- Šajā klasē radošums jūtams gan darbos, gan burtiski – atmosfērā. Kā tu pati nonāci uz radošā ceļa? 

- Mana mamma bija radoša. Viņai ļoti patika dažādi rokdarbi. Vecāki gan bija šķīrušies, tētis bija brīvmākslinieks, lai gan nemācīts, bet prata viskaut ko. Ģimenē par viņu vienmēr teica: "Nu jā, tas jau mākslinieks." Viņam, lai kaut ko izdarītu, vajadzēja iedvesmu, un tas teiciens par viņu nereti bija tādā tonī, ka man tas iedeva šo “negatīvās pieskaņas” sajūtu. Ja kāds man saka "tu esi māksliniece", es uzreiz saku - nē, nē, nē, es esmu ļoti apzinīga. Tomēr sevī ielikto talantu es apjautu jau skolas laikā. Jutu, ka varu zīmēt vai pārzīmēt labāk. Saņēmu daudz komplimentus klasē par zīmēšanu. Gāju visādos radošos pulciņos, tamborēju, darīju rokdarbus. Lietainās dienās mājās vienmēr zīmēju — tas bija mans veids, kā izpausties.

- Un tas iedeva drosmi ar mākslu saistīt arī tālākās mācības?

- Jā, 8. klasē sāku mācīties Bauskas Mākslas skolā. Tas pavēra ceļu tālāk. Man bija arī viena draudzenīte, pēc devītās klases viņa man jautāja, ko es darīšot tālāk. Viņa jau pati bija iestājusies Rīgā un teica: "Kāpēc tev līdz vidusskolai jāgaida? Ej uz lietišķajiem." Un es pēc 9.klases iestājos tur. Tagad tā ir Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola. Man tur viss ļoti patika un arī labi sanāca. Mums tur bija viens ļoti spēcīgs akadēmiskās zīmēšanas skolotājs. Viņš bija vai nu ukraiņu vai krievu tautības, un latviski nerunāja vispār. Stundas pie viņa mums notika krieviski. Viņš bija jau gados, bet bija tik ļoti labs skolotājs. Viņā bija tāda krievu zīmēšanas skola iekšā! Tad man reiz atnāca doma, ja var būt tik labs skolotājs, tad man gribas būt par mākslas skolotāju. Tā es aizgāju pēc tam uz mākslas pedagogiem.

Sagatavošanas grupu bērnu darbiņu izstāde Ogres Mūzikas un mākslas skolā, foto - OgreNet

- Tātad pedagoģija tevi interesēja vairāk nekā tīrā māksla?
- Tīrā māksla mani neinteresēja bez pedagoģijas. Bija gan ieteikumi no skolotāju puses, lai stājos akadēmijā, bet es atbildēju, ka nesajūtu sevī mākslinieku. Manī nebija šīs vēlmes pašapliecināties, pašizpausties, taisīt personālizstādes. Man ļoti patīk radoši darboties, bet es jutu, ka neesmu tāda tipiska māksliniece. 

Jau ceturtajā kursā mums bija jāiet praksē. Un es joprojām esmu tik pateicīga Dievam, ka vienmēr viss tā sakārtojies manā ceļā. Es toreiz apmeklēju Mateja draudzi Rīgā, un tur bija māksliniece Dzintra Aulmane. Viņas brālis Pēteris bija dibinājis šo mākslas skolu Ogrē un organizēja ekskursiju mākslas skolu skolotājiem. Mani toreiz nejauši pasauca līdzi, vai negribu doties uz Ogres Mākslas skolu ekskursijā. Es domāju - labi, braucam. Vēlāk, kad pienāca laiks meklēt prakses vietu, man bija atmiņā, ka es taču te esmu bijusi ekskursijā un esmu tikusies pat ar vadību. Te es sarunāju prakses vietu Ogrē. Radās nepieciešamība aizvietot vienu skolotāju, kura devās dekrētā. To pusgadu pabeidzu kā praktikante, un pa vasaru mani jau pieņēma oficiāli darbā.

- Un tas bija tavs starts?
- Jā. Esmu tik laimīga, ka šodien varu darīt to, kas man patīk. Un tas noticis tā, it kā man kāds izritinātu paklāju un man vienkārši pa to jāiet.

- Vai no tā stingrā, krieviski runājošā pedagoga esi kaut ko paņēmusi savā praksē?
- Gan jā, gan nē. Viņš tiešām bija ārprātīgi stingrs. Tik stingrs, ka mums visiem bija bail. Ja stunda sākās deviņos, tad mums deviņos bija jau jāsēž pie galda ar uzasinātu zīmuli un gataviem darbam. Mēs nevarējām atļauties ienākt deviņos un sākt gatavoties. Ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, bet es visu precīzi atceros. Zīmēšanas stunda notika no deviņiem līdz divpadsmitiem, un tu pat uz tualeti nevarēji aiziet, bija tik intensīvi jāzīmē. Viņš staigāja aizmugurē un visu laiku komentēja. Šis skolotājs mums sāka mācīt ceturtajā kursā, kad mēs jau trīs gadus bijām mācījušies un domājām, ka mēs protam zīmēt, mums ir desmitnieki. Viņš nolika darbus pie sienas un teica: "minus dva" (mīnus divi - latv.) Un tad paskaidroja: "Jūs zīmējat ņikak.” (jūs zīmējat nekā, latv.) Tā sākās riktīga treniņa skola.

- Bet tevi tas nesalauza?
- Nē. Vienā brīdī bija mana zvaigžņu stunda. Visi aktīvi zīmē, un tad viņš saka: "Kristīne — lučše vseh." Viņš pateica, ka es zīmēju nevis zem divi, bet “uz divi” (smejas) Tas bija tāds kompliments! Labākais kompliments no viņa bija tad, kad viņš teica, ka redz, ka tu uzlabo savu darbu. Beigās es pie viņa dabūju atzīmi “astoņi”. Pedagogi skatē manu veikumu novērtēja ar deviņi, bet man bija tā apziņa, ka pie šā skolotāja es dabūju “astoņi”.

Metodiski no viņa esmu daudz ko paņēmusi zīmēšanai. Es labi varu izskaidrot, kāpēc zīmējot tas ir tā un kāpēc jādara citādāk. Savu stundu vadības stilu esmu gan izveidojusi pavisam citu, jo šī skolotāja stils bija par stingru. 

Kaligrāfiskā darba procesā "Manas garšas" veikalā, foto - Aija Krodere

- Kā tu nonāci pie kaligrāfijas, tas taču nenotika vienā dienā?
- Pie kaligrāfijas nonācu arī tieši caur mākslas skolu. Pirms kādiem astoņiem gadiem man iedeva mācīt priekšmetu “Burtu mācība”. Tur bija viss, kas saistīts ar burtiem  - rakstība ar roku, dažādi rakstības veidi, konstruētie, rakstītie burti. Mākslas skola bija iepirkusi materiālus - dažādus "brush" flomāsterus un citus rīkus. Es sāku ar tiem arvien vairāk mēģināt rakstīt kaligrāfiski. Sapratu, ko es gribu uzlabot, mācījos no kādiem pašmācības materiāliem un darba lapām. Tā lēnām gāju uz priekšu.

- Kaligrāfijā vienmēr ir kur augt?
- Protams! Es sevi pat nesaucu par kaligrāfi. Tie īstie meistari māk daudzus stilus, ne tikai vienu. Man ir savs komforta stils, kurā jūtos labi, bet ir daudz variāciju, daudz instrumentu, un es jūtu, ka vajadzētu spert soli uz priekšu. Tagad gan esmu mazliet iestrēgusi, es rakstu savā vienā stilā, bet neizjūtu, ka ļoti attīstos šobrīd. Tāpēc skatos kursus un meistarklases vairākas, kuras labprāt apmeklētu. Es labprāt mācos lietas, kas man  patīk un dod prieku!

- Vai vari parādīt savu rokrakstu?
- Redzi, šis te ir mans parastais rokraksts. (rāda pierakstu kladi) Tikko biju Ķegumā, bibliotēkā vajadzēja ko uzrakstīt uz lapas, lūk, nu tik ķēpīgi ir mani burti parastie. Brīžiem pati pēc tam nesaprotu, kas tur rakstīts. (smejas) Manam tētim arī bija tāds rokraksts.

- Rokraksts kā mediķiem, kā mēdz teikt …
- Jā! Tieši tā. Bet skaties, šis te ir mans superinstruments. Es vairs nerakstu ar tušu un spalvu ikdienā. Atklāju šo marķieri, ar kuru var uzvilkt gan ļoti smalku, gan ļoti biezu līniju. Tas imitē tušu, velkot uz augšu, piespiediens ir viegls, velkot uz leju — riktīgi jāpiespiež. Tas ir mans atklājums, ar ko strādāju. Ja vajag kaut ko īpaši specifisku, tad, protams, pieslēdzos arī tušai un spalvai. Un daudz ērtāk.

Kaligrāfijā tev visu laiku ir ļoti jākoncentrējas, elpa pat jāaiztur. Rakstot visu laiku jādomā, lai attālumi ir vienādi, burti vienādā izmērā, augstumi vienādi, un vēl jāvelk tās līnijas. Kā mans jau pieminētais diženais skolotājs teica, arī māksliniekiem, tāpat kā mūziķiem, jātrenējas katru dienu. 

Ja mākslinieks grib veikli zīmēt vai rakstīt, viņam katru dienu roka jātrenē. Ar rakstīšanu ir līdzīgi. Es ar kaligrāfiju nodarbojos kādus astoņus gadus, bet tagad, protams, katru dienu nerakstu pa stundai, kā vajadzētu. Es sevi noteikti nesaucu par kaligrāfijas meistari!

- Tā rakstīšana ar roku ir svarīga cilvēka attīstībā?
- Tagad bērniem rakstīšana ar roku ir gaužām bēdīga. Bet rakstīt ar roku vajag, tas tiešām iedod ko ļoti svarīgu. Maziem bērniem jāattīsta smalkā motorika. Tas, ko tu dari ar roku, ir saistīts ar visu pārējo, jo tev ar prātu jāvada sava roka. Tu esi tai kā virsvadītājs. Kādreiz jau visu pārrakstīja ar roku. Piemēram, mūki sēdēja un Svētos rakstus pārrakstīja stundām ar spalvu. Rokrakstam bija jābūt salasāmam. Man ir bijuši visādi brīnumi tajos brīžos, kad bērniem jādod spalva un tuša. Tur ir ļoti svarīgs pareizs satvēriens, bet tu paskaties, viens tur šādi, otrs citādi. Tāpēc mēs skolā pārgājām uz flomāsteriem. Jo citādi sākas puņķi un asaras, bērns cenšas, nesanāk, un nesanāk tikai tāpēc, ka viņš nepareizi tur rīku. Un tad vēl nokrīt kāds pleķis, izlīst tuša, beigās ārprāts. 

Kristīnes kaligrāfiskā rokraksta veikums garšvielu veikalā, Foto - OgreNet

- Kā tev izveidojās sadarbība, piemēram, ar Ogres garšvielu veikalu "Manām garšām"?
- Mums draudzē ir kūku cepēja Elizabete, kurai ir "Cakeberg" zīmols. Biju zīmējusi viņai logo, ko vēlāk bija ieraudzījusi Baiba Grīnberga no “Manām garšām”. Viņa iepatikās un arī savas idejas un palūdza palīdzību. Es vienreiz biju iegājusi veikaliņā un pamanīju, cik atšķirīgi ir sarakstītas zīmītes pie garšvielām. Man bija sajūta, ka es varētu palīdzēt. Vienkārši sarakstīju zīmītes un aiznesu - iedevu. Viņai iepatikās un tā mēs palēnām sākām sadarboties. Priecājos, ka arī manai meitai bija iespēja ilgāku laiku strādāt šajā veikaliņā.

Ar ģimeni Salaspils Botāniskā dārza oranžērijā, foto - Dita Svarupa
 
- Klausoties tevi, dzirdu, ka tavā dzīvē nozīmīga loma ir arī ticībai. Vai tā nāk jau no bērnības?
- Jā. Mana vecvecmāmiņa bija Bauskas luterāņu draudzes locekle un atmodas laikā ap 1990. gadu  līdz viņai atnāca ziņa, ka bērniem tiek organizēta svētdienas skola. To toreiz vadīja kāda ģimene, kas bija atbraukusi no Amerikas. Mani tur aizveda un tā es sāku to regulāri apmeklēt. 

Tas, ka Dievs ir un ka citādi nevar būt, man bija pašsaprotami. Man vienkārši nebija citu variantu. Vecvecmamma bija par to stāstījusi, tēvreizi mācījusi, un tas manī bija ielikts. Un es kā mazs bērns piedzīvoju tiešām stipru ticības pieredzi, saistītu ar saviem mājas mīluļiem. 
Mums bija mazs kucēniņš, un es viņu nejauši izmetu no rokām. Man šķita ka viņš ir uz robežas, lai nomirtu. Es viņu nesu vetārstam un pa ceļam lūdzu: "Dievs, kaut tikai viņš būtu sasitis kāju un nekas vairāk." Nākamajā dienā vetārsts tieši tā arī pateica: "Viņam viss ir kārtībā, viņš ir tikai sasitis kāju." Man bija kādi astoņi vai deviņi gadi, un man tas bija pilnīgs pierādījums, ka Dievs patiešām mani dzird!

Tad mums pazuda kaķis. Vecmamma teica: "Viss, viņš vairs mājās neatnāks. Kaķi aiziet un pazūd." Atceros, tas bija pavasaris, viņa siltumnīcā piķēja stādiņus, un es nostājos un teicu: "Nē, viņš būs mājās. Es lūdzu Dievu, viņš atnāks." Izgāju no siltumnīcas, un pa taciņu nāk tas kaķis. Ienācu atpakaļ un teicu: "Nu redzi, es tev teicu." Tie bija divi spilgti gadījumi manā bērnībā - atbildētas lūgšanas, kas ielika pārliecību visai dzīvei: Viņš ir, Viņš dzird, Viņš klausās, un tur nav nekā apstrīdama. Ticības ceļš turpinājās ļoti organiski  -no svētdienas skolas Bauskas baptistu draudzē līdz nometnēm, un pēc tam mācības Rīgā, kur mēs vesels bars aizgājām uz lietišķajiem un daudzi no mums sāka iet uz Mateja draudzi.

- Kā ir tagad pieaugušā vecumā ar šo pārliecību, ka Dievs dzird lūgšanas?
- Tagad es vienkārši zinu, ka ne viss notiek tā, kā mēs lūdzam, un ne tas, ko mēs lūdzam, vienmēr ir labākais mums. Bet ir tā sajūta, ka Dievs ir pāri visam. Viņš visu kontrolē, vada, zina. Lai arī kas notiktu, lai cik grūti būtu, tu zini, ka tev ir aizmugure. Tu zini, ka Viņš ir. Dieva mīlestību mēs varam piedzīvot arī caur saviem līdzcilvēkiem.

Ar ģimeni Salaspils Botāniskā dārza oranžērijā, foto - Dita Svarupa