Pasaulē nācis Balvu slimnīcā un bērnību aizvadījis Kāpes silā. Vecāki izšķīrās, un pieci bērni palika mammas aprūpē. Šobrīd kāds dzīvo Koknesē, kāds Preiļos, jaunākais brālis palicis Latgalē, bet jaunākā māsa – Rēzeknē. Mamma vēl aizvien dzīvo laukos, tagad jau viena, un bērni brauc palīgā. Bet tobrīd, lai palīdzētu ģimenei, vēl nepabeidzis astoņas klases, Ivars aizgāja strādāt fermā – kopt 140 buļļu. «Viss ir izdzīvots, tagad visu protu – gan govi izslaukt, gan aitai vilnu nocirpt ar dzirklēm, izsukāt un no tās vilnas savērpt dziju, sašķeterēt,» saka Ivars. Tiesa gan, smagais darbs sabeidza veselību. Kad palika astoņpadsmit, viņu iesauca armijā, taču nodienēja tikai četrus mēnešus, jo jau tad sāka drupt ceļgalu locītavas. Ivars nonāca Iekšlietu ministrijas hospitālī, kur viņam operēja celi. Veselības dēļ viņu demobilizēja. Atklājās, ka Ivara organisms nepieņem kalciju. No jau minētajām 28 operācijām divdesmit bijušas ceļgaliem, sešas – mugurai un divas – liekot celim mākslīgo protēzi. Bet tas nav traucējis Ivaram ik reizi sasniegt izvirzītos mērķus un nezaudēt optimismu.

Iemīlas savā medmāsā

Tieši slimnīcā sākās arī kas skaists – mīlestība. «Savā pirmajā dienā Iekšlietu ministrijas hospitālī iepazinos ar medmāsu, kurai tā bija pirmā darba diena šajā iestādē. Domāju – nu kā man viņa patīk! Biju viņas pirmais pacients – ļoti kautrīgs, īsti nezināju, kā uzsākt sarunu. Tā bija mana pirmā meitene,» smaidot atceras Ivars, un skaistā medmāsiņa Svetlana kļuva par viņa dzīvesbiedri. Aprīlī būs trīsdesmit gadu, kopš abi ir kopā. Pirmie gadi gan nebija viegli, jo jaunajam pārim galvaspilsētā nebija, kur dzīvot. Pajumti viņi rada Vecrīgā, netālu no Prezidenta pils – Sāpju dievmātes Romas katoļu baznīcā, kur Ivars palīdzēja mācītājam Andrejam Trapučkam dažādos saimniecības darbos, bet Svetlana gatavoja oplātes visām Latvijas baznīcām. Ivars joko, ka abi piecus gadus nodzīvojuši gluži vai kā klosterī, labi iepazīstot baznīcas dzīvi. «Darījām visu, kas nepieciešams, – remontējām, krāsojām, restaurējām baznīcas interjeru,» atceras Ivars.

Taču dzīves apstākļi baznīcas pirmajā stāvā virs pagrabtelpām nebija veselībai draudzīgi. Telpa bija mitra, ar pelējumu. Vecākajai meitai Agnesei sāka rasties veselības problēmas, un ārste ieteica pārcelties dzīvot ārpus Rīgas, kur ir tīrs gaiss, koki un pļavas. 

Taču ceļš līdz tam nebija vienkāršs. Ģimene bija piedzīvojusi smagu emocionālu pārbaudījumu. «Kad sieva bija stāvoklī, viņa pārslimoja masaliņas. Ārsti teica – var būt problēmas, pat ieteica pārtraukt grūtniecību. Bet mēs atteicāmies. Kad sākās dzemdības, biju sievai līdzās. Neraugoties uz brīdinājumiem un sarežģījumiem, piedzima vesela meitenīte. Es viņu pirmais paņēmu rokās,» atceras Ivars. Tagad meitai jau 29 gadi. 

No baznīcas Rīgā – uz vasarnīcu Ogrē 

Pēc šiem notikumiem Ivars strādāja vairākās vietās Rīgā, tostarp maizes ceptuvē pie Normunda Skauģa. Ivars sāka strādāt maizes ceptuvē un dzīvoja tur pat uz vietas kopā ar vēl sešiem puišiem. Tad viņš atrada darbu mēbeļu veikalā, kur nostrādāja piecus gadus. Lai gan naudas nebija daudz un iespējas ierobežotas, ģimene sāka meklēt dzīvesvietu ārpus Rīgas, līdz Ivara rokās nejauši nonāca sludinājums, ka Ogrē, Lašupēs, par trīs ar pusi tūkstošiem rubļu pārdod vasarnīcu. Lēmums par iegādi tika pieņemts, bet trūka galvenā – naudas. Ivars vērsās pie mēbeļu veikala vadītāja ar lūgumu šo summu aizdot, bet sākotnēji saņēma atteikumu. Tomēr viņš nepadevās un šo lūgumu izteica vēl un vēl, līdz vadītājs piekāpās ar norunu, ka Ivars veikalā strādās gandrīz bez algas, līdz parāds būs nomaksāts. 

Drīz vien jaunā ģimene no Vecrīgas pārcēlās uz Ogri. Jaunā dzīvesvieta bija ļoti pieticīga. «Tā bija vasarnīca – viena istabiņa, virtuvīte, mazs koridorītis. Otrajā stāvā bija maza istabiņa, tik zema, ka gandrīz tikai saliecies varēju staigāt. Pirmajā gadā mēs tur palikām arī ziemā. Nebija ūdens, bija tikai malkas plītiņa. Malkas arī nebija – gājām mežā, lasījām zarus, čiekurus. Ūdeni nesām no kaimiņiem. Bērniem uztaisījām divstāvu gultiņu pie krāsns, lai būtu siltāk. Ūdens pa nakti sasala. Gulēju pie sienas – man mati piesala pie dēļiem. Bija līdz mīnus 32 grādiem. Bet mēs izturējām – pārziemojām,» atceras Ivars. Pakāpeniski dzīve uzlabojās, mājiņa tika nosiltināta, un ģimene tur nodzīvoja vairāk nekā 20 gadu. Tieši tur piedzima otra meita. Lai atdotu parādu, Ivars meklēja dažādus papilddarbus, tostarp iemācījās pārtaisīt un pielāgot mēbeles. Viņš arī remontēja dzīvokļus, birojus. Tad radās iespēja strādāt Rīgas Sociālajā dienestā par audzinātāju grupu dzīvokļos. Ikdiena nebija vienkārša – dienā darbs mēbeļu veikalā, vakaros dažādi piepelnīšanās darbi, bet nedēļas nogalēs darbs grupu dzīvokļos.

Ģimenes dzīve šajā laikā palika otrajā plānā. Sieva ar bērniem dzīvoja Ogrē un brauca pie viņa, lai bērni vispār varētu redzēt tēvu, kurš dienu un nakti strādāja. Šie bija gadi, kad galvenais mērķis bija viens – atdot parādu veikala vadītājam. Kad tas beidzot izdevās, sajūta bija neaprakstāma. 

Pašam sava mazā Latgale

Pēc tam Ivars sāka meklēt darbu tuvāk mājām, lai vairs nebūtu jābraukā uz Rīgu. Ogres 1. vidusskolā vajadzēja galdnieku un santehniķi. Ivaram praktiskās iemaņas bija, un viņu pieņēma skolas saimniecības daļā, vienlaikus Ivars piestrādāja arī par šoferi. Paralēli viņš strādāja arī Sporta centrā un skolā Suntažu ielā, kur mācījās bērni ar īpašām vajadzībām. 

Dzīve bija grūta, bet tajā pašā laikā interesanta. Bērni auga, un darbs deva sajūtu, ka viss virzās uz priekšu. Ivars iestājās arī vakarskolā un pabeidza vidusskolu. 

