– Gada sākumā jūs saņēmāt Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) atzinību. Par ko tā bija?

– Ar LLKC sadarbojamies jau ilgāku laiku. Janvāra beigās viņi rīkoja gada noslēguma pasākumu, kurā piedalījāmies pirmo reizi un, mums par pārsteigumu, saņēmām šo atzinību. Saimniecību veidojam kopš 1993. gada, un varētu šķist, ka pēc tik ilga laika viss jau ir zināms, taču tā nav – situācija mainās, tehnoloģijas attīstās, un ik pa laikam ir jāpapildina zināšanas. Turklāt esam bioloģiskā saimniecība, kas nozīmē, ka nelietojam konvencionālajā lauksaimniecībā izmantotos līdzekļus un izaicinājumu netrūkst. Tāpēc izmantojam iespējas konsultēties ar speciālistiem un piedalīties dažādos LLKC piedāvātajos pasākumos. Ar centru sadarbojamies gan lopkopības un zemkopības jautājumos, gan arī grāmatvedību kārtojam ar viņu palīdzību.

– Vai «Ķesteri» ir mantota saimniecība? Kā tā radās un veidojās? 

– Esmu dzimis un pirmos dzīves gadus audzis Birzgalē. Kad vecāki izšķīrās, dzīvesvieta mainījās, bet es te pavadīju vasaras pie saviem vecvecākiem. Birzgale manās atmiņās saglabājusies kā laimīgā zeme. Vecvecāki dzīvoja apmēram 8 kilometrus no centra. Vectēvs Jānis un vecmamma Fiodosija. Viņa bija ukrainiete, atbrauca uz Latviju 1937. gadā un pusgada laikā iemācījās latviešu valodu. Viņa strādāja pie Ērika Hānberga vecākiem par kalponi. Kad uzzinājām, ka šeit tiek pārdota veca māja, kūts un 2 hektāri zemes, nolēmām to pirkt. Tolaik ar sievu Aldu dzīvojām Beibežos, Bauskas novadā, kādus 25 kilometrus no šejienes. Viens puika mums bija ratos, otrs – sievai vēderā. Līdzi, kā smejot, pusotra govs – govs un telīte. Mani vecāki bija vienkārši strādnieki saimniecībās: mamma bija slaucēja, tētis – lopkopis, sievas mamma arī bija slaucēja, tā ka mēs abi no mazām dienām zinājām, kas ir lauku darbs, ferma un lopi, un mums tas patika. Sākumā man nebija lielu ambīciju par savu saimniecību. Tikai pamazām sākām iekopt. Viss, kas mums tagad ir, sasniegts ar pašu darbu. 

– Arī šobrīd varat teikt, ka Birzgale ir jūsu laimīgā zeme?

– Jā, protams! Te es esmu dzimis un audzis. Te es no nulles esmu uzcēlis savu saimniecību, te ir izauguši mani bērni, aug mani mazbērni. Turklāt Birzgale atrodas pašā Latvijas vidū – viss ir sasniedzams. Uz vietas ir skola, bērnudārzs, ārsts. Prieks redzēt, ka nāk jaunas ģimenes, atgriežas jaunieši, pērk mājas, atjauno tās. Perspektīva ir.

– Kā attīstījās «Ķesteri»?

– Saimniecība ir dibināta 1993. gadā. Ganāmpulks pieauga lēnām. Sākumā desmit govis, tad vairāk. Vecā kūtiņa bija tāda, ka varēja zvaigznes caur beigto jumtu skaitīt… Jauno fermu uzcēlām 2001. gadā. Ar saviem spēkiem, ar tā brīža zināšanām. Man bija 34 gadi – jūra līdz ceļiem, dodiet tik darbu (smejas)! Sākotnēji bija plānots, ka jaunajā fermā būs tikai 24 govis, bet to skaits ir pieaudzis līdz 36 slaucamām govīm un 24 jaunlopiem. Arī zemes apjoms ir pieaudzis – kopā ar nomātajām zemēm ir ap 160 hektāru. Tiklīdz parādījās SAPARD programma, ar LLKC atbalstu uzrakstījām pirmo saimniecības modernizācijas projektu un 2003. gadā nopirkām pirmo Valtra traktoru, ar kuru visu saimniecību esam uzcēluši. Pēc tam realizējām arī citus projektus – kūts modernizāciju, iegādājāmies lopbarības sagatavošanas tehniku, 2020. gadā – lieljaudas traktoru, ar ko ievērojami ātrāk iespējams apstrādāt zemi, sagatavot lopbarību. Pateicoties šim traktoram, varam piedalīties pašvaldības iepirkumos un jau 4. sezonu ziemā tīrām pagasta ceļus. Parēķinājām, ka viens aplis, lai viss būtu iztīrīts, ir 320 kilometru. Pagājušajā sezonā gan ne reizes neizbraucām, bet šī ir laba papildu iespēja nopelnīt, lai būtu, ko ieguldīt saimniecībā. Šogad mums ir arī plāns izveidot tehnikas apkopes vietu – remontu zonu.

