Krapē Rasmu Vītoliņu pazīst daudzi. Vieni viņu zina kā čaklo «Kastaņu» saimnieci, citi – kā medus, olu un citu lauku labumu tirgotāju, vēl citi – kā aktīvu vietējās dzīves dalībnieci, rokdarbnieci un ilggadēju dejotāju. Viņas ikdiena nav iedomājama bez darba, kustības, rokdarbiem un rūpēm par savējiem.
Rasma ir dzimusi un augusi Krapē. Saimniecību «Kastaņi» kopā ar vīru Kasparu viņi iegādājās pirms 25 gadiem, uzsākot šeit savu saimniekošanas ceļu. Toreiz te bijusi vien māja un kūts, bet viss pārējais tapis pamazām – ar lielu darbu, neatlaidību un pacietību. Pie mājas plešas četri hektāri zemes, kopumā saimniecībā ir 18 hektāru pašu zemes un vēl aptuveni 60 hektāru tiek nomāti un apstrādāti.
Medus saldums un darba smagums
Šobrīd «Kastaņos» ir sešas govis un trīs telītes. Piens tiek nodots Lietuvā, jo tur par to maksā vairāk. Rasma atklāj, ka tiek apsvērta doma pāriet uz gaļas lopu audzēšanu. Saimniecībā ir arī 35 bišu stropi. Medu ģimene tirgo, lieto paši, no vaska lej sveces, to arī nodod, lai iegūtu gatavās stropos liekamās vaska plāksnes. Pirmais medus ienākas jau maijā – no pūpoliem un kārkliem. Rasma zina teikt, ka tas esot pats vērtīgākais, garšīgākais un stiprākais medus. Daļa medus tiek krēmota – trīs diennaktis tas tiek maisīts speciālā tvertnē, līdz kļūst krēmīgs, tāds tas nekad nesacukurojas.
«Kastaņos» ir gana plašs vistu pulks – veselas 300 Kohini šķirnes vistas, un lauku olas pircēji ļoti novērtē. «Kad sāk lietot lauku olas, veikala vairs negrib,» savu klientu paradumus raksturo Rasma. Reizēm cilvēku prasības gan pārsteidzot. Kāds vēlas tikai tādas olas, kurām «gailis nav bijis klāt», citam svarīgi, lai piens būtu ar rokām slaukts un govs apsēklota «dabīgi». Rasma uz šādām prasībām raugās ar smaidu un tādās reizēs parasti iesaka uzsākt saimniekot pašiem un īstenot visas savas vēlmes.
Ikdiena saimniecībā, protams, nav tikai romantisks stāsta par laukiem. Tajā netrūkst rūpju, arī zaudējumu un noguruma. Piemēram, pavisam nesen vienā naktī lapsa nokodusi teju 50 vistu! Ir bijusi saskaršanās arī ar slimību, kad vistas nācās nolikvidēt un iegādāties jaunas. Ievērojamu ietaupījumu sniedz uzstādītā saules bateriju sistēma, bet māja tiek apkurināta ar malku, ko paši sarūpē ziemā savā mežā. Tas nav nekāds vieglais darbs – vienas brīvdienas uz mežu dodas Rasma, otras – meita Antra. Tur koki tiek nogāzti, sakrauti traktorā, atvesti mājās, un visi kopā atvesto sazāģē, saskalda un sakrāmē šķūnī. Rasmai patīk skaldīt malku. «Kas tad tur – pakš, un alksnītis ir uz pusēm,» viņa smejoties saka.
Kā atzīst Rasma, saimniekošana laukos ir dzīvesveids, kurā nekas nerodas pats no sevis, turklāt ar saimniekošanu savā sētā vien nepietiek, lai izdzīvotu, jo nemitīgi ir jāiegulda – degvielā, tehnikā, graudos, lopu uzturēšanā... Tāpēc gan viņa, gan Kaspars vienmēr ir strādājuši arī pamatdarbā ārpus saimniecības. Kaspars ir autobusa šoferis, šobrīd izvadā skolēnus Lauberē, savukārt Rasma ilgus gadus strādājusi par auklīti bērnudārzā Skrīveros, bet šogad jau ceturto sezonu strādās «AB parkā» Lēdmanē.
Darbs, dejas, sirds lietām
Rasma atzīst, ka lauku dzīve ir vīra sirds darbs un aizraušanās, viņa ir tikai palīdze un atbalstītāja, bet arī dzīvoklī negribētu dzīvot: «Dzīvoklī man nebūtu, ko darīt. Šeit izej kaut vai vienkārši ārā un neviens tevi netraucē un nevienu tu netraucē.» Kuri ir tad tie brīži, kas sniedz lielāko gandarījumu par darbu saimniecībā? Rasma atzīst, ka tie ir, esot tirdziņos un dzirdot klientu labās atsauksmes par garšīgajām olām un medu. «Gadās, ka cilvēks nopērk medu nedaudz un saka – ja garšos, atnāks vēl pakaļ. Pēc brīža skatos – nāk ar trīs litru burku, esot labs,» smejot saka Rasma.
Vītoliņu dzīvesstāstā būtiska vieta ir dejošanai, kas ir abu kopīgā aizraušanās. Abi ar vīru 25 gadus nodejojuši Madlienas vidējās paaudzes deju kolektīvā «Made», tajā dejojuši arī visi trīs abu bērni, ar kolektīvu izbraukātas ārzemes, piedalījušies visos Dziesmu un deju svētkos, Rasma bijusi pat Eiropiādē. «Kolektīvs principā ir tava otra ģimene,» smaidot saka Rasma. Kaspars dejo arī deju kolektīvā «Aija» Ogrē, bet Rasma savulaik aizrāvusies arī ar vēderdejām un līnijdejām, pasniegusi pat līnijdeju nodarbības dāmām Skrīveros un Krapē. Tagad veselība vairs neļauj dejot tik aktīvi, taču deju pietrūkstot.
Rasma ir daudzpusīga un radoša, par savu lielāko aizraušanos sauc rokdarbus. Daudz ko viņa apguvusi, strādājot bērnudārzā, daudz ko, pašas intereses vadīta. Iemācījusies gan klūdziņas pīt, gan stikla pērļu kroņus radīt, gan veidot lielformāta ziedus, gan tamborēt un adīt. Ar lielāko aizrautību Rasma ada zeķes un dažādās tehnikās rada plecu lakatus – tos tamborē un auž uz rāmja. «Ja tikai gribas, visu kaut ko var iemācīties,» viņa saka. Viņa arī ir piedalījusies dažādu meistarklašu vadīšanā tepat Krapē, aktīvi iesaistās vietējā sabiedriskajā dzīvē – palīdz pasākumos, radošajās darbnīcās, reizēm Ziemassvētkos ir rūķis, piedalās tirgos un citos vietējos notikumos. Rasmas dzīves formula ir: «Ja sēdēsi, rokas klēpī salicis, un neko nedarīsi, nekā nebūs. Katrs pats veido savu dzīves ritmu un domā par to, kas viņu aizrauj, kas sagādā prieku, un izvēlas to darīt.»
Arī ģimene Rasmas dzīvē ieņem īpaši nozīmīgu vietu. Viņai ir trīs bērni – Laura, Antra un Dins Dainis – un divi mazbērni – Artūrs (1,7 gadi) un Melisa (7,5 gadi). Dins Dainis ir ugunsdzēsējs un strādā arī par šoferi Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, bet Laura ir audzinātāja bērnudārzā. Antra ar mazo Artūru dzīvo «Kastaņos», bet Laura un Dins Dainis – Ogrē. Rasma ar Kasparu daudz laika pavada kopā ar Artūru, jo Antra jau agrās rīta stundās dodas uz darbu mēbeļu ražotnē «Kvist» Mālpilī, bet bērnudārza gaitas mazais sāks tikai rudenī. Artūrs aktīvi iesaistās visos lauku darbos, bet jo īpaši palīdzot opim labot lauku tehniku. Īpaši brīži ģimenei ir svētki, Lieldienas un Ziemassvētki, kad visi satiekas «Kastaņos». Lieldienās visi kopā meklē zaķa saslēptos saldumus pagalmā, krāso olas sīpolu mizās, dodas uz pagasta centru izšūpoties, gatavo dažādus gardumus un bauda kopābūšanas prieku. Bet Ziemassvētkos «Kastaņos» smaržo pēc skujām un pīrāgiem. Lielā egle tiek izraudzīta un pārvesta no meža, kopā pušķota, bet mutē kūstošus pīrādziņus sacep Laura, kurai pirmā profesija ir konditore. «Kādreiz eglīti pušķojām ar pašu gatavotiem rotājumiem, tagad – nopērkam modernos. Mums ir arī tradīcija katru gadu izvēlēties tēmu un attiecīgi saģērbties. Pēdējos Ziemassvētkos bijām smurfi,» smejot saka Rasma.
No malas raugoties, varētu šķist, ka ikdiena saimniecībā ir smaga darba pilna, taču Rasma, stāstot par savu dzīvi, staro priekā un vieglumā. Runājot par sapņiem, viņa nefantazē par villu okeāna krastā vai bezrūpīgiem ceļojumiem, bet gan par pagrabu, kur glabāt kartupeļus un rudenī sakonservētās salātu, gurķu un zupu sagatavju burciņas. Un tieši šajā vienkāršībā slēpjas viņas dzīves patiesā vērtība – spēja novērtēt to, kas ir, un cik jēgpilni tas ir, nevis dzīties pēc tā, cik daudz varētu būt, vienlaikus līdzās ikdienas pienākumiem atrodot laiku tam, kas patiesi sagādā prieku un aizrauj.
