Līga atklāj, ka iecere par savu saimniecību laukos piederēja viņas tēvam Mamertam. Lai gan ģimene dzīvoja Lielvārdes centra daļā, viņi ilgi meklēja īsto vietu laukos. Izbraukāti daudzi īpašumi, taču neviens nešķita piemērots, līdz nonāca Lēdmanes pagastā. Toreiz «Rudzīši» bija pavisam nolaisti – apkārt pletās nezāles un lucernas lauki, ēkas bija sliktā stāvoklī. Taču Mamerts šajā vietā saskatīja potenciālu. «Tētim bija sapnis par saimniecību laukos – tādu kā senos laikos... kur saimniece staigā garos brunčos,» ar smaidu par tēta sapni stāsta Līga. 1993. gadā Līgas vecāki saimniecību reģistrēja un sāka to veidot no jauna. Tolaik ģimene apsaimniekoja aptuveni 50 hektāru zemes, nodarbojās ar piena lopkopību un graudkopību, iegādājās pirmo tehniku un soli pa solim attīstīja saimniecību.

Savukārt Līgas un viņas vīra Oskara ceļi krustojās tepat Lēdmanē, jo Oskara ģimene saimniekoja blakus īpašumā «Stūrīši». Laika gaitā kaimiņu draudzība kļuva par ciešu savienību un kopīgu darbu saimniecībā. Oskars kļuva par uzticamu palīgu un atbalstu visos ikdienas darbos. Kad tēvam veselības problēmu dēļ vairs nebija pa spēkam pilnvērtīgi saimniekot, Līga arvien vairāk iesaistījās ikdienas darbos, bet pēc viņa aiziešanas mūžībā pārņēma «Rudzīšus», turpinot vecāku iesākto kopā ar savu ģimeni. Līga atzīst, ka darbs lauksaimniecībā prasa aizvien lielāku piepūli. Klimata pārmaiņas, pēdējo gadu neražas, augošās minerālmēslu, degvielas un tehnikas remonta izmaksas rada lielu spriedzi. «Lai iesētu laukus, vispirms viss jānopērk, bet nekad nezini, kāda būs raža,» viņa saka un piebilst, ka šie apstākļi nogurdina ne tikai viņus, bet daudzus zemniekus, taču pagaidām padoties negrasās. 

Katram savs aicinājums

Liepiņu ģimenē izauguši trīs bērni, un katrs atradis savu profesionālo ceļu. Vecākā meita Sintija drīzumā pabeigs rezidentūru un kļūs par neiroloģi, turklāt viņa vēlas turpināt mācības. Jaunākais dēls Kristiāns studē jūrniecību, savukārt vidējais dēls Jānis Matīss nolēmis turpināt ģimenes iesākto, lauksaimniecību apvienojot ar pārtikas tehnoloģijām. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē viņš ar izcilību ieguvis pārtikas tehnologa–inženiera diplomu un turpina studijas maģistrantūrā. Paralēli studijām Jānis kopā ar tēvu apsaimnieko zemes aptuveni 400 hektāru platībā, audzējot kviešus, rapsi, auzas, zirņus un izmēģinot arī jaunas kultūras, piemēram, soju. «Klimats mainās, tāpēc jāmeklē, kas mūsu apstākļos aug vislabāk,» viņš saka. Pārtikas tehnologa profesijā Jāni iedvesmojis kādreizējais ģimenes paziņa – ilggadējs pārtikas tehnologs, kurš ar savām zināšanām un aizrautību jaunietī radījis interesi par šo nozari. Šobrīd Jānis attīsta savu uzņēmumu «Green Grain» un īsteno divus projektus – top kviešu dīgstu pulvera ražotne, bet otrs iecerētais produkts ir dabiski fermentēta kombuča. «Gribu radīt dzērienu, kas būtu gan veselīgs, gan pieejams plašam cilvēku lokam,» stāsta Jānis. Atšķirībā no daudziem rūpnieciski ražotajiem dzērieniem viņa kombuča netiks pasterizēta, tādējādi saglabājot fermentācijas procesā radušās vērtīgās īpašības. Ideja radusies pavisam nejauši maģistrantūras praktiskā darba laikā, kad no neliela tējas sēnes parauga izaudzēta pirmā kultūra. Nākotnē Jānis savu dzīvi saista ar Latviju un sapņo izveidot lielu pārtikas ražošanas uzņēmumu. Viens no viņa drosmīgākajiem sapņiem ir kādreiz atjaunot vēsturisko «Lāčplēša» alus brūzi, kur varētu ražot arī savu kombuču.

Līga pēc izglītības ir skolotāja. Pedagoģijā nostrādāti daudzi gadi – viņa mācījusi Lēdmanes skolā, vēlāk strādājusi arī Ķegumā un Lielvārdē, bet neilgu laiku bijusi arī Lēdmanes bāriņtiesas darbiniece. Lai gan Līgai skolotājas darbs patika, viņa uzskata, ka izglītības sistēmai vairāk jāpalīdz bērniem atklāt viņu talantus. Viņasprāt, skolai jāredz bērna potenciāls, nevis visi jāmēra pēc vienas mērauklas: «Katrs bērns ir atšķirīgs. Ja kādam nepadodas matemātika, nevajag viņu lauzt – jāpalīdz atrast to jomu, kurā viņš var būt izcils.» Līgas dzīves gaitu mainīja veselības problēmas – pēc vairākām operācijām bija nepieciešams ilgāks atveseļošanās laiks, un Līga nolēma pilnībā pievērsties ģimenes saimniecībai un savai darbnīcai.

Kad tika pārtraukta piena lopkopība, vecā saimniecības ēka palika tukša. Tā vietā, lai tā stāvētu neizmantota, ģimene nolēma tai dot jaunu dzīvi, ierīkojot darbnīcu. Telpas tika sakoptas, ielieta grīda, bet ar Eiropas Savienības un biedrības «Zied zeme» atbalstu iegādātas lāzergriešanas iekārtas, profesionālas šujmašīnas, izšūšanas tehnika un cits aprīkojums. Savs stūrītis darbnīcā atvēlēts arī Līgas vīram. Ziemā, kad lauku darbi apsīkuši, Oskars labprāt darbojas ar koku – paša rokām izgatavojis gaumīgu pakaramo sievas somām, TV galdiņu dēlam un citus praktiskus interjera priekšmetus. Tā darbnīca kļuvusi par vietu, kur satiekas abu radošās idejas un roku darbs.

No aitām līdz zīmolam

Interese par vilnu un filcu Līgai radās, nodarbojoties ar aitkopību. Pirms aptuveni divdesmit gadiem saimniecībā no Vācijas tika ievestas divsimt aitas un četri vaislas auni. Jērus audzēja gaļai, bet vilnai pielietojumu atrast nebija viegli. «Latvijā tās pārstrādes iespējas bija ļoti ierobežotas. Mēģināju šūt segas un spilvenus, taču rezultāts mani neapmierināja,» stāsta Līga. Pirmie Līgas radītie izstrādājumi bija gaisa atsvaidzinātāji, radīti no vilnas. «Sākumā dāvināju draugiem, teicu, lai uzpilina savas mīļākās smaržas, pēc tam izdomāju, ka var uzpilināt arī ēteriskās eļļas,» atminas Līga, un šobrīd gaisa atsvaidzinātāji tiek papildināti ar dabiskām ēteriskajām eļļām – lavandas, vaniļas, piparmētru un citronzāles aromātu. Nākamās Līga radīja veļas žāvētāju bumbiņas, kas mīkstina veļu, mazina burzīšanos un statisko elektrizēšanos, bet, pievienojot ēterisko eļļu, piešķir tai patīkamu aromātu. 

Vēl kāda ideja radās, piedaloties pieredzes apmaiņas braucienā uz saimniecībām Igaunijā, kur viņa iepazinās ar filca izstrādājumu ražošanu no merino vilnas. Savukārt Austrijā uzmanību piesaistīja iepirkumu somas: «Meita vienu nopirka, bet tā bija no poliestera. Tad nodomāju – kāpēc ko līdzīgu nevarētu izgatavot no īstas vilnas?» No filca pirmais radīts rotaļu paklājiņš kā dāvana raudzībās, vēlāk somas. Citas idejas radušās pavisam ikdienišķās situācijās. Tā, piemēram, dodoties slēpot, Līga nevēlējās, lai inventārs nosmērē automašīnas bagāžas nodalījumu, tāpēc no filca un auduma izgatavoja īpašu ieliktni, ko pēc brauciena var ērti izņemt un izmazgāt. Redzot praktisko risinājumu, radušies pasūtījumi tādus radīt arī citiem. 

Līgas darbnīcā top arī individuāli pasūtījumi. Viens no tiem bija astoņu balvu izgatavošana Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātei. Balvām tika izmantoti mežzinātņu studentu izgatavoti koka dēlīši, kurus Līga papildināja ar dažādu krāsu un izmēru filca bumbiņu kompozīcijām, radot katrai balvai atšķirīgu akcentu. Savukārt Ziemassvētkos uzņēmumi pasūtījuši baltas filca bumbiņas ar smalkiem filcējumiem, kas kalpo par elegantiem eglīšu rotājumiem un dāvanām darbiniekiem. «Filca iespējas ir ļoti plašas. Tas var būt gan praktisks materiāls, gan estētisks dizaina elements individuāliem pasūtījumiem,» raksturo Līga.

Meklējot piemērotākos materiālus, viņa rūpīgi izpētīja Eiropas ražotāju piedāvājumu – kvalitatīvs filcs pieejams Vācijā, Spānijā, Itālijā, Nīderlandē un citviet. Izvēloties piegādātāju, viņai svarīga ir ne tikai filca kvalitāte un plašais krāsu un biezuma klāsts, bet arī saprātīgas transporta izmaksas un uzticama piegāde. Izvērtējot visus šos aspektus, Līga palika pie Vācijas ražotāja, no kura pasūtīja arī pirmo filcu. «Man ir svarīgi, lai materiāls būtu kvalitatīvs un kalpotu ilgi. Ja izstrādājums ir labi izgatavots, tam jāpriecē saimnieks daudzus gadus,» viņa uzsver. Arī ikdienā Līga apzināti izvēlas dabiskus materiālus: «Man ir svarīgi domāt, ko atstājam aiz sevis. Vilna, lins, kokvilna, āda – tie ir materiāli, kas kalpo ilgi un mazāk ietekmē vidi. Arvien biežāk aizdomājos, cik daudz sintētikas mēs patērējam un kas ar to notiek pēc izlietošanas.»

Kad izstrādājumu klāsts kļuva arvien plašāks, radās vajadzība pēc sava zīmola. Līga pati skicēja logo. Šajā procesā radās aitas galvas stilizēta aprise, tai apkārt kamoliņā savīts diedziņš. Domājot par nosaukumu, Līgai bija svarīgi, lai tas būtu īss, viegli iegaumējams un atspoguļotu uzņēmuma būtību. Tā radās woowooll, kas no angļu valodas tulkojams kā «vilnu vilna», savukārt dubultais «ll» nav nejaušība – tie ir Līgas Liepiņas iniciāļi. «Daudzi teica, ka logo un nosaukums ir pārāk neparasts un nesapratīs, bet man tas ļoti patika,» atceras Līga. Viņas pārliecība attaisnojās – 2023. gadā preču zīme woowooll konkursā «Gada preču zīme 2022» ieguva 1. vietu nominācijā «Gada preču zīme – Latvijai», pārspējot desmitiem citu Latvijas uzņēmumu, un saņēma arī Starptautiskās intelektuālā īpašuma aizsardzības asociācijas (AIPPI) Latvijas Nacionālās grupas speciālbalvu. Šobrīd woowooll izstrādājumi jau nonākuši pie pircējiem Spānijā, viena soma aizceļojusi arī uz Briseli, bet nākotnē Līga vēlas savu zīmolu padarīt vēl atpazīstamāku.

Ar katru gadu darbnīca attīstās, un ideju netrūkst arī nākotnei – Līga vēlas apvienot filcu ar ādu, radīt dažādus interjera priekšmetus no jaunākajiem filca materiāliem, un gaisā virmo vēl dažādas citas idejas. Woowooll izstrādājumi šobrīd nopērkami veikalos «Daba» un platformā latvijarazo.lv.

Mājas, zeme un iedvesma

Līgas aizraušanās nebeidzas darbnīcā – daudz laika viņa pavada arī dārzā un siltumnīcās, kur labprāt izmēģina jaunas dārzeņu šķirnes. Šī gada lielākais eksperiments ir baklažāni, kas ģimenei iegaršojušies tik ļoti, ka, ja raža būs veiksmīga, nākamgad tiem tiks atvēlēta vēl lielāka vieta. «Baklažāni šogad ir mani mīluļi,» smaidot saka Līga, rādot kuplos augus siltumnīcā. Divu šķirņu profesionālās sēklas viņa iegādājusies uzņēmumā «Agrimatco», bet audzēšanas laikā pārliecinājusies, ka baklažāni ir īsti siltummīļi – tiem nepatīk ne auksts ūdens, ne pārlieka laistīšana. Ģimenes iecienītākais ēdiens ir salāti ar rukolu, sīpoliem, grilētiem baklažāniem un grilētu grieķu sieru, ko papildina viegla mērcīte.

Citus dārzeņus un zaļumus ģimenes galdam Līga audzē augstās kastēs jeb dobēs, ievērojot permakultūras principus. Līgas dobēs aug pamatīgi sīpoli, dažādi zaļumi, gurķi, burkāni, pat batātes un briest milzīgas zirņu pākstis. Iedvesmu kabaču audzēšanai Līga smēlusies kādas Spānijas saimniecības sociālajos tīklos. Tur kabači tiek audzēti netradicionāli – augiem nogriež lielāko daļu lapu un piesien tos pie balstiem gluži kā tomātus. Bez visa jau minētā Līga rūpējas arī par savām dažādu šķirņu vistām. «Man patīk krāsainas olas. No rīta varu izvēlēties – šodien gribas zaļu, brūnu vai baltu olu,» viņa smaida. 

No ikdienas darba un steigas spēkus Līgai palīdz atgūt ceļojumi. Viņa atzīst, ka tie ir ne tikai atpūta, bet arī iedvesmas avots un iespēja paraudzīties uz pasauli ārpus ierastās vides. Visvairāk iepatikusies Islande. «Man patīk Islandes daba – skarba, bet skaista. Muzeji, baznīcas vai veikali mani neaizrauj, daudz labprātāk esmu dabā un fotografēju ainavas,» viņa saka. Īpaši spilgtā atmiņā palicis vārda dienas rīts Islandē, dodoties braucienā starp kūstošajiem ledājiem un vērojot roņus. Līga atzīst, ka Islandē vēl daudz kas nav redzēts, tāpēc viņas sapnis ir izpētīt arī salas ziemeļu daļu. Savukārt vēl tālāks ceļojuma mērķis ir Jaunzēlande, kur vilina neskartā daba un iespaidīgās ainavas. 

No katra ceļojuma Līga cenšas pārvest arī kādu īpašu piemiņu, ar ko papildināt savu aitu kolekciju, kas izvietota darbnīcā. Tajā ir gan keramikas un koka, gan stikla, filca un tekstila aitiņas – figūriņas, svecītes, piekariņi un citi suvenīri. Katrai no tām ir savs stāsts, un kolekcija arvien tiek papildināta, kļūstot par simbolisku atgādinājumu gan par Līgas saikni ar vilnu un filca pasauli, gan pārliecībai, ka ceļošana paplašina redzesloku un iedvesmo jaunām idejām. 

Lai arī ceļojumos redzētas daudzas skaistas vietas, Līga ne mirkli nav domājusi pamest «Rudzīšus». «Te ir mana dzīve. Te viss veidots pēc mūsu gaumes, te ieguldīts milzīgs darbs,» viņa saka. Tieši ģimene ir viņas lielākā vērtība un spēka avots. «To esmu centusies iemācīt arī saviem bērniem,» saka Līga. Savukārt saimniecībā viņa nemitīgi meklē veidus, kā strādāt gudrāk, atvieglojot ikdienas soli. Augstās dobes, agrie dārzeņi siltumnīcā, iecerētais robota zāles pļāvējs – viss tiek veidots ar domu, lai vairāk laika paliktu ģimenei un dzīvei. «Laukos nav jāstrādā līdz spēku izsīkumam – šeit var saimniekot gudri un dzīvot skaisti,» ir pārliecināta «Rudzīšu» saimniece. Iedvesmu tam viņa guvusi, redzot saimniecības Vācijā un Zviedrijā, kur saimnieko pārdomāti un mūsdienīgi. Līga ir pārliecināta, ka arī Latvijā tas ir iespējams, ja vien novērtējam savu lielāko bagātību – zemi. «Lauksaimniecības zeme ir vērtība. Ja tā reiz sakārtota, tai jāpaliek apstrādātai, nevis jāaizaug ar krūmiem. Mēs visi taču gribam ēst vietējo zemnieku izaudzēto,» pārdomās dalās Līga. Viņasprāt, mīlestība pret savu zemi sākas ar rūpēm par to – saglabāt, kopt un atstāt nākamajām paaudzēm vēl labāku, nekā tā saņemta.