«Man visu laiku bija doma, ka gribu darīt kaut ko citu – dabiskāku, mierīgāku, radošāku,» atceras Aleksejs. Darbā kolēģe pastāstīja, ka paziņa Talsu pusē iestādījusi krūmmellenes, un varbūt viņam būtu interese arī kaut ko tādu pamēģināt. Aleksejam pietika ar dažām minūtēm, lai saprastu – tas viņu aizrauj. Tolaik Latvijā krūmmelleņu audzēšana vēl bija maz attīstīta nozare. Aleksejs saskatīja iespēju – veselīgu produktu ar pievienoto vērtību, ko varētu piedāvāt gan vietējā tirgū, gan nākotnē eksportēt.

Piemērotas vietas atrašana gan izrādījās sarežģīta – krūmmellenēm vajadzīga skāba un viegla augsne, tāpēc Zemgales melnzemes šai kultūrai neder. Vairāku mēnešu laikā tika apskatīti ap 70–80 zemesgabalu un veikti augsnes testi. «No visām vietām derīgas bija tikai divas. Viena no tām – Laubere,» stāsta Aleksejs. Tā 2007. gadā Lauberē tika iestādīti pirmie trīs hektāri krūmmelleņu, vēlāk saimniecība paplašinājās līdz aptuveni 15 hektāriem. Tieši no pagasta nosaukuma radās arī zīmols «Lauberes ogas».

Ceļš uz eksporta tirgiem

Ar laiku Aleksejs Fomičevs saprata, ka tikai ar vietējo tirgu vien nepietiek – lai uzņēmums būtu stabils, nepieciešami lielāki apjomi un eksports. «Ar vienu vai divām tonnām starptautiskajos tīklos nav, ko darīt. Tur vajag desmitiem tonnu,» viņš saka. Tāpēc tika piesaistīts investors un Lielvārdes pagasta «Spilvēs» izveidots otrs uzņēmums – «Blueberry Land», kur no 2012. līdz 2014. gadam iestādīti ap 35 hektāri krūmmelleņu. Šobrīd abi uzņēmumi kopā apsaimnieko ap 50 hektāru stādījumu – Latvijā ogas pazīstamas kā «Lauberes ogas», bet eksportā kā «Blueberry Land». Sākotnējā iecere daudz aktīvāk strādāt eksporta tirgos gan līdz galam nav īstenojusies – to ietekmējuši gan klimatiskie riski un ražas svārstības, gan infrastruktūras un loģistikas izaicinājumi. Tāpēc lielākā daļa ogu joprojām tiek realizētas Latvijā – veikalu tīklos, tirgos un pie pastāvīgajiem klientiem. Vienlaikus saimniecībai izveidojusies stabila sadarbība ar Igauniju, savukārt mēģinājumi iekarot Skandināvijas tirgu bijuši sarežģītāki, jo kvalitatīvam eksportam nepieciešama moderna infrastruktūra un nevainojama aukstuma ķēde.

Saimniecības attīstībā būtisku lomu spēlējuši arī Eiropas Savienības projekti, taču ne visus iecerētos plānus izdevies īstenot. Lai gan aptuveni divas trešdaļas projektu tikuši apstiprināti, lielākais izaicinājums ir līdzfinansējums – pašiem jāsedz no 30 līdz 50 procentiem izmaksu, kas pēc sliktām ražas sezonām bieži vien ir pārāk liels slogs. Daļu projektu izdevies realizēt ar kredītu palīdzību, bet no citiem nācies atteikties. Īpaši svarīga saimniecībai būtu moderna ogu dzesēšanas, šķirošanas un pakošanas infrastruktūra, jo krūmmellenēm pēc novākšanas nepieciešama ļoti precīza temperatūras kontrole. «Mēs joprojām strādājam pagaidu cehā,» atzīst Aleksejs, skaidrojot, ka bez modernākas infrastruktūras ir grūti pilnvērtīgi attīstīt eksportu uz Skandināviju.

Krūmmellenes prasa pacietību

No malas ogu audzēšana var šķist mierīgs darbs dabā, taču realitātē krūmmellenes ir ļoti prasīga kultūra. Tām nepieciešama precīza augsnes skābuma kontrole, regulāra laistīšana, mēslošana un aizsardzība pret salnām. «Daudzi domā – iestādīsi un augs. Tā nav. Krūmmellenēm vajag gudru kopšanu,» zina teikt Aleksejs. Saimniecībā audzē tādas šķirnes kā ‘Bluecrop’, ‘Toro’, ‘Patriot’, ‘Chippewa’ un citas, kuras izvēlētas pēc ražības, garšas un izturības Latvijas klimatā. Aptuveni 60% stādījumu veido ‘Bluecrop’ – viena no populārākajām šķirnēm Eiropā. Savukārt ‘Chippewa’ īpaši novērtēta salcietības dēļ. «Mēs izvēlamies šķirnes arī pēc tā, kā tās iztur ziemas un pavasara salnas,» uzsver Aleksejs. Klimats ir viens no lielākajiem izaicinājumiem – ziemas sals, pavasara salnas un krasas temperatūras svārstības var būtiski samazināt ražu. 

Lai pasargātu ziedus no pavasara salnām, laukos tiek izmantotas meteostacijas, dūmu sistēmas un pretsalnu laistīšana. Taču tas prasa milzīgus ieguldījumus un lielus ūdens resursus. «Labāk būtu mazāk hektāru, bet pilnībā aprīkotu, nekā daudz hektāru ar trūkumiem,» atzīst Aleksejs. Viņš neslēpj – bijuši gadi, kad no 15 hektāriem iegūti vien daži simti kilogramu ogu. Turklāt augļkopībā ražu var sabojāt ne tikai sals un salnas, bet arī vējš, putni, krusa un kaitēkļi. Aleksejs atceras gadījumu, kad citai saimniecībai putni divu dienu laikā apēduši visu ražu. Pašiem bijis gads, kad kāpuru invāzija iznīcināja ap 80% ziedpumpuru. «Tas ir ļoti interesants bizness, bet ar milzīgiem riskiem. Nekad nebūs tā, kā ieplānots, jo tā ir daba,» saka saimnieks.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem krūmmelleņu biznesā ir darbaspēka trūkums. Intensīvākajā sezonā ogu lasīšanai, šķirošanai un pakošanai nepieciešami līdz pat 80–90 cilvēku, taču vietējo strādnieku nepietiek. Saimniecībā strādājuši cilvēki no Ukrainas, Uzbekistānas un Indijas, un ar katru tautu bijusi sava pieredze. Ukraiņu sievietes Aleksejs raksturo kā ļoti atbildīgas darbinieces, savukārt ar Uzbekistānas strādniekiem problēmas radījusi nestabilitāte – daļa Latviju izmantoja kā tranzīta valsti ceļā uz Rietumeiropu, gadījies, ka cilvēki vienkārši pazūd nakts laikā, atstājot saimniecību bez darba rokām pašā ražas vidū. Par stabilākajiem viņš uzskata indiešus, lai gan izaicinājums ir valodas barjera un mazāka pieredze intensīvā fiziskā darbā. «Ogu lasīšana nav viegls darbs – tas ir karstums, saliekta mugura, odi un dunduri,» saka Aleksejs, uzsverot, ka atrast cilvēkus, kuri gatavi šo darbu darīt kvalitatīvi visas sezonas garumā, kļūst arvien grūtāk.

Darbs ar jēgu un rezultātu

Ja Aleksejam kāds lūgtu padomu par sava ogu dārza veidošanu, viņš vispirms ieteiktu godīgi izvērtēt savas zināšanas, finanšu iespējas un gatavību ilgstoši cīnīties par rezultātu. «Tas ir ļoti atbildīgs lēmums,» viņš uzsver, iesakot sākt pamazām – ar dažiem hektāriem, nevis uzreiz ar lielām platībām. Riskanti arī paļauties tikai uz vienu kultūru, tāpēc Aleksejs domā par saimniecības dažādošanu, audzējot arī sarkanās jāņogas, sausseržus un ērkšķogas. Krūmmelleņu biznesā rezultāti prasa pacietību – profesionāla raža sākas tikai ceturtajā vai piektajā gadā, bet investīciju atpelnīšana var aizņemt pat 12–15 gadu. «Cilvēka mūžs nav tik garš, lai visu no nulles izdarītu un vēl paspētu to pilnībā izbaudīt,» secina Aleksejs.

Kad Aleksejs sāka krūmmelleņu biznesu, viņam šķita, ka dzīve būs pavisam citāda – pusgadu darbs, pusgadu ceļošana pa pasauli. «Domāju – būs brīvs laiks, atpūtīšos,» viņš smejoties atceras savas toreizējās ilūzijas. Taču realitāte izrādījusies pavisam cita. Ir pagājuši gandrīz 20 gadu, un īstu atvaļinājumu viņš varējis atļauties vien dažas dienas pēdējos gados, jo no saimniecības atslēgties esot gandrīz neiespējami. Galvā nepārtraukti ir sezona, darbinieki, bankas, piegādes, tehnikas remonti, nodokļi un laikapstākļu prognozes. Tomēr tieši šis smagais ritms Aleksejam iemācījis uz dzīvi skatīties citādi: «Agrāk visu laiku dzīvoju ar domu – nākotnē būs labāk. Tagad mācos dzīvot šodien.»

Aleksejs atzīst, ka šajā darbā nav viena konkrēta mirkļa, kas ļautu pateikt – tieši tāpēc viss ieguldītais darbs bijis tā vērts. Gandarījums slēpjas ikdienas sīkumos – vērot, kā aug krūmi un ienākas ogas, satikt pašlasītājus, kuri «98% gadījumu aizbrauc laimīgi», un vienkārši būt dārzā. Īpašs viņam ir rudens, kad sezona beigusies un krūmi oktobrī iekrāsojas sarkani. «Tad es vienkārši jūtos laimīgs,» viņš atzīst. Taču arī pēc ražas novākšanas darbs neapstājas – seko dokumenti, rudens darbi, tehnikas remonti un gatavošanās nākamajai sezonai. «Šajā biznesā īsti nav brīža, kad nekas nenotiek,» saka Aleksejs. Tomēr viņš atrod arī laiku hobijiem – ceļošanai, lasīšanai un jaunu zināšanu apguvei. Pēdējos gados īpašu nozīmi ieguvusi dabas vērošana. «Kad vari vienkārši apstāties un paskatīties uz debesīm, mežu, laukiem vai dzirdēt putnus, rodas sajūta, ka dvēsele nomierinās,» viņš saka. Aleksejs smejas, ka acīmredzot viņā dzīvo «dabas bērns», jo tieši daba palīdz atgūt līdzsvaru pēc saspringtajām darba sezonām.

Uz jautājumu, vai šodien pieņemtu to pašu lēmumu, ko pirms 20 gadiem, Aleksejs atbild godīgi: «Jā, sāktu vēlreiz. Tikai gudrāk. Mazāk hektāru, vairāk zināšanu, vairāk sistēmu, līdz ar to arī mazāk kļūdu.»