Pēc vairāk nekā 20 gadiem Lašupēs ģimene nolēma meklēt plašāku vietu. Viņš bija sācis nodarboties ar bitēm – uzlicis dažus stropus. Vienu brīdi pat tika iegādāts īpašums Latgalē, uz kuru piecus gadus katru nedēļas nogali visa ģimene brauca strādāt – kopt zemi, pļaut, tīrīt aizaugušās teritorijas. Piektdienas vakarā ceļā, svētdienas vakarā atpakaļ, jo pirmdien atkal darbs.

Izšķirošais pavērsiens notika, kad kāds paziņa pastāstīja par iespēju iegādāties zemi pie Selēka ezera Tīnūžos. Aizbraucot un ieraugot šo vietu – kalnus, lejas un mežu, Ivars uzreiz sajuta – šī vieta ir viņa: «Šī ir mana mazā Latgale».

Zemi viņš ieguva izsolē. Nācās ņemt kredītu. Te nebija ne elektrības, ne infrastruktūras. Taču Ivars bija pārliecināts – galvenais ir vieta, pārējo var izbūvēt. Šobrīd ģimene tur dzīvo jau astoto gadu un joprojām turpina attīstīt savu saimniecību.

Un līdz ar šo vietu pilnībā atgriezās arī bērnības intereses – bites. Ivaram nekad nav bijis bail no bitēm. «Bite nekož – bitei nav zobu. Tā var tikai iedzelt,» viņš smaidot atceras teicienu no bērnības.

Savulaik kaimiņš bija rādījis savvaļas bites, kas dzīvoja kokā izdobtā dobumā. Tās bija niknākas, bet izturīgākas – neslimoja un deva īpašu medu. Viņš tās turēja, lai krustotu ar mājas bitēm, padarot saimes stiprākas.

Arī Ivara vecmāmiņai kādreiz bija bites. Interese, kas sākās bērnībā, ar gadiem tikai pieauga. Šodien viņa saimniecībā bites ir visur – uz zemes, kokos, dabā. 

Ar bitēm kopš bērnības 

Stāstot par savu šodienu, Ivars atgriežas bērnībā – laikā, kad vēl pats neapzinājās, cik ļoti šie notikumi noteiks viņa turpmāko dzīvi. Kādu no spilgtākajām atmiņām viņš saista ar vecmāmiņu un bitēm.

Vecmāmiņa Leontīna jeb mīļi saukta – Babiņa Ivaram reiz teica, ka ies pie bitēm un lai viņš paliek istabā, jo bites var sakost. Kamēr vecmāmiņa rosījās pie stropiem, puisēns tomēr izlavījās ārā un, paslēpies aiz mājas stūra, vēroja notiekošo. Vecmāmiņai galvā bija maska, viņa grieza ārā medus šūnas un lika tās bļodā. Medus sviedes toreiz vēl nebija – viss notika pa vecam. Mazais Ivars piegāja arvien tuvāk, līdz beidzot ar pirkstu sāka ķeksēt medu un likt mutē. «Un bites – pa muti, pa matiem, visur. Es viss lipīgs, pliku vēderu, vienās drēbītēs, basām kājām. Babiņa, to ieraugot, metās glābt, raujot bites nost, bet jo vairāk tās tika dzītas prom, jo vairāk nāca klāt – medus tās pievilināja. Apkārtējie jau bija pārliecināti, ka bērnam būs slikti. Taču, kad mani nomazgāja un apskatīja, atklājās – neviena bite nebija iedzēlusi. Tad Babiņa mammai teica – tas puika būs bitenieks. Šie vārdi vēlāk izrādījās pravietiski,» smaidot atceras Ivars, kura dzīve šodien ir cieši saistīta ar bitēm. Viņa īpašumā jau aptuveni piecus gadus kokos izvietoti koka bluķi jeb kūzuli, kuros apmetas savvaļas bites. Sākumā bijusi tikai ideja un interese – vēlme darīt tā, kā darīja senāk, ļaujot bitēm dzīvot dabiski, bez cilvēka iejaukšanās.

Viņš uzsver, ka nekad nav bijis īpaši alerģisks pret bišu dzēlieniem. Ar laiku tie kļuvuši par ikdienu. Ivars ir pārliecināts, ka cilvēks ir cieši saistīts ar dabu, arī ar bišu indi. «Mēs esam saindēti ar pārtiku un zālēm. Viena tabletīte palīdz vienai lietai, bet kopumā grauj organismu. Bite ir viens no visdabiskākajiem ārstniecības līdzekļiem. Un propoliss – vēl dabiskāku grūti iedomāties,» atzīst Ivars.

Aizraušanās – savvaļas bites

Bites kūzulos netiek ievietotas mākslīgi, tās pašas izvēlas vietu, pašas veido šūnas. Tomēr process nav vienkāršs. Lai izveidotu piemērotu mājvietu, nepieciešami atbilstoši koka bluķi. Ne katrs der – jābūt tādam, kas ir izpuvis. Ivars meklē materiālus zāģētavās, organizē transportu, apstrādā koksni no ārpuses ar lineļļu un priežu darvu – tas koku saglabā. Iekšpusi izsmērē ar propolisu – tas pievilina bites. Šī metode balstīta senās tradīcijās. Arī viņa vectēvam mežā bijuši bišu koki – dobumi priedēs, kur dzīvojušas savvaļas bites. Kad vajadzēja medu, viņš paņēma tikai mazliet – bērniem vai slimajiem. Lielāko daļu atstāja bitēm. Arī Ivars cenšas turpināt šo pieeju – neviens bites netraucē, neņem ārā medu, neliek zāles. Viņām ļauj dzīvot mierīgi – kā dabā.

Ar kūzulu veidošanu viņš nodarbojas jau aptuveni 12 gadu. Ogres Zilajos kalnos izveidota arī īpaša bišu taka, kur vairāk nekā divdesmit šo koka stropu izvietoti dabiskā vidē. 

Ar laiku Ivara darbs ar bitēm kļuva ne tikai par aizraušanos, bet arī par vietu, kurp dodas citi – gan bērni, gan pieaugušie, lai ieraudzītu un saprastu ko tādu, kas ikdienā paliek nepamanīts. Viņš sākumā nemaz neesot domājis, ka tas kādu īpaši interesēs, bet interese aug. Ivaram zvana, raksta, piesakās, laikus rezervē reizēm pat vairākus mēnešus iepriekš. Bišu taka, ko Ivars izveidojis, ir dzīva vide, kur viss notiek pa īstam. Kūzuli kokos izvietoti apmēram trīs metru augstumā – pietiekami zemu, lai varētu saskatīt, bet pietiekami augstu, lai netraucētu pašām bitēm. Dažviet pie kūzuliem piestiprinātas trepītes, lai cilvēks var uzkāpt un ieskatīties. Dažiem ir durtiņas, citus var atvērt no apakšas. Ivars mēdz izņemt arī kādu gabaliņu medus, ko pagaršot. «Es viņas netraucēju. Nepūšu dūmus, neko tādu. Atveru lēnām, mierīgi, saulainā laikā. Viņām nav laika uz tevi skatīties – viņas strādā. Bites lido pēc nektāra, atgriežas, dodas atkal prom. Cilvēks šajā ritmā ir tikai garāmgājējs,» saka Ivars. 

Viņš pats saka, ka pietiek vien uz brīdi apstāties pie bišu stropa, lai viss liekais atkāptos. Pazūd ikdienas rūpes, nogurums un spriedze. Paliek tikai kustība – bites, kas lido iekšā un ārā no stropa, ziedputekšņu smarža, nektāra saldums gaisā. Tā ir sajūta, kuru grūti izskaidrot, bet viegli izjust.

Jo ilgāk viņš uzturas pie bitēm, jo spēcīgāk jūt šo mieru. Viņaprāt, tā nav nejaušība – propolisa smarža, bišu darba ritms un vibrācija iedarbojas uz cilvēka nervu sistēmu, elpošanu, pat domāšanu.

Taču vēl viena tēma, kas viņam ir īpaši svarīga, ir bišu dziedinošais spēks. Viņš ir pārliecināts, ka bišu inde palīdz. Protams, ar vienu dzēlienu neko neizārstēt, bet pakāpeniski – pēc pāris mēnešiem veselība sāk atgriezties.

Palīdz noticēt Ziemassvētku brīnumam

Pēc daudziem darba gadiem Ivars šobrīd dzīvo citādi. Pēdējais darbs bija Ogres tehnikumā – audzinātājs, kur nostrādāti trīs gadi. Veselība liek sevi manīt – viņam piešķirta otrā invaliditātes grupa. Kā pats joko – tagad viņš ir brīvs kā bite. Dzīvo sev – klausoties putnu vīterošanā, kuri mīt ap 300 putnu būrīšos, kas izvietoti pie mājām. Jau otro gadu ap Ziemassvētku laiku viņš kļūst par Ogres Zilo kalnu Ziemassvētku vecīti. 

Patiesībā tas Ivaram nav nekas jauns. Par Ziemassvētku vecīti viņš kļūst jau gandrīz trīsdesmit gadu. Viss sācies laikā, kad paša bērni bijuši mazi un sieva strādājusi bērnudārzā «Sprīdītis». Tad viņš sapratis – tiklīdz uzvelk kostīmu, uzliek bārdu un cepuri, notiek kaut kas neizskaidrojams. Balss kļūst citāda, kustības mainās, un viņš pats pārtop tēlā. Bērni to jūt. Viņi nāk klāt, sēžas klēpī, apskauj, uzticas.

Viņš atceras, kā vēl skolas laikā, astotajā klasē, pirmo reizi pārģērbies par Ziemassvētku vecīti kaimiņu bērniem. Kostīms bijis vienkāršs, pat mazliet neveikls – kāds pat pajokojis, ka izskatās vairāk pēc čigānu vecīša. Taču bērniem tas nebija svarīgi. Viņiem patika, viņi ticēja, un ar to pietika.

Gadu gaitā šī loma kļuvusi par daļu no viņa identitātes. Viņš ir gājis pie vienām un tām pašām ģimenēm gadiem ilgi – pat 18 gadu pēc kārtas. Redzējis, kā bērni aug, kā mainās dzīves, bet pats palicis kā nemainīgs svētku simbols.

Līdzās darbam ar bitēm un pārtapšanu par Ziemassvētku vecīti viņš nodarbojas arī ar senlietu saglabāšanu – restaurē vecos vērpjamos ratiņus, kuru viņam ir ap trīsdesmit. Ratiņi nav nejauša aizraušanās – tie saistīti ar dzimtas vēsturi: «Bērnībā gulējām – ratiņš rūca, pamodāmies – ratiņš rūca. Babiņa vērpa, auda. Viņai bija stelles.»

Babiņa devusies aizsaulē, taču viņas atstātais mantojums nav zudis. Tas dzīvo atmiņās, prasmēs un arī konkrētās lietās, kas saglabātas līdz mūsdienām. Tieši šī iemesla dēļ radusies vēlme jaunajai paaudzei parādīt, kā cilvēki dzīvoja laikā, kad nebija ne elektrības, ne interneta, ne mūsdienu ērtību, bet bija prasmes, pacietība un darbs ar savām rokām.

Aicina apmeklēt vērpjamo ratiņu izstādi

Tīnūžu Tautas namā atklāta izstāde «Vecais ratiņš atkal rūc», kurā galvenā vieta atvēlēta Ivara kolekcijai – vērpjamajiem ratiņiem. Tajā skatāmi ap divdesmit dažādu ratiņu. Taču izstāde nav tikai par ratiņiem – tajā ir arī citas vēsturiskas lietas, kas stāsta par amatniecības tradīcijām. Piemēram, koka mucas, senas ermoņikas un īpaša pūra lāde, kas, iespējams, datējama pat ar 17. gadsimtu. Šī lāde ir unikāla ar to, ka pilnībā izgatavota no koka, ieskaitot eņģes. Ne mazāk vērtīgas ir arī jostas – vairāk nekā 200 gadu vecas, austas no dabiski krāsotas dzijas. 

Īpaša vieta kolekcijā ir Babiņas vērpjamajam ratiņam – ģimenes relikvijai, kas saglabāta un atjaunota. Iespējams, tas pat nācis no vēl senākiem laikiem, no vecmāmiņas tēva. Šādi priekšmeti nav aizstājami – tie nes sev līdzi dzimtas vēsturi.

Lielākā daļa ratiņu iegūti dāvanā no tuviniekiem, bet pārējie iegādāti par dažādām summām. Katrs ir kā atsevišķs stāsts, un viens no tiem pat atklājis negaidītu pārsteigumu. Restaurācijas laikā, izjaucot ratiņu mehānismu, atrasta 1938. gada desmit latu banknote. Tā kļuvusi par simbolisku atradumu, kas apliecina, ka arī priekšmetos mēdz slēpties vēsture.

Šobrīd Ivara kolekcijā ir vairāk nekā trīsdesmit ratiņu, no kuriem daļa jau restaurēti, bet citi vēl gaida savu kārtu. Darbs pie tiem nav vienkāršs – bieži nepieciešams izgatavot detaļas no jauna, saglabājot autentiskumu. Taču tas ir darbs ar jēgu – saglabāt to, kas citādi varētu pazust.

Aicinājums apmeklēt izstādi īpaši adresēts jaunajai paaudzei, jo daudzi jaunieši šādus ratiņus dzīvē nemaz nav redzējuši. Savukārt vecākajai paaudzei tie raisa atmiņas – par laikiem, kad šādas lietas bija ikdiena, nevis muzeja eksponāts. Izstāde Tīnūžu Tautas namā apskatāma vēl līdz 30. aprīlim.

Ivars – brīvs kā bite turpina sapņot

Tomēr, runājot par svarīgāko dzīvē, secinājums ir ļoti skaidrs – vislielākā vērtība ir ģimene, veselība un spēja strādāt. 

Nākotnē vēl ir sapņi. Viens no tiem – izveidot vietu, kas būtu gan muzejs, gan dzīva darbnīca, kur var ne tikai skatīties, bet arī pašiem izmēģināt senās prasmes: art zemi, sēt graudus, apstrādāt linus, vērpt dziju. Jau tagad gadu gaitā savākti dažādi priekšmeti, pat sena kuļmašīna, kas kādreiz varētu atkal tikt iedarbināta. Tā būtu iespēja saglabāt un nodot tālāk to dzīvesveidu, kurā cilvēks ir ciešā saiknē ar darbu, dabu un savām rokām.

Ir arī doma par Ziemassvētku vecīša mājiņu, kur bērni varētu nākt ne tikai ziemā, bet visu gadu – satikt šo tēlu, redzēt, kā viņš dzīvo, kā darbojas, kā savienojas pasaku pasaule ar ikdienas darbu un dabu. Vai tas viss piepildīsies – to rādīs laiks, taču līdzšinējā pieredze rāda, ka sapņi mēdz īstenoties.

Sarunas noslēgumā jautāts, ko gribētu novēlēt sev un citiem, Ivars saka, ka tās ir vienkāršas, bet ļoti būtiskas lietas – veselība, miers un saticība gan ģimenē, gan pasaulē kopumā. Viņš uzsver, ka svarīgi būt iecietīgiem un saprotošiem vienam pret otru, jo mūsdienu steigā cilvēki bieži aizmirst cilvēciskās vērtības. 

«Ja man jautātu, kas paliks pēc mums, es teiktu, ka paliek tas, kas ir dzīvs. Paliek bites, kas lido no zieda uz ziedu un atrod ceļu atpakaļ savā stropā. Paliek mežs, kur katrs solis vēl joprojām māca cilvēkam skatīties, kur viņš liek kāju. Paliek bērnu acis, kad viņi pirmo reizi ierauga Ziemassvētku vecīti nevis pasakā, bet dzīvē. Un paliek doma, ka cilvēks nav atrauts no dabas – viņš tajā vienkārši ir aizmirsis atgriezties,» saka Ivars Rancāns.