Jāņa un Aivas iepazīšanās stāsts aizsākas 2005. gada 18. novembrī Koknesē. Tajā dienā tur notika valsts svētku balle, kurā tika atzīmēta arī Aivas kursabiedrenes dzimšanas diena. Aiva uz pasākumu devās līdzi draudzenei, savukārt Jānis tajā dienā atlidoja no Īrijas, kur strādāja. «Biju atlidojis no Īrijas un vakarā aizbraucu uz to ballīti,» viņš atceras. Toreiz viņi vēl nenojauta, ka šī satikšanās kļūs par sākumu kopīgam dzīves stāstam. Gadu gaitā tas vijies cauri gan priecīgiem un iedvesmojošiem, gan sarežģītiem un izaicinājumu pilniem brīžiem, topot par stipru ģimeni ar trim bērniem, kopīgu dzīvi laukos un pašu izveidotu saimniecību, kas šodien ir viena no pazīstamākajām gaļas liellopu audzētājām apkārtnē.
Aivas ceļš uz lauksaimniecību veidojies gan caur izglītību, gan praktisku pieredzi Latvijā un ārzemēs. Pēc skolas viņa mācījās Vecbebru tehnikumā, kur apguva mājturību ar specializāciju ēdienu gatavošanā. Aiva atceras, ka mācību programma bijusi ļoti plaša – studenti apguvuši grāmatvedību un ekonomiku, arī praktiskas zināšanas par lauku saimniecību plānošanu, ēku izvietojumu un saimniekošanas organizēšanu. «Mēs smējāmies, ka esam izmācījušās par gudrām sievām dumjiem zemniekiem,» viņa joko. Pēc tehnikuma Aiva gadu strādāja Vācijā par bērnu aukli, bet vēlāk caur Jauno zemnieku kluba programmu devās uz Šveici, kur piecus gadus strādāja zemnieku saimniecībā. Tur viņa iesaistījās dažādos darbos – palīdzēja broileru audzēšanā un zirgu saimniecībā, kur saimnieks izīrēja staļļa boksus zirgu īpašniekiem. Šveicē iegūtā pieredze paplašināja redzesloku un deva pārliecību, ka arī Latvijā iespējams veidot savu saimniecību. Atgriezusies dzimtajās mājās Meņģelē, viņa iegādājās pirmās divas Herefordas šķirnes teles. Un iepazinās ar Jāni.
Arī Jānim saikne ar laukiem un lauksaimniecību izveidojās jau bērnībā. Viņš uzauga Mētrienā, Madonas pusē, un jau no mazotnes ar lielu interesi piedalījās lauku darbos. «Lauksaimniecība mani saistīja no bērna kājas, braukāju traktoristiem līdzi,» viņš atceras. Interese par tehniku un saimniekošanu saglabājās arī vēlāk, tāpēc pēc skolas Jānis izvēlējās mācības Vecbebru tehnikumā, kur apguva lauku uzņēmējdarbību un lauksaimniecību. Studiju laikā viņam bija iespēja doties pusgada praksē uz Vāciju, kur pirmo reizi iepazina modernu lauksaimniecības tehniku un saimniekošanas kultūru. «Salīdzinot ar to, kas tolaik bija Latvijā, tas bija kā diena pret nakti. Man tas likās kā kosmoss,» viņš stāsta. Sekoja obligātais militārais dienests, dažādi algoti darbi Rīgā un vēlāk Īrijā, kur nostiprinājās pārliecība, ka ārzemēs iespēja nopelnīt ir, taču grūti piedzīvot īsto piederības un piepildījuma sajūtu. Tad Jānis Koknesē satika Aivu.
Izaugsme pašu spēkiem
Zemnieku saimniecību «Murķīši» Meņģelē Jānis nodibināja 2009. gadā. Nosaukums radies no draugu piešķirtās iesaukas Jānim uzvārda dēļ – Murka. Pirmais zemes gabals, uz kura juridiski tika dibināta saimniecība, atradās aptuveni desmit kilometru attālumā no Meņģeles, taču reālā dzīve un darbs notika pie Aivas dzimtas mājām.
Mūrmaņiem ir svarīgi, lai «Murķīši» būtu bioloģiskā saimniecība. «Sākumā tas šķita loģiski. Gaļas liellopiem ķīmija nav vajadzīga, un par bioloģisko saimniekošanu maksāja nedaudz vairāk,» pamato Aiva. Tomēr līdz ar atbalstu sekoja arī birokrātija. «Pirmajā pārbaudē kontrolieri pie mums pavadīja astoņas stundas,» viņa ar smaidu atceras. Lai saglabātu šo statusu, katru gadu jāiesniedz atskaites, jāveic pārsertifikācija un jāpiedzīvo speciālistu pārbaude. Tomēr abi piekrīt, ka kontrole ir vajadzīga, jo dzirdēti gadījumi, kad dokumentos lopi ir, bet dabā nav.
Par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem saimniecības izaugsmē Aiva un Jānis uzskata 2012. gadu. Toreiz Jānis ieguva pirmo vietu Zemkopības ministrijas konkursā «Sējējs», nominācijā «Jaunais veiksmīgais zemnieks». Konkursam Jāni pieteica Lauku konsultāciju biroja atsaucīgie darbinieki. Tieši tajā laikā ģimene plānoja būvēt liellopu novietni. Projekts bija apstiprināts, taču banka nevēlējās piešķirt kredītu. «Pateica – kad būs ielieti pamati un ēka ierakstīta zemesgrāmatā, tad dosim naudu,» atminas Jānis. Par konkursā iegūto balvu tika ielieti pamati. «Ja nebūtu tās balvas, iespējams, viss būtu noticis daudz vēlāk,» piebilst Aiva. Jaunā novietne tika pabeigta 2013. gadā. Kāpēc tā vajadzīga? Daudziem šķiet, ka gaļas liellopi visu gadu var dzīvot laukā. Jānim par to ir cits viedoklis: «Mēs esam izgājuši tam visam cauri. Meklējuši govis pa nakti, skaldījuši āliņģus, veduši ūdeni. Es negribu, lai govs dzemdē mīnus trīsdesmit grādos uz lauka.» Novietnē galvenokārt uzturas tikko dzimušie teļi un jaunās teles, kuras vēl nedrīkst laist pie vaislas buļļa, kā arī grūsnās govis un citi dzīvnieki, kuriem nepieciešama īpaša uzmanība.
Iespēja piesaistīt finansējumu Eiropas Savienības un Lauku atbalsta dienesta projektos «Murķīšu» saimniecības attīstībā bijusi ļoti nozīmīga. Soli pa solim, izmantojot pieejamo atbalstu, iegādāts traktors, ruļļu ietinējs, prese un grābeklis, izbūvēta minētā liellopu novietne. Ar projektu palīdzību ierīkots betonēts laukums pie novietnes, lai dzīvniekiem nebūtu jāuzturas dubļos. Viens no jaunākajiem ieguvumiem ir graudu un zālāju sējmašīna, kas būtiski atvieglo darbu. Daudz devušas arī pieredzes apmaiņas un mācību programmas, kas ļāvušas iepazīt saimniekošanas praksi Somijā, Dānijā, Igaunijā un citās valstīs. «Ja redzam, ka kaut ko varam iegūt savai saimniecībai, rakstām projektus. Ja sanāk – labi, ja nesanāk, mēģinām atkal,» optimistiski saka Aiva. Katru šādu iespēju ģimene novērtē īpaši, jo saimniecības izaugsmes stāsts nav balstīts uz mantotu turību, sākuma kapitālu vai jau iekoptu saimniecību. «Mums nebija bagātu vecāku, kas varētu iedot grūdienu,» piebilst Jānis. Viss veidots pakāpeniski, pašu spēkiem un ar lielu pacietību. Pirmajos gados gandrīz katrs nopelnītais eiro ieguldīts atpakaļ saimniecībā – zemes iegādē, lopos, tehnikā un būvniecībā. Bieži vien tas nozīmēja atteikties pat no pavisam vienkāršām lietām. «Pirmie gadi bija tādi, ka uz Jauno gadu vajadzēja padomāt, kur dabūt šampanieša pudeli,» atceras Jānis.
No teļa līdz izsoļu namam
Šobrīd ganāmpulkā nozīmīgu vietu ieņem Herefordas šķirnes dzīvnieki un dažādi gaļas šķirņu krustojumi. Saimniecībā ienākuši arī Šarolē šķirnes liellopi, kuru krustojumi tiek izmantoti, lai iegūtu labākus augšanas rādītājus un gaļas kvalitāti. Jānis stāsta, ka šķirnes izvēlē svarīgākais nav tikai produktivitāte, bet arī dzīvnieku raksturs un piemērotība saimniekošanas apstākļiem. Herefordas liellopi ir mierīgi, izturīgi un labi piemēroti turēšanai ganībās, savukārt Šarolē šķirne nodrošina lielāku augšanas potenciālu. Tomēr viņš uzskata, ka daudz ko nosaka nevis šķirne, bet attieksme pret dzīvniekiem: «Tas ir gluži kā ar cilvēkiem – ja katru dienu pieej, pabužini un parunājies, viņš kļūst mierīgāks.» Tieši tāpēc saimnieki lielu uzmanību pievērš ne tikai šķirnes izvēlei, bet arī dzīvnieku ikdienas aprūpei un labturībai.
Saimniecības darbības modelis balstās uz teļu izaudzēšanu līdz aptuveni astoņu vai deviņu mēnešu vecumam. Pēc tam dzīvnieki tiek realizēti caur Izsoļu namu, kas organizē visu pārdošanas procesu – savāc lopus no saimniecības, nodrošina transportu un meklē pircējus. «Tas notiek gandrīz kā Amerikā filmās,» smejoties saka Jānis. Šādu realizācijas veidu ģimene izvēlējusies ne velti. Saimniekošanas sākumā viņi saskārās ar negodprātīgu uzpircēju, kurš par iegādātajiem lopiem tā arī nesamaksāja, radot ievērojamus zaudējumus. Tāpēc šodien viņi priekšroku dod pārbaudītai un drošai sistēmai. Savukārt vecākās vai no ganāmpulka izbrāķētās govis tiek realizētas gaļas ieguvei, bet jaunlopi nonāk tālākai audzēšanai citās saimniecībās. Šāda pieeja ļauj koncentrēties uz to, ko «Murķīšos» prot vislabāk – kvalitatīvu teļu izaudzēšanu un ganāmpulka atražošanu.
Aiva piebilst, ka darbs saimniecībā ir diennakts darbs visa gada garumā, jo atšķirībā no daudzām citām gaļas liellopu saimniecībām, kur atnešanās tiek plānota vienā sezonā, «Murķīšos» teļi dzimst visa gada garumā. «Mēs nevaram abi būt prom no mājām. Kādam vienmēr jābūt šeit,» saka Aiva. Tas nozīmē, ka bieži vien tāda ekstra kā brīvdienas jeb atvaļinājums izpaliek. Aiva ar to ir samierinājusies. «Es nevaru lopam pateikt – pagaidi, man tagad jāaizbrauc,» smejot piebilst saimniece. Savukārt Jānis savu ikdienu cenšas piepildīt ar vēl kādām nodarbēm, kas viņam sagādā prieku. Tehnika – tas esot ne tikai darbs, bet pati par sevi arī lielākais prieks. To var pamanīt arī, kad dodamies uz viņa «darba lauku» – tehnikas angāru, kur glabājas visi nopietnie Jāņa darba instrumenti. Goda vietā atrodas Valtra traktors, ko viņš sauc par savu iecienītāko darba rīku, kā arī graudu un zālāju sējmašīna. Jānis atzīst, ka bez tehnikas mūsdienu saimniecību vairs nav iespējams iedomāties, jo tā ne tikai ļauj paveikt darbu efektīvāk, bet arī saudzē veselību, aizstājot smago roku darbu, kas agrāk bija ikdiena lauku cilvēkiem. Jānis atklāj, ka viņam prieku sagādā arī medības un dalība Suntažu deju kolektīvā.
Saimniekot ar skatu nākotnē
«Murķīšos» saimniekošanas pamatā ir pārliecība, ka vienlīdz svarīgas ir rūpes par zemi un dzīvniekiem. Aiva un Jānis vislielāko uzmanību pievērš dzīvnieku labturībai, nodrošinot tiem piemērotus apstākļus gan ziemā, gan vasarā, kā arī regulāri seko līdzi ganāmpulka veselībai. Tāpat svarīga ir zemes kopšana – tiek uzturētas meliorācijas sistēmas, atjaunotas aizaugušas platības, uzlaboti zālāji un izmēģināti dažādi risinājumi augsnes auglības saglabāšanai. «Mums ir svarīgi, lai lauki būtu sakopti,» uzsver Jānis. Viņaprāt, labu saimniekošanu raksturo nevis skaisti vārdi, bet ikdienas darