gadu! (Smejas.) Man kā tētim tā ir pasaule, kuru vēl mācos saprast. Ančuks reizēm savas emocijas prot parādīt ļoti spilgti. Ja viņa kaut ko negrib, var būt gan kāju dauzīšana, gan liela drāma. Esmu sapratis – ja pats sāku uzvilkties, mēs abi tikai kāpinām emocijas. Tāpēc cenšos palikt mierīgs un noķert brīdi, kad var pieslēgt humoru. Reizēm viņa vēl dusmojas, bet jau redzu mazu smaidu – tad saprotu, ka lielais dusmu vilnis iet pāri. Pasaku kaut ko smieklīgu, viņa sāk smieties, es sāku smieties, un spriedze – pššš – aiziet. Humors mums ļoti palīdz (smejas).

– Bet reizēm bērnam vajag arī stingrību?

– Protams. Ir noteikumi un robežas, kas jāievēro. Piemēram, mums ir savi noteikumi par telefonu un ekrāna laiku. Man svarīgi ne tikai pateikt «nedrīkst», bet arī izskaidrot, kāpēc ierobežojums vajadzīgs. Tajā pašā laikā bērnu nevar no visa pasargāt – viņam ir arī pašam jāmēģina un jākļūdās. Vecākam jāizvērtē, kur ļaut pašam mēģināt un kur pateikt: nē, te es tevi pasargāšu.

– Pēc Līgas aiziešanas tev pašam bija jāiemācās arī ļoti daudz praktisku lietu. Kas šķita visgrūtākais?

– Ēst gatavošana. Sākumā pat zupa likās kosmoss (smejas). Tiešām! Domāju – kā vispār zupu vāra? Bet tad vienreiz izdari, otrreiz, un saproti – nekas tik sarežģīts tur nav. Patiesībā sarežģīts bieži vien ir tikai tas, ko tu vēl nemāki. Man pat grūtāk nekā ar ēst gatavošanu gāja ar bērnu drēbēm. Veikali, cilvēki, gaismas, izmēri – tas viss mani ļoti nogurdina. Līga gan bija padomājusi uz priekšu, tāpēc mājās bija arī lielāka izmēra drēbes, kas bērniem noderēja vēlāk. Pamazām arī ar pārējo iemācījos tikt galā. Tagad bērni jau ir lielāki, un arī viņiem pašiem ļauju izvēlēties apģērbu un apavus, saprast, kas der un kas ne. Reizēm kaut ko pasūtam internetā. Tagad tas viss jau šķiet daudz vienkāršāk. Arī bizi uzpīt nav nekas sarežģīts (smejas).

– Vai tev ir grūti lūgt palīdzību?

– Jā. Man vienmēr ir bijis – «es pats tikšu galā». Negribas otram uzkraut savu nastu, jo katram ir sava dzīve un savas rūpes. Es kaut kā ticu, ka katram tiek uzlikts ne vairāk, kā viņš spēj panest. Ja tas ir iedots man, tad man tas arī jānes. Bet dzīve ik pa laikam parāda – visu pats nevari. Kad sportojot sarāvu Ahilleja cīpslu un nonācu slimnīcā, sākumā ārstiem teicu: «Ja šodien neoperēsiet, braucu mājās un rīt atgriezīšos. Man mājās trīs bērni, suns un divi kaķi, man nav laika te gulēt!» Bet izrādījās – būs vien jāguļ. Nācās lūgt palīdzību, palaist vaļā savu «es pats» un pieņemt, ka ne visam jābūt manā kontrolē. Un izrādījās, ka bērni arī tiek galā. Tā man bija ļoti vērtīga mācība.

– Pēkšņi biji vienīgais vecāks līdzās bērniem. Vai tev kādreiz bija sajūta, ka tagad tev jācenšas bērniem būt gan tētim, gan mammai?

– Nē. Es jau pašā sākumā bērniem pateicu: «Mamma ir mirusi. Es neesmu mamma. Es esmu tētis.» Mēģināt kļūt par mammu būtu izlikšanās. Mamma ir mamma, tētis ir tētis, un katram bērna dzīvē ir sava vieta. Protams, bērniem mammas pietrūkst. Ir lietas, ko viņa sajustu un saprastu citādi, dotu kaut ko tādu, ko es kā tētis nevaru. Īpaši to jūtu ar Ančuku – ir brīži, kad viņai droši vien vajadzīgs mammas klēpis, sievišķīgais skatījums un sapratne. Es nevaru kļūt par Līgu un arī nemēģinu viņu aizvietot. Varu būt tētis un dot bērniem to, ko spēju – būt blakus, uzklausīt, samīļot, palīdzēt. Mums vienkārši bija jāpieņem, ka tagad mūsu dzīve ir tāda.

– Kas pēc šī smagā zaudējuma palīdzēja katru rītu atkal piecelties, darīt ierastās lietas un pamazām veidot dzīvi tālāk?

– Bērni. Un pienākuma sajūta. Man nebija iespējas vienkārši apstāties – bija trīs bērni, kuriem mani vajadzēja. No rīta jāceļas, jātaisa ēst, kaut kur jāved, jārunā, jādara visas ikdienas lietas. Bērni mani turēja kustībā. Protams, bija vakari, kad nāca emocijas un asaras, bet no rīta atkal bija jāceļas un jāturpina. Man vispār palīdz kustība – ja ir grūti, man vajag kaut ko darīt. Un svarīgi redzēt jēgu tam, ko daru. Ja ir mērķis, arī grūtam laikam ir vieglāk iziet cauri. Sapratu arī to, ka mums ar bērniem vajag savu dzīves telpu. Tobrīd dzīvojām kopā ar Līgas mammu, bet mūsu skatījums uz bērnu audzināšanu atšķīrās. Es gribēju bērniem dot vairāk brīvības – ļaut pašiem darīt, mēģināt, kļūdīties un uzņemties atbildību. Tāpēc pārcēlāmies uz īrētu dzīvokli Ogrē un sākām veidot paši savu ģimenes ikdienu.

– Sabiedrībā joprojām mēdz būt priekšstats: mamma ir galvenais vecāks, bet tētis vairāk palīdz. Tu tam piekrīti?

– Man šķiet, daudz kas mainās – arvien vairāk redzu tēvus ar ratiņiem, rotaļu laukumos, vedot bērnus uz pulciņiem. Bet, kad cilvēki uzzina, ka viens audzinu trīs bērnus, reakcija bieži ir: «Ko? Tiešām viens pats? Ar trim?» Ja sieviete viena audzina bērnus, tas sabiedrībai kaut kā šķiet pašsaprotamāk. Es pats gan nejūtos kā kaut kas īpašs. Tāda ir mana dzīve, un es daru to, kas jādara.

– No vīrieša bieži sagaida – saņemies, esi stiprs, nerādi vājumu. Kā tev šķiet – kāds ir stiprs vīrietis?

– Tāds, kurš ir pietiekami drošs, lai pateiktu, ko patiesībā domā un jūt. Arī pateikt: «Man ir grūti.» Man tas nešķiet vājums. Tieši otrādi – būt patiesam un atklātam prasa drosmi. Saviem bērniem gribu parādīt, ka arī pieaugušais drīkst kļūdīties. Man nav tā, ka vienmēr esmu mierīgais, perfektais tētis. Arī man emocijas reizēm aiziet. Ir gadījies sadusmoties, iespert pa kādu priekšmetu, bet pēc tam aizeju pie bērniem un pasaku: «Jā, es šoreiz nesavaldījos. Man bija par daudz. Tas nebija pareizi. Piedodiet.» Man šķiet, bērnam ir svarīgi redzēt, ka arī pieaugušais kļūdās. Spēks nav izlikties, ka nekad nekļūdies. Spēks ir spēt to atzīt.

– Ko tu visvairāk gribētu redzēt savos bērnos, kad viņi būs pieauguši?

– Nevis vienkārši, lai «viņiem viss ir labi». Man svarīgāk, lai viņiem ir sajūta: ja es kaut ko gribu, es eju un daru. Mēs visi varam sēdēt un runāt – es gribētu šo, es gribētu to. Bet kaut kādā brīdī jāceļas un jādara. Ja cilvēks atrod to, kam viņš redz jēgu, arī problēmas sāk izskatīties citādi. Tās kļūst par izaicinājumiem. Tev ir motivācija, griba, un tad tu meklē risinājumu. Es kādreiz aiziešu, bērni paliks. Man šķiet, tas būtu svarīgākais mantojums, ko varu viņiem iedot – lai viņi paši domā, izvēlas, mēģina, kļūdās, ceļas un turpina.

– Atskatoties uz laiku, kad Līga vēl bija līdzās, vai ir lietas, par kurām šodien domā – toreiz es varēju rīkoties citādi?

– Protams. Kamēr cilvēks ir blakus, daudzas lietas ar laiku kļūst pašsaprotamas. Tu vienkārši pierodi. Tāpat kā pie siltām zeķēm – tev ir silti, un tu par to vairs nedomā. Arī mums daudz kas gāja tādā mierīgā plūsmā. Atceros, Līga gribēja, lai eju ar viņu uz tautiskajām dejām. Man bija florbols, savas lietas, un es teicu: «Ai, nu, vēlāk.» Tagad uz to skatos citādi. Man šķiet, attiecībās ir svarīgi, lai katram būtu arī kaut kas savs un otrs to respektētu. Bet lai ir lietas, ko darāt kopā. Reizēm vajag arī izkāpt no savas komforta zonas un izdarīt kaut ko tikai tāpēc, ka otram tas ir svarīgi.

– Kas, tavuprāt, ir svarīgākais, lai ģimenē nepazaudētu tuvību un saikni citam ar citu?

– Runāt. Komunikācija ir ļoti svarīga. Un būt klāt – gan viens otram, gan bērniem. Man šķiet, ir labi, ja ir laiks tētim ar bērnu, mammai ar bērnu un arī visiem kopā. Ja katrs visu laiku dzīvo tikai savos darbos un savās lietās, tas kontakts pamazām pazūd. Manuprāt, attiecībās vajag arī iespēju mazliet noilgoties vienam pēc otra. Tam nav vajadzīgs nekāds liels ceļojums – viens var aiziet pastaigāties, otrs palikt mājās, bērns aizbraukt pie vecvecākiem. Un tad jūs atkal satiekaties. Visgaršīgākais jau bieži vien ir tas, kā mazliet pietrūcis.

– Tu saki – svarīgi ir runāt. Kā tas izskatās jūsu ikdienā?

– Vakaros mēs ejam gulēt ap pulksten 21, un tad mums ir izveidojies tāds kā rituāls – apsēžamies visi kopā un pārrunājam dienu. Pajautājam cits citam: kas tev šodien nepatika? Par ko priecājies? Par ko esi pateicīgs? Prieks par to, ko dzirdu – bija garšīgas pusdienas, kāds samīļoja, omīte uz 1. septembri atnesa puķes... Tieši tajos brīžos saproti, cik daudz patiesībā slēpjas mazajās, ikdienišķajās lietās, un bērni pamazām to ir iemācījušies ieraudzīt un novērtēt. Mēs taču ļoti ātri pierodam pie tā, kas mums ir, un sākam to uztvert kā pašsaprotamu. Arī es pats mācos ikdienā vairāk pamanīt šīs mazās lietas un pateikt par tām paldies.

– Tava dzimšanas diena ir dažas dienas pirms Tēva dienas. Ko tu šobrīd novēlētu pats sev – ne tikai kā tēvam, bet Jānim kā cilvēkam?

– Būt drosmīgākam un vairāk izmantot savas iespējas. Es saprotu, ka bērniem esmu iedevis ļoti daudz, bet sevi pašu kaut kādā ziņā esmu atstājis otrajā plānā. Gribētos vairāk realizēt arī sevi. Kaut ko radīt, kaut ko dot citiem. Un vairāk sev ticēt. Man dzīvē ir bijušas iespējas, kurām esmu pateicis «nē» nevis tāpēc, ka nevarētu, bet tāpēc, ka neesmu bijis pietiekami pārliecināts par sevi. Gribētos nākamreiz spēt pateikt «jā». Un vispār es pēdējā laikā mēģinu uz dzimšanas dienu skatīties citādi. No rīta atver acis – paldies, esmu dzīvs. Savā ziņā tā jau ir tava dzimšanas diena. Negribu dzīvot tā, ka mēnešiem gaidu vienu īpašu dienu un pārējās nepamanu. Gribētos, lai katra diena ir kaut mazliet īpaša.