Jankoviču ģimenes mājai nākamgad apritēs simts gadu. To savulaik uzcēlis Ulda vecaistēvs Roberts Andriksons – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vienīgais Meņģeles pusē. «Par dienestu viņš saņēma zemi un šeit uzcēla māju,» stāsta Uldis. 1927. gadā māja tika pabeigta, un 1934. gadā vectēvs apprecējās, ģimenē izauga 4 bērni, no kuriem Ulda mamma Dzidra – jaunākā. Ar lepnumu Uldis piemin, ka vectēva vārds ierakstīts piemiņas vietās Meņģelē, Madlienā un Ogrē. Pēc vectēva nāves saimniecībā dzīvoja ģimenes locekļi, bet vēlāk par mājām un saimniecību rūpējās Ulda onkulis Jānis, kurš palika neprecējies un saimniekoja viens. Pēc skolas beigšanas Ogrē un Rīgā, kur ieguva agronoma izglītību, arī Uldis arvien vairāk iesaistījās saimniecības darbos, līdz pamazām pārņēma saimniekošanu savās rokās.
Jāstrādā kopā
Egita ir meņģeliete. Tā kā arī Uldis Meņģelē bieži pavadīja laiku, abi ir pazīstami kopš bērnības, bet tieši kur un kā tā liktenīgā saskatīšanās notikusi – neviens vairs neatceras. Iespējams, veikalā, kur Egita strādāja, iespējams, kādā zaļumballē. Viņi apprecējās 1995. gadā. Vaicāti, kā izdevies kopā nodzīvot vairāk nekā trīsdesmit gadu, abi pasmaida. Uldis atzīst, ka lielu lomu spēlē kopējs darbs un intereses. «Vienkārši jāstrādā kopā,» viņš saka. Arī Egita piebilst, ka saimniecībā viens otru papildina – kamēr vienam rodas ideja, otrs palīdz to īstenot. Nereti diena sākas ar kādu jaunu ieceri par siltumnīcām, lopiem vai darbiem pagalmā, un tad abi kopā meklē risinājumu.
Sākumā Uldis audzējis dārzeņus – kāpostus, kartupeļus, sīpolus. Tad abi kopā nodarbojušies ar aitkopību, ko pamazām nomainīja gaļas liellopi. Tagad par lopiem rūpējas dēls Rūdolfs, bet darbs siltumnīcās kļuvis par Egitas aizraušanos, kas attīstījusies par nozīmīgu «Ūdriņu» darbības nozari. Pavasarī siltumnīcās aug tulpes, narcises, prīmuliņas, atraitnītes, begonijas, leduspuķes, pelargonijas, petūnijas, samtenes, sanvitālijas, hortenzijas, neļķes un daudzas citas puķes līdz pat vēlam rudenim, šo pulku noslēdzot rudens karalienēm gladiolām un krizantēmām. Vēlāk te aug arī tomātu, paprikas, kāpostu un citu dārzeņu stādi. Daļu stādu Egita audzē no sēklām, daļu no iepirktiem jaunstādiem, kurus pasūta pie Latvijas stādaudzētājiem. Gadu gaitā izveidojusies sadarbība ar apkārtējiem pagastiem un pašvaldības iestādēm. «Ūdriņos» izaudzētās puķes nonāk apstādījumos Meņģelē, Taurupē, Mazozolos, Lauberē un Ērgļos. «Ir cilvēki, kuri gadu no gada atved savus puķu podus, un mēs tos atkal sastādām,» stāsta Egita. Daudzi pircēji saimniecību iepazinuši tirgos Madlienā, Ērgļos, Tīnūžos un citviet apkārtnē, bet citi pēc stādiem un padoma brauc tieši uz «Ūdriņiem». «Cilvēki atbrauc ne tikai pēc puķēm, bet arī aprunāties,» saka Egita. Tieši personiskās attiecības un uzticība ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi klienti pie viņas atgriežas jau vairāk nekā divdesmit gadu.
Ziedi ir Egitas sirdslieta. No agra pavasara, sākot ar visdažādāko krāsu tulpēm, narcisēm un prīmulām, līdz pat vēlam rudenim ar krizantēmām «Ūdriņos» valda ziedu krāsas un smaržas, bet Egita ar rūpību un mīlestību izaudzēto piedāvā saviem klientiem un puķu cienītājiem no tuvākas un tālākas apkārtnes.
Pašu izaudzēts ganāmpulks
Kamēr vecāki darbojas ar stādiem un siltumnīcām, dēls Rūdolfs pamazām uzņēmies atbildību par savu nozari – gaļas lopkopību. «Kad, vēl maziņš būdams, braukāju līdzi tētim traktorā, sapratu, ka mani no laukiem prom dabūt būs grūti,» viņš smaidot saka. Ganāmpulka sākums bija trīs telītes, no kurām izaugusi šodienas saime. ‘Limuzīnas’ šķirni Rūdolfs izvēlējies, jo tā iepatikusies jau pirmajā brīdī, tiklīdz ieraudzījis šīs šķirnes lopus. Vēlāk izvēli apstiprinājušas arī tās priekšrocības – vieglākas atnešanās, laba gaļas kvalitāte un strauja augšana.
«Ūdriņu» ‘Limuzīnas’ šķirnes ganāmpulka daļa – vairākas paaudzes vienuviet. Lielākā daļa saimniecības lopu ir pašu izaudzēti no pirmajām telītēm, ar kurām savulaik sākās Rūdolfa ceļš gaļas lopkopībā.
Šobrīd «Ūdriņu» ganāmpulkā ir ap simt dzīvnieku kopā ar teļiem, un gandrīz visi ir pašu saimniecībā izaudzēti. «Mēs lielus lopus praktiski neesam pirkuši. Ganāmpulks izaudzis no tām pirmajām telītēm un viņu pēcnācējiem,» stāsta Rūdolfs. Ganāmpulka saimnieks ir ‘Limuzīnas’ šķirnes bullis Amors, kurš «Ūdriņos» dzīvo jau vairākus gadus. «Visi domā, ka liels bullis ir bīstams, bet Amors ir ļoti mierīgs,» viņš saka, pakasot Amoram kaklu.
Lopiņi saimniecībā parasti tiek audzēti līdz astoņu mēnešu vecumam, pēc tam tos realizē caur Izsoļu namu. No turienes dzīvnieki visbiežāk nonāk Vācijā un citās Rietumeiropas valstīs, kur tos turpina audzēt. Savukārt perspektīvākās teles Rūdolfs patur ganāmpulka papildināšanai. «Ja gribi attīstīt ganāmpulku, labākās teles jāatstāj mājās,» viņš saka.
Jaunais saimnieks Rūdolfs Jankovičs kopā ar ‘Limuzīnas’ šķirnes bulli Amoru – «Ūdriņu» ganāmpulka saimnieku un vienu no saimniecības lepnumiem. Lai gan Amors ar savu iespaidīgo augumu rada bijību, Rūdolfs smej, ka bullis ir pārsteidzoši miermīlīgs.
Rūdolfs smejot saka, ka lopkopība nemaz nav romantiski saulrieti ganībās, kā reizēm cilvēki iedomājas, nākas saskarties arī ar dažādām grūtībām. «Var būt smagas dzemdības, karstas vasaras, kad pietrūkst barības, vai kāds teļš saslimst. Ar to jārēķinās,» atzīst jaunais saimnieks. Tieši teļu dzimšana viņam sagādā arī vislielāko gandarījumu. Gandarījumu sniedz arī iespēja redzēt sava darba rezultātu – sakoptas ganības, sagatavotu barību ziemai un pašu spēkiem izveidotu veselīgu ganāmpulku, kas pieaug.
Runājot par mērķiem, Rūdolfs vēlas pakāpeniski palielināt ganāmpulku, vairāk strādājot ar tīršķirnes dzīvniekiem. «Ja viss attīstīsies, kā plānots, 30–40 vaislas govis būtu optimāls apjoms,» viņš spriež. Tikpat svarīga ir tehnikas modernizācija un ganību attīstīšana. Par dzīvi pilsētā viņš nekad nav domājis: «Mans birojs ir traktora kabīne. Labākas sajūtas par braukšanu ar traktoru un darbu laukā man nav.»
Vaicāts, ko darītu citādi, ja saimniekošanu sāktu no jauna, Rūdolfs ilgi nedomā: «Droši vien uzreiz pirktu lielākas un tīršķirnes teles, nevis sāktu tik lēnām. Ja mērķis ir gaļas lopkopība, tad jāsāk ar kvalitatīvu ganāmpulku.» Jaunajiem cilvēkiem, kuri apsver domu saimniekot laukos, viņš iesaka nebaidīties mācīties un jautāt padomu pieredzējušākiem saimniekiem. «Tagad informācijas netrūkst – ir internets, kursi, var braukt uz citām saimniecībām un skatīties, kā strādā citi. Galvenais ir nebaidīties prasīt.» Vienlaikus Rūdolfs uzsver, ka lopkopība nav nodarbošanās tiem, kuri meklē vieglu dzīvi – jābūt gatavam nemitīgi mācīties, strādāt un uzņemties atbildību.
Lai gan saimniecības ikdiena šobrīd lielākoties balstās uz trīs cilvēku darbu, ģimenei palīdz arī meita Ance. Viņa dzīvo Rīgā un strādā rehabilitācijas centrā «Vaivari», kur pēc studijām uzsākusi darbu ortožu un tehnisko palīglīdzekļu jomā. Brīvdienās un saspringtākajos sezonas darbos viņa regulāri atgriežas mājās, palīdzot stādu piķēšanā, laistīšanā un citos darbos. «Viņa pati saka, ka brauc uz laukiem atpūsties,» smaida Egita. «Atbrauc piektdienā un drīz vien jau ir pie darba.»
2024. gada jūlijā Jankoviču ģimenei lepnuma pilns brīdis – meita Ance absolvē Rīgas Stradiņa universitāti. Lai gan ikdienā viņa dzīvo un strādā Rīgā, brīvdienās bieži atgriežas «Ūdriņos», kur palīdz ģimenes saimniecībā.
Dzīve rit cikliski
Uldis smejot saka, ka dzīve saimniecībā, gluži kā dabā, rit cikliski. «Lopi negaida, puķes arī negaida,» saka Uldis. Vienā laikā jāpiķē stādi, citā – jāvāc siens, vēl citā visa uzmanība vērsta uz jauno lopu atnešanos. Neskatoties uz šo nemitīgo rosību, Jankoviči prot atrast laiku arī atpūtai. Ģimenē nozīmīga vieta ir sportam – mājās regulāri tiek sekots līdzi hokejam, basketbolam, futbolam, Formulai 1, NHL spēlēm un rallijam. «Kad ir hokeja čempionāts, visi jau zina, ka Egitai mājās būs hokejs,» viņa smejas. Viņas siltumnīcā pat ierīkota speciāla vieta, kur neatliekamu darbu brīžos iespējams atstutēt planšeti un sekot līdzi iecienītajiem sporta notikumiem. Tiem viņi labprāt seko līdzi arī klātienē. Jankoviči ar lielāko prieku dodas arī uz koncertiem un teātra izrādēm. Par tradīciju kļuvuši braucieni uz Nacionālā teātra izrādi «Skroderdienas Silmačos», bet īpašs piedzīvojums bijis grupas Nickelback koncerts Tallinā. Savukārt rudeņos, kad darbs saimniecībā kļuvis mierīgāks, Uldis kā tālbraucējs šoferis dodas reisos pa Eiropu. «Es smejos, ka braucu atpūsties,» viņš joko. Gadu gaitā izbraukāta teju visa Eiropa, tomēr nekur nav radusies vēlme palikt pavisam. «Lai kur aizbrauktu, vienmēr gribas atgriezties mājās,» atzīst Uldis. Arī ceļojumos ģimene cenšas doties regulāri – būts Itālijā, Grieķijā, Beļģijā, Holandē un citviet.
Lai gan «Ūdriņos» gadu gaitā paveikts daudz, ideju un ieceru netrūkst joprojām. Egita gribētu attīstīt siltumnīcu saimniecību, padarot to modernāku un plašāku. Viņas sapnis ir audzēt vēl vairāk griezto ziedu, lai pircējiem vienmēr būtu pieejami pašu audzēti ziedi pušķiem. Egita sapņo arī par savu ziemas dārzu – vietu ar puķēm, palmu, kamīnu un pāris krēsliem, kur nesteidzīgi baudīt skaistos Meņģeles rītus ar kafijas tasi rokās. Uldis gan smej, ka šis sapnis pagaidām tiek atlikts citu saimniecības vajadzību dēļ, turklāt Egitas siltumnīcas nemaz nav sliktākas par šādu ziemas dārzu, atliek tikai iestādīt tur palmas. Pašam Uldim tuvākie darbi saistās ar māju.
Viņš atgādina, ka nākamgad «Ūdriņu» mājām apritēs jau vesels gadsimts, tādēļ viņš uzskata, ka plānotos ēkas remontdarbus vairs nevar atlikt. Mājā viņš vēlas izbūvēt otro stāvu, sakārtot fasādi un pakāpeniski turpināt arī iesākto saimniecības modernizāciju. Tomēr vislielāko gandarījumu viņam sagādā apziņa, ka saimniecībai ir turpinājums. «Man prieks par Rūdolfu,» ar neslēptu lepnumu un gandarījumu saka Uldis. «Ir, kas pārņem un turpina. Zinu – viss nav darīts velti.» Savukārt Rūdolfa nākotnes nodomi sniedzas uz ganībām un tehniku – viņa mērķis ir palielināt ganāmpulku, attīstīt saimniecības tehnisko nodrošinājumu un turpināt darbu laukos. «Galvenais, lai lauki nav tukši un te kaut kas notiek,» viņš saka.
