– Vai vienmēr zinājāt, ka būsiet skolotāja?
– Nē! Es taču teicu – nekad mūžā! Tas tikai pierāda, ka nekad nevajag teikt “nekad”. Man ļoti patika medicīna. Pēc vidusskolas izmācījos par vecmāti un strādāju Stradiņos. Vēl tagad, ieejot slimnīcā un sajūtot tās smaržas, kaut kas atgriežas atmiņā. Nekad neesmu nožēlojusi, ka toreiz izvēlējos medicīnu. Kad piedzima pirmā meita, izveidojās tam laikam raksturīga, bet no šodienas skatpunkta visai absurda situācija – darbā bija jāatgriežas, bet bērnam vietas bērnudārzā nebija. Risinājums bija sākt pašai strādāt bērnudārzā – tad vieta atradās arī meitai. Tā nonācu Ogres bērnudārzā “Zelta sietiņš”, kur par audzinātāju nostrādāju 13 gadus. Paralēli ieguvu pedagoģisko izglītību Liepājā. Ar lielu pateicību atceros toreizējo bērnudārza vadītāju Zentu Hincu – viņa mani ļoti atbalstīja un iedrošināja. 1994. gadā mani uzaicināja strādāt Ogres 2. vidusskolā. Atbilde bija jādod ļoti ātri – skolai vajadzēja sākumskolas skolotāju, un es piekritu. Iestājos Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē un turpināju studijas. Tā nu kopš 1980. gada mans darbs ir saistīts ar bērniem tepat Ogrē. Kad nosaucu šo gada skaitli, pati nodomāju – šausmīgi skan! (Smejas.) Es tiešām nejūtos tā, it kā būtu pagājis tik daudz gadu.
– Savu pirmo skolotāju mēdzam atcerēties visu mūžu. Kas jums pašai no savas pirmās skolotājas palicis atmiņā?
– Es absolūti neatceros, ko pie viņas iemācījos. Atceros sajūtu. Es nebiju no bagātas ģimenes. Mamma viena audzināja mūs abas ar māsu. Man bija māsas džemperis, kaut kas pāršūts, un es atceros skolotājas attieksmi – “kas tev tas?”, “kāpēc tev tā?”. Es biju maza meitenīte, bet to atceros vēl šodien. Varbūt arī tāpēc man ir pilnīga pārliecība, ka bērnam skolā ārkārtīgi svarīga ir komunikācija un attieksme. Kad viņš aiziet no skolas, ko viņš atceras? Kopīgos pasākumus, sarunas, notikumus, kā jutās. Ne jau to, kādu pārbaudes darbu matemātikā rakstīja.
– Vai jūsu dzīvē ir arī kāds tāds cilvēks, ko jūs sauktu par Skolotāju ar lielo burtu?
– Jā. Vidusskolā Rīgā man bija matemātikas un ģeometrijas skolotājs Kalniņš. Viņš pret mums izturējās kā pret personībām – ar cieņu. Bet cieņa nenozīmēja, ka var kaut ko neizdarīt. Atceros, reiz nokavēju pirmo stundu. Ieeju klasē. Viņš nekliedza, nekaunināja, vienkārši pateica: aizej pie mācību pārzines, un, ja viņa atļaus piedalīties stundā, nāc atpakaļ. Aizgāju, dabūju atļauju, atvēru klases durvis – viņš pasmaidīja, un es apsēdos savā vietā. Tāds sīkums, bet pēc tam stundas vairs nekavēju. Viņš bija dabisks, cieņpilns un vienlaikus prasīgs. Man tas ļoti patika. Viņš netēloja skolotāju – viņš vienkārši bija skolotājs. Arī man pašai tas vienmēr bijis svarīgi. Es uzskatu, ka skolotājam nav jātēlo skolotājs. Vai nu tu tāds esi, vai neesi. Bērni ļoti labi jūt, vai esi patiess. Man ir sava skolotāja pozīcija, savas prasības un robežas, bet tajā pašā laikā ar bērniem varu būt dabiska un elastīga.
– Kad pati 1994. gadā pirmoreiz nostājāties klases priekšā, no kā baidījāties? No bērniem bija bail?
– Nē, ar bērniem man nekad nav bijis problēmu. Domāju: kā es mācīšu? Ko es mācīšu? Es taču nācu no bērnudārza, nevis skolas. Bet man bija kolēģi, pie kuriem varēju vērsties. Īpaši daudz palīdzēja Māra Banka, arī Astrīda Kapteine. Toreiz mēs tiešām gājām cita pie citas un jautājām: man ir tāda situācija – ko tu darītu? Domājām kopā. Tas bija ļoti vērtīgi.
– Vai šodienas pirmklasnieks ļoti atšķiras no 1994. gada pirmklasnieka?
– Nē. Viņš ir tāds pats. Viņš tāpat sēž un lielām acīm skatās uz tevi. Tu viņam tajā brīdī esi kaut kas ļoti nozīmīgs. Bērni ir bērni. Arī toreiz bija centīgie, bija tie, kuriem kaut kas nāca viegli, un bija bērni, ar kuriem bija grūtāk. Tā ir arī tagad. Galvenais ir saglabāt bērnā to dzirkstelīti – ka viņš grib. Es savējiem saku: “Spuldzītes ieslēdzam! Visi esam šeit?” (Smejas.) Viņiem patīk tādi tēli. Labi strādā arī salīdzinājumi ar datoru. Saku: “Šo tagad saglabājam savos atmiņas blokos – jums tas vēl būs vajadzīgs trešajā vai ceturtajā klasē.” (Smejas.) Viņi šādu valodu saprot un pieņem.
– Un ko jūs ieraugāt tajā bērnā, par kuru citi varbūt teiktu – palaidnis, traucē stundu, neklausa?
– Es viņu nesauktu par palaidni. Viņš vienkārši ir tāds bērns, kurš prasa vairāk uzmanības. Reizēm tieši viņš ir tāds kā trauksmes zvaniņš – ar savu uzvedību kaut ko signalizē. Varbūt viņam pašam ir kāda trauksme, varbūt kaut kas nāk no vides, kurā viņš aug. Un tad skolotājam jāstrādā arī pašam ar sevi, lai šis bērns nekaitinātu. Es vienmēr domāju – šie bērni man ir iedoti. Kāpēc? Ko es pati no šīs situācijas varu saprast un iemācīties?
– Kā jūs jaunā klasē izveidojat savus noteikumus?
– Manas prasības daudz nemainās. Es ļoti skaidri izrunāju, kā mēs strādāsim. Piemēram, stunda beidzas – vispirms sakārtojamies nākamajai stundai un tikai tad ejam starpbrīdī. Kad zvans noskanējis uz stundu, bērnam jābūt savā vietā un jāgaida, arī tad, ja es vēl neesmu ienākusi klasē. Viņiem patīk skaidrība un konsekvence. Es nevaru vienu dienu būt ļoti stingra, bet nākamajā to pašu atļaut. Viņi, protams, visu laiku pārbauda robežas. (Smejas.) Katru septembri sākam atkal. Bet tas arī ir skaisti. Viņi aug, es augu. Viņi mani māca, es mācu viņus.
– Kas ir grūtākais – būt stingrai vai saprast, kad stingrība nav vajadzīga?
– Tur strādā intuīcija un empātija. Ir situācijas, kad vajag stingru vārdu. Ir tādas, kad vajag sarunu. Un ir tādas, kad tajā brīdī vispār nevajag runāt. Skolotājam kaut kā ir jāsajūt, ko darīt. Un, protams, arī pēc tik daudziem gadiem gadās iziet no stundas un domāt: šo es pateicu nepareizi.
– Varat bērnam pateikt: “Es kļūdījos”?
– Protams. Reizēm pasakām to, ko nevajadzēja pateikt. Tad var pieiet pie bērna un atzīt: es pateicu nepareizi. To es mācu arī viņiem. Mēs visi kļūdāmies. Svarīgi ir spēt to saprast un pateikt. Nevar būt tā: es esmu skolotāja, pateicu, un viss. Vārdi sāp. Arī es kā skolotāja varu bērnu sāpināt.
– Vai bērniem mācāt arī to, kā strīdēties?
– Protams. Arī strīdēties ir jāprot cieņpilni. Man ļoti patīk piemērs ar tasīti. Prasu bērniem: “Kas man ir tasītē?” “Kafija.” “Ja es tagad kādam uzgrūdīšos, kas izlīs?” “Kafija.” “Ja tur būtu ūdens?” “Ūdens.” Un tad saku – ar cilvēku ir tāpat. Kas tev ir iekšā, tas no tevis nāk ārā. Ja tevī ir rupji vārdi un necieņa, strīdā tas nāks ārā. Ja tevī ir cieņa pret otru, arī konflikta brīdī varēsi izturēties cieņpilni. Man ir svarīga valoda. Es bērniem saku: lūdzu, nerunājam rupji. Cienām cits citu.
– Vai skolotājam ir jāmīl bērni?
– Es domāju – jā. Ja es nemīlētu bērnus, ja neredzētu viņos personības, es šo darbu nevarētu darīt. Man šķiet, ka mīlestība vispār ir visa pamatā. Bez mīlestības nekas nesanāk. Ar bērniem mēs runājam arī par to, ka mīlestība ir dažāda. Mīlestība pret mammu ir viena, pret tēti cita, pret savu sunīti vēl cita. Arī tas bērnam ir jāmācās saprast. Šajos cilvēciņos jau ir viss potenciāls. Mūsu atbildība ir palīdzēt tam attīstīties.
– Kad 1. septembrī saņemat jaunu pirmo klasi, cik ātri izdodas katru bērnu iepazīt un saprast, kas viņam vajadzīgs?
– Varbūt tas nemaz nekad nebeidzas. (Smejas.) Bet pēc kāda mēneša jau daudz ko redzu. Sākumā bērnam vajag justies droši, un tad viņš pamazām atveras. Arī zināšanu un prasmju ziņā viņi atnāk ļoti dažādi – viens jau lasa, kamēr otrs vēl tikai mācās burtus; viens visu izdarījis, citam vajag vēlreiz paskaidrot un dot vairāk laika. Mēs neesam roboti. Man ir bijusi klase ar ļoti daudziem bērniem, kuriem bija nepieciešams atbalsts. Nebija viegli, bet viņi mācījās un rakstīja pārbaudes darbus. Kad redzi, ka bērns, kuram kaut kas nāk ārkārtīgi grūti, tomēr ir sasniedzis rezultātu, gandarījums reizēm ir pat lielāks nekā par to, kuram viss izdodas viegli. Ir bērni, kuri atvērsies vēlāk. Tas, ko viens var šodien, otrs varēs pēc laika. Skolotājam tas jāspēj pieņemt.
– Ko nozīmē – bērns ir gatavs skolai?
– Tas nav tikai – viņš lasa, raksta un rēķina. Ir arī emocionālā gatavība. Vecāks var teikt: viņš jau visu prot! Bet bērns var emocionāli vēl nebūt gatavs skolas slodzei. Manā pieredzē ar sešgadniekiem es būtu ļoti uzmanīga. Protams, bērni ir dažādi, un daudzi tiek galā. Bet zināšanas vien vēl nenozīmē gatavību. Ir arī pavisam vienkāršas lietas. Iedod bērnam šķēres – kā viņš tiek galā? Vai prot izstāstīt? Vai saprot norādījumu? Ar bērnu ikdienā var izdarīt ļoti daudz. Ejat pa ielu – saskaitiet mašīnas! Runājieties, skatieties, domājiet kopā!
– Vai vecākiem reizēm ir grūti pieņemt, ka viņu bērnam kaut kas neizdodas un varbūt ir vajadzīgs citāds atbalsts?
– Jā. Reizēm, manuprāt, tā ir realitātes nepieņemšana. Bet es negribu nevienu nosodīt, jo mēs nezinām, kas ģimenē notiek. Ir bijusi arī pieredze, kad bērnam lielā klasē bija ārkārtīgi grūti. Citā vidē ir mazāka grupa, speciālisti, aprīkojums, iespēja strādāt individuāli, un bērns tur var parādīt daudz vairāk. Vecākam reizēm ir grūti pieņemt – kāpēc manam bērnam vajag kaut ko citu? Bet tas nenozīmē, ka bērns ir sliktāks. Jautājums ir pavisam cits – kas tieši šim bērnam vajadzīgs, lai viņš varētu attīstīties?
– Bērna izglītošana nav tikai skolas darbs – tajā satiekas skolotājs, bērns un ģimene. Kas vajadzīgs, lai šī sadarbība patiešām strādātu?
– Man ļoti patīk doma par trim stūriem: zinošs skolotājs, bērns, kurš grib mācīties, un atbalstoši vecāki. Ja visi trīs ir, tas strādā. Bet reizēm izpaliek bērns, kurš grib. Viņš skaisti sēž, skatās uz tevi un saka: “Es nedarīšu. Es negribu.” Skolotājam, protams, jādomā, kā viņu ieinteresēt. Bet mēs neesam klauni. Arī ģimenei bērnā jāveido motivācija. Dzīvē taču visu laiku nebūs jautri. Būs arī garlaicīgi. Un garlaicībā, starp citu, rodas ļoti labas idejas.
– Reizēm visgrūtākā palīdzība bērnam ir nepalīdzēt. Kad viņam jāļauj pašam mēģināt, kļūdīties un tikt galā?
– Es vecākiem gribētu teikt: lūdzu, ļaujiet bērnam pašam tikt galā. Būt blakus nenozīmē visu izdarīt viņa vietā. Viens no sākumskolas uzdevumiem ir iemācīt bērnam mācīties. Ja darbs jāizdara pēc nedēļas, jāmācās sākt laikus, sadalīt darāmo un pašam par to uzņemties atbildību. Mēs klasē pat dzejoli mācāmies kopā – vispirms vienu rindiņu, tad otru, pēc tam liekam tās kopā. Es bērnam parādu, kā mācīties. Un tad saku: tagad ej mājās, mammu un tēti netraucē, pabeidz pats! (Smejas.) Tā ir pašvadīta mācīšanās, un to es jaunajā pieejā noteikti atbalstu. Bērnam pamazām jāiemācās pašam izdarīt to, kas viņam jāizdara.
– Vai vecāks var būt savam bērnam draugs?
– Draugs vari būt. Arī manas meitas man ir draudzenes. Bet nejauksim prioritātes. Vecāks vispirms ir vecāks un tikai pēc tam draugs. Tā ir pieaugušā atbildība – palīdzēt salikt robežas, pienākumus, prioritātes. Ar skolotāju ir tāpat. Es varu būt bērnam ļoti tuvs cilvēks, bet vispirms esmu skolotāja. Bērnam robežas dod drošību.
– Kā gadu gaitā mainījušās jūsu attiecības ar vecākiem?
– Es nevaru teikt, ka man tās būtu kļuvušas sliktākas. Vecāki zina – ja vajag, var rakstīt e-klasē, es atbildēšu. Viņiem ir arī mans telefona numurs. Protams, ir arī nepatīkami brīži. Grūtākais ir tad, kad redzi – par bērnu vajadzētu runāt, bet vecāks negrib kaut ko pieņemt. Varbūt redz un nezina, ko darīt. Mēs jau nezinām. Ar gadiem esmu iemācījusies pārmetumus neuztvert tik personiski. Bet tas nenozīmē, ka aizeju mājās un par tiem nedomāju.
– Noteikti arī jums ir bijušas klases, kurās ir vairāk meiteņu vai vairāk zēnu, kā tās atšķiras?
– Man patīk puišu klases. (Smejas.) Puiši ir tiešāki – kā domā, tā arī pasaka, un viss ir skaidrs. Meitenēm attiecības mēdz būt sarežģītākas – parādās sacensība, kaut kas tiek sarunāts vai nesarunāts, te draudzējas, te vairs nedraudzējas. Arī tādas šķietami mazas lietas kā “tev ir smukākas drēbes” vai kāda piezīme otram bērnam var ļoti sāpēt. Tad skolotājam jādomā, kā palīdzēt šīs attiecības nogludināt. Bet man visvairāk patīk tās klases, kurās meitenes un puiši ir viens draudzīgs veselums. Man tādas ir bijušas – visi kopā. Tad tiešām rodas tā īpašā klases kopības sajūta.
– Vai, aizverot klases durvis, izdodas domas par skolēniem atstāt skolā?
– Es nevaru aizvērt durvis un visu atstāt skolā. Nevaru. Aizeju mājās un domāju par bērnu, par sarunu ar vecāku, par kaut ko, kas noticis. Manas meitas pat ir teikušas: “Tev tie skolas bērni bija vairāk vajadzīgi.” Es saku: “Nē, ne vairāk. No jums es vienkārši prasīju vairāk, jo jūs bijāt mani bērni.” Bet es domāju, ka pedagogu bērni reizēm tiešām ir jutušies mazliet apdalīti.
– Kas jums pašai skolotājas darbā dod vislielāko gandarījumu?
– Tie brīži, kad redzi – izdevās. Un bijušie skolēni. Atveras durvis, un ienāk jau lieli puiši, apsēžas klasē savās vecajās vietās, atceras, kur kurš sēdēja. Un interesanti – viņi nenāk prasīt: “Skolotāj, palīdziet man matemātikā.” Viņi nāk vienkārši parunāties. Ir tādi, kas jau ved uz skolu savus bērnus... (Smaida) Tātad laikam tas cilvēcīgais ir palicis.
– Jūs esat piedzīvojusi ļoti daudz pārmaiņu izglītībā. Kā uz tām skatāties?
– Mēs reiz ar kolēģiem skaitījām, cik reformu esam piedzīvojuši. (Smejas.) To, ko tagad pasniedz kā kaut ko pilnīgi jaunu, mēs savā veidā darījām jau sen. Integrējām priekšmetus, sadarbojāmies, domājām, kā bērnam padarīt mācīšanos interesantāku. Es neesmu pret jauno. Nebūt ne. Bet, ja es varētu lemt, es saglabātu visu labo, kas jau ir, un liktu tam klāt jauno. Kāpēc izmest secīgu, pārbaudītu lietu tikai tāpēc, ka tā ir veca? Paņemam labo, pieliekam jaunu, interesantu, mūsdienīgu un attīstām tālāk.
– Kas pašreizējā sistēmā jums traucē?
– Reizēm jūtos nebrīva. Skolotāja darbs ir ļoti specifisks. Divas paralēlklases var mācīties vienu un to pašu, bet tās ir pilnīgi atšķirīgas. Man ir bijis – ar vienu klasi konkrēta pieeja nostrādā ļoti labi. Ieeju otrā un jau jūtu: neiet. Tad man uzreiz kaut kas jāmaina, lai arī viņi “aizdegtos”. Tāpēc man ir grūti saprast, kāpēc visām klasēm vienmēr būtu jādara pilnīgi viens un tas pats. Bērni nav vienādi. Arī skolotāji nav roboti. Dažreiz es labāk tās divas stundas papildus strādātu ar bērnu, nekā domātu, kā aizpildīt kādu formu.
– Vai pēc tik ilga laika skolā vēl kaut kas spēj pārsteigt?
– Es nebeidzu brīnīties! (Smejas.) Bērni visu laiku kaut ko iemāca. Kad skolā ienāca datori, arī bērni mācīja mani. Varēju pateikt: “Man vajag tavu palīdzību.” Un bērns man parāda. Atceros – atveras durvis, ienāk mans skolēns un saka: “Skolotāj, mēs jums iemācīsim vienu knifu!” Vai nav forši? Man nav jāzina viss tikai tāpēc, ka esmu skolotāja.
– Ļoti interesants šķiet fakts, ka jūsu pirmā profesija bija vecmāte. Vai vēl atceraties pirmo bērniņu, kuru pati pieņēmāt?
– Jā. Puisītis. Slimnīcā viņam bija 21. numurs. Toreiz ar kolēģēm runājām – ja pirmais bērniņš būs puisītis, tā ir laba zīme. Un man bija puisītis. Vēl 21. numurs. (Smaida.) Tās sajūtas, kad dzimst bērns, nevar aizmirst.
– Sanāk, ka no bērnu “dzimšanas” nemaz tik tālu neesat aizgājusi. Tagad jūsu acu priekšā dzimst personības.
– Jā. Personības. Viņi visi ir personības. Absolūti visi. Katrs citāds. Vai bērns ir sliktāks cilvēks tāpēc, ka viņš neprot izdarīt to, ko es no viņa šobrīd prasu? Es domāju, ka nē.
– Klausoties, ar kādu prieku stāstāt par bērniem, šķiet, ka jūsos pašā visu laiku deg tā spuldzīte, par kuru runājāt sākumā. Bet, visu mācību gadu dodot savu enerģiju bērniem un skolai, tā kaut kur arī jāatgūst. Kur jūs pati uzlādējaties?
– Man ir Tūja. Es saku – varu strādāt skolā, tikai pateicoties tam, ka man ir vasara Tūjā. Protams, ceļoju, man ļoti patīk ceļot. Bet Tūjā reizēm daru absolūti neko. Kāds man reiz jautāja: “Ko tu tajā Tūjā dari?” “Neko. Tieši neko.” (Smejas.) Un man to vajag. Tur var izlaist ārā visu pa gadu sakrāto spriedzi. Un, protams, man ir mana ģimene. Esmu ļoti pateicīga vīram un meitām, ka viņi visus šos gadus ir bijuši blakus un pieņēmuši arī to, cik daudz manā dzīvē vienmēr bijusi skola. Jo skolotāja darbu jau nevar atstāt aiz klases durvīm – reizēm bērnus atnes mājās arī savās domās.
– Jūsu klasē izaugušas vairākas bērnu paaudzes. Kādu cilvēku jūs visvairāk gribētu ieraudzīt izaugam no tā mazā pirmklasnieka, kurš reiz apsēžas jūsu priekšā?
– Pats galvenais, lai viņi izaug par labiem cilvēkiem. Un laimīgiem cilvēkiem. Es bērniem reizēm rādu filmas fragmentu, kur ir doma: jādomā ne tikai, par ko tu gribi kļūt, bet arī par kādu cilvēku tu gribi kļūt. Tas man ļoti patīk. Mums nav visiem jākļūst par kaut ko īpašu. Mums jābūt labiem un laimīgiem cilvēkiem. Un es bērniem vēl saku – katrs no mums ir brīnums. Viņi prasa: “Kāds brīnums?” Es saku: paskaties uz savām acīm. Tu redzi. Bet kā tas notiek? Sirds visu laiku strādā – arī tad, kad tu guli. Brīnums! Mācāmies par planētām – paskatieties, kā viss darbojas! Mēs paši esam neizzināts brīnums. Man gribas, lai bērni to apzinās – gan par sevi, gan par otru cilvēku.
– Ko Skolotāju dienā novēlat kolēģiem?
– Izturību. Un mīlestību. Mīlestību sevī vajag vairot. Man šķiet, tas ir pats pamats. Ja man bērni nepatiktu, es te nevarētu nostrādāt nevienu dienu. Bet viņi laikam arī dod to atpakaļ. Tāds ģenerators. (Smejas.) Savulaik teicu: “Nekad mūžā!” Bet mani tajā darbā kaut kā iemeta, un laikam tam tā bija jānotiek. Es novērtēju visu, kas ar mani ir noticis. Arī es pati caur šo darbu esmu augusi.