– Ko jūs audzējat?

– Pamatā zālāju lopbarībai. Un savām vajadzībām, nedaudz arī realizācijai, bioloģiskos graudus – kviešus un auzas. Lielākā daļa gan aiziet lopbarībai.

– Kāpēc jūsu izvēle ir bioloģiskā saimniecība?

– Tā ir mana pārliecība. Redzot, kā strādā konvencionāli, izmantojot dažādas ķīmijas un miglošanas, man tas nav pieņemami. Es nevienu nenosodu, tas ir viņu darbs. Un man prieks, ka tāda pārliecība, kāda ir man, ir arī manam dēlam. Ikdienā bioloģisku saimniecību, protams, ir grūtāk pārvaldīt. Piemēram, govīm barībā nevaram dot visu, ko vajadzētu, jo bioloģiski tādu produktu nav vai tie ir ļoti dārgi. Piemēram, rapšu spraukumi, kas govīm ir proteīna avots. Meklējam alternatīvas – bioloģiskos zirņus, un tie ir krietni dārgāki. Runājot par laukkopību, laukus cenšamies kaļķot, dot kāliju. Šogad atradām arī piemērotu fosfora mēslojumu. Reizi trijos gados veicam augsnes analīzes. Sākumā augsne bija paskāba, tagad, regulāri kaļķojot, esam pacēluši līdz līmenim, kas kviešiem skaitās labs, – ap seši. Tas viss maksā. Bet, ja grib rezultātu, ir jādara.

– Kā jūs pielāgojaties laikapstākļiem? Plānojat darbus pēc laika prognozēm?

– Saimniecībā vadošā nozare ir piena lopkopība, un mēs esam atkarīgi no laika apstākļiem. Skatāmies prognozes, bet drošas tās ir, maksimums, divām dienām. Siena pļaušanai vajag vismaz piecas dienas. Tā ir spēle uz risku – reizēm paveicas, reizēm ne. Normāla lauksaimnieka dzīve. Ne velti saka – vislielākā azartspēle ir lauksaimniecība.

– Kāpēc jūs darāt šo darbu? Tik daudz risku!

– Lauki – tas ir mans. Es no mazām dienām esmu audzināts – ja darbs ir iesākts, tas jānoved līdz galam. Tā man mācīja vecvecāki un vecāki, no viņiem tas nācis, viņi visi ir bijuši laucinieki. Šī ir iekšēja sajūta. Gan spīts, gan nepiekāpība. Pa visiem šiem gadiem – cik bijušas piena krīzes, kad licies, ka tūlīt būs viss cauri... Viena no tādām bija 2007. gadā. Tolaik piena cenas – nekādas, apkārt saimniecības likvidējās, briesmīgi bija skatīties, mēs domājām – ko mēs citu darīsim? Pacietīsimies, iznesīsim cauri. Lai noturētu saimniecību, 2007. gadā iestājos Ogres Zemessardzes 54. kaujas atbalsta bataljonā, biju profesionālā dienesta karavīrs, rotas virsseržants. 2018. gadā atvaļinājos. Nebija viegli to apvienot ar darbu saimniecībā, bet mēs izvilkām. Tas ir dzīvesveids. Mēs ar sievu daudzreiz esam runājuši – mēs nevarētu iedomāties sevi pilsētā. Starp citu, ir pat bijis šāds piedāvājums. Sieva strādāja «Rīgas apģērbā», bija laba šuvēja, kad precējāmies – piedāvāja dzīvokli Pļavniekos. Mēs atteicāmies, jo esam laucinieki. 

– Labi, ka jums abiem sakritušas vēlmes!

– Jā, dzīvoklis pilsētā būtu komforts (smejas). Bet tagad simt procentu ir pārliecība – negribētu. Jā, esam sevi nodzinuši ar šo darbu, daudz ko esam sev atteikuši, veselības ir tādas, kādas ir, bet tā ir bijusi mūsu izvēle, neviens uz šo nav spiedis. Tas ir mūsu dzīvesveids.

– Vai saimniecību pārņems nākamā paaudze?

– Mums ir divi dēli, Imants un Edgars, un meita Linda. Imants dzīvo Birzgalē un strādā Ogres Zemessardzes 54. kaujas atbalsta bataljonā, viņš ir arī profesionālā dienesta karavīrs. Edgars strādā Gaisa spēkos Lielvārdē, viņš pabeidza bioķīmiķus Olainē, tad armija, no ierindnieka ir izaudzis līdz virsniekam. Linda dzīvo Ogresgalā un ir bērna kopšanas atvaļinājumā, beigusi studijas biznesa vadībā un strādā būvniecības darbinieku rekrutēšanas jomā. Imants pēc pamatskolas aizgāja uz Vecpiebalgu – tajā laikā tur bija spēcīga jaunsargu kustība. Es pats arī tolaik biju iesaistīts Jaunsardzē, kopā ar kolēģiem strādājām ar bērniem Birzgalē. Mani bērni tajā visā uzauga, un arī viņiem militārā vide bija pazīstama. 

Kad Imants beidza vidusskolu, mums bija saruna par saimniecību. Es teicu, ka nevienam neko neuzspiežu, cik ilgi varēsim – tik strādāsim, kad vairs nevarēsim – tad likvidēsim. Šī saruna Imantam raisīja lielas pārdomas, viņš nevarēja iedomāties, ka saimniecību kādreiz varētu likvidēt, un pieņēma lēmumu, ka nākotnē vēlas šo darbu pārņemt. Būtībā saimniecībā mūsu bērni ir strādājuši no mazām dienām. Puikām vēl nebija 10 gadu, tikko kājas sasniedza pedāļus, tā brauca ar traktoru. Meita jau 12 gados slauca govis un mammai varēja iedot brīvu. Viņi lauku dzīvi zina no A līdz Z. Imants iestājās Lauksaimniecības universitātē, ir lauku saimniecības vadītājs un agronoms. Kad viņš absolvēja universitāti, bija 2006. gads. Tie bija smagi gadi, saimniecībā nebija iespējams nopelnīt tik, cik jaunam cilvēkam vajadzētu. Viņam bija interese, tāpat kā man, arī par armijas lietām. Imants aktīvi darbojās Jaunsardzē, vēlāk Zemessardzē un pieņēma lēmumu doties profesionālajā dienestā. Pēc savām iespējām viņš vienmēr saimniecībā ir klāt un palīdz, īpaši sezonas darbos – pie sējas, barības sagādes, pļaušanas un kulšanas. Tāpat arī Edgars. Viņiem ir savi darbi, pienākumi, savas ģimenes, savas mājas uzcēluši, daudz strādā – tāpat kā es savā laikā (smejas). Bet es zinu, ka būs, kas manu iesākto darbu turpinās. Aug mani mazbērni, kuriem arī ir interese – īpaši braukt ar traktoru (smejas). Imantam un Gerdai ir meita Elza (12 gadu) un dēls Olivers (8 gadi), Edgaram un Guntai – Ģirts (11 gadu) un Everts (drīz būs 7), Linda un Emīls audzina mazo Ernestu. Krustdēls Artis, kas man ir kā paša dēls, ar sievu Olgu dzīvo blakus mājā un audzina Karlīni (13 gadu) un Arvi (8 gadi).

– Jūs nu gan esat kupla saime! 

– Jā, tā ir vērtība. Tās dēļ ir vērts dzīvot (Guntaram acīs sariešas asaras). Mēs ejam plašumā. Dzīvot tikai sev – tā nav cilvēka misija.

– Jums būtu vilšanās, ja bērni neizrādītu interesi pārņemt saimniecību? 

– Noteikti ne. Katram ir sava dzīve, katram sava galva uz pleciem, neko nedrīkst uzspiest. Ja cilvēks darītu ar negribēšanu, no tā nebūtu rezultāta. 

– Kā jums veidojas sadarbība ar dēlu – nav domstarpību saimniecības darbā?

– Mēs mēdzam šad tad skaļi parunāt (smejas). Protams, ir paaudžu konflikts, to neslēpšu.

– Kuros jautājumos?

– Tie mainās (smejas). Es saku – vajag tā, dēls saka – tā. Beigu beigās jau vienmēr atrodam kompromisu. 

(Šajā brīdī istabā sāk ņaudēt kaķis un Guntars iet noskaidrot, kas viņam vainas, nosakot: «Jā, kaķi mums ir izlaisti…» Kad ēdiena trauks papildināts – Guntars smejoties atgriežas pie sarunas.)

– Vai ir sarežģīti sabalansēt saimniekošanas tradīcijas ar modernizāciju?

– Nē, bet ar modernizāciju jābūt ļoti uzmanīgiem. Negribu nevienu mācīt, taču Latvijā bieži redzu, ka fermas būvē pēc paraugiem, kas īsti neatbilst mūsu klimatam. Ir prieks, ka cilvēki ceļ jaunas fermas, bet, kad redzu vaļējās fermas un jautāju, ko darīs ziemā pie lieliem saliem, atbilde nereti ir – kādi sali, ziemu taču vairs nebūs! Bet paskatieties, kāda bija šī ziema! Mēs bieži skatāmies uz Vācijas dienvidiem vai Franciju, kur šādas sistēmas strādā, jo tur nav tik bargu ziemu, bet daudz retāk ņemam piemēru no Skandināvijas, kur klimats ir līdzīgāks mūsu apstākļiem. Vaļējās fermas, protams, uzcelt ir lētāk, bet, piemēram, es savu fermu veidoju pēc vecajām tradīcijām – ar griestiem, biezām, siltinātām sienām. Šoziem man nekas neaizsala – ne kūtsmēslu izvešana, ne barošanas sistēmas. Tikmēr dažiem paziņām ar modernām fermām gāja grūtāk. Tāpēc modernizācijā ļoti svarīga ir kritiskā domāšana – nevajag skriet pakaļ, kur skaistāka reklāma. Ja plānojam iegādāties kaut ko jaunu, kopā ar dēlu rūpīgi izpētām informāciju, atsauksmes, skatāmies materiālus internetā. Mūsdienās informācija ir pieejama, tikai jāveic kārtīga izpēte. Protams, kļūdas gadās arī pašiem, bet vēl svarīgāk ir nepārņemt risinājumus akli no citām valstīm, pirms tie nav pārbaudīti mūsu apstākļos. Ja runājam par tradīcijām, protams, ar rokām vairs sienu nepļaujam un govis neslaucam – ir slaukšanas aparāti. Bet pamats ir palicis nemainīts: patiesas rūpes par lopiem un zemi. Ja gribi kaut ko no tā dabūt, par to ir jārūpējas. 

– Vai jūs savas govis uztverat kā saimniecības dzīvniekus vai drīzāk kā mājdzīvniekus?

– Mūsu govīm ir vārdi, un katra ir ar savu raksturu (smejas). Ir savas mīlules. Tā nav «konveijera» attieksme. Tā ir ikdienas komunikācija, pašsaprotama lieta. Tā ir mīļa lauku rutīna. Vai pilsētā, dzīvoklī kaut ko tādu varētu piedzīvot (smejas)?

– Kā jūs realizējat pienu?

– Jau kopš 90. gadiem mums ir laba sadarbība ar «Rīgas piena kombinātu». Cenas nav augstākās, bet pēdējos divos gados tās bijušas stabilas, turklāt naudu ieskaita divas reizes mēnesī, un nekad nav bijusi aizķeršanās. To novērtēju, tāpēc nekad neesmu lēkājis starp uzpircējiem. 

– Cik piena spējat saražot?

– Pagājušajā gadā saražotais daudzums bija ap 200 tonnu piena. 

– Jums pašam garšo piens?

– Jā, protams (smejas)! Ar to esmu uzaudzis. Visvairāk man garšo silts piens ar rupjmaizes šķēli. Arī mani bērni ar pienu izauga.

– Ja jūs tagad nonāktu situācijā, kad nolēmāt iegādāties šo zemi un veidot saimniecību, jūs darītu to vēlreiz?

– Domāju – jā, bet visdrīzāk ar šo galvu un to spēku dažas lietas noteikti darītu citādāk (smejas).

– Kāda bijusi vērtīgākā mācība, ko devusi saimniekošana?

– Pacietība. Ja nebūtu pacietības, mēs nebūtu tikuši tik tālu. Ir gadi, kad ir mīnusi, ir gadi, kad ir krīze, bet galvenais – nevajag mest plinti krūmos. Varbūt tūdaļ, kad gribas jau mest, nāks brīdis, kad rezultāts beidzot ir. Mums tā ir bijis.

– Vai ir kaut kas, ko cilvēki, kuri nenodarbojas ar lauksaimniecību, nesaprot par jūsu darbu? 

– Daudzi līdz galam nesaprot, ko nozīmē subsīdijas. Nav jau tā, ka «zemniekiem krīt nauda no Eiropas». Mēs gribētu par savu produkciju saņemt pilnu samaksu – par to, ko ieguldām un darām. Bet vai tad pārējie būtu spējīgi par to maksāt? Tas ir sarežģīti. Un ir arī birokrātija, pārpratumi, ir bezatbildīgi cilvēki ar varas sajūtu, kuri dažkārt pat likumus «tulko» greizi un grib uzspiest savu. Tas bremzē. Bet pati būtība taču ir vienkārša: ja nebūs zemnieku, nebūs pārtikas. Bez daudzām citām profesijām var iztikt, bet bez ēšanas – ne.

– Ko jūs ieteiktu jauniem cilvēkiem, kuri domā – palikt laukos vai ne?

– (Nopūšas.) Viens ir skaidrs – lauki ir grūts, smags darbs. Tur vajag spītību, apņēmību un sapni. Grūtībās nedrīkst nolaist spārnus. Kā jau teicu, arī mums ir bijuši smagi kritieni. Bet ir vērts atcerēties teicienu: «Kas mūs nenogalina, padara stiprākus.» Tā ir sāpīga pieredze, bet no tās mācies un norūdies.

– Kāds ir jūsu sapnis? Kādu redzat saimniecību pēc pieciem desmit gadiem? 

– Tā ir stabilitāte. Spēcīga dzimta. Spēcīga saimniecība. Nevajag uzreiz simts govju, pietiek ar 60, galvenais, lai tās ir augsti ražīgas, lai būtu ražas uz laukiem. Attīstība ir dzinulis, kas liek dzīvot un domāt uz priekšu. Lēnu garu esam attīstījušies. Nevar uzreiz gribēt visu. Daudzi sapņi jau ir piepildījušies... Viens no tiem – pagājušajā gadā mēs pabeidzām savu māju. Būvniecību sākām 2008. gadā, kad bērni vēl gāja skolā, un katram bija ieplānota sava istaba. Tagad, kad māja ir pabeigta, bērni jau paši dzīvo savās mājās (smejas). Sākumā domājām – kas tad dzīvos augšstāvā? Atnāca mazbērni un teica: «Papa, neuztraucies, mēs te noliksim gultas un pa vasaru dzīvosim.» Tas ir tāds skaists tradīciju aplis – kā mēs savulaik vasarās dzīvojām pie saviem vecvecākiem, tā tagad mazbērni varēs būt pie mums. Tas ļoti silda dvēseli. Runājot par nākotni, redzu, ka dēlam Imantam šī saimniecība interesē arvien vairāk – viņam ir savas idejas un plāni. Saprotu, ka būs, kas pārņem iesākto. Kā viņš pats saka – mūsu saimniecība tiks attīstīta arī nākamajās paaudzēs.

– Un viņi visi vienmēr atcerēsies vectēvu Guntaru, kurš saimniecību dibinājis…

– Es nesaku, ka esmu to viens izdarījis. Visi kopā esam darījuši – es, sieva, bērni, arī draugi un pat kaimiņi. 

– Vai jums ir vēl kādi sapņi? 

– Jā… es iesāku par māju runāt. Es gribu, lai šī mūsu jaunā māja vienmēr būtu kā mūsu dzimtas māja. Mēs to uzcēlām kopā ar puikām, paši savām rokām… (Aizdomājas.) Dzimtas māja ir izejas punkts. Tā ir tradīcija. Tā ir vieta, kas satur ģimeni kopā. Mūsu nemainīgā tradīcija ir sanākt visiem kopā Ziemassvētkos. Pagājušajā gadā pirmo gadu pulcējāmies jaunajā mājā. Mans lielākais prieks ir bērni un mazbērni. Prieks redzēt, ka mana ģimene ir laimīga. Tā ir mana vērtība. 

– Kāds ir jūsu zemes stāsts?

– Tas ir darba tikuma stāsts. Latvijā daudzas lielās saimniecības, nav noslēpums, savulaik pārņēmuši bijušie direktori vai inženieri, tās attīstījuši – cepuri nost viņu priekšā. Mūsu stāsts ir citāds. Mēs sākām ar vecu mājiņu un kūti, pusotru govi un dažām mantām un pamazām esam tikuši līdz tam, kas ir šodien. Ja tā filozofiski skatās, tad prātā nāk Gētes doma «Faustā» – «jel mirkli, apstājies, tu esi skaists». Domāju, ka arī man dzīvē tāds mirklis pienāks, un tas jau pamazām tuvojas. Ne reizi neesmu nožēlojis, ka izvēlējos šo grūto darbu. Viss ir kārtībā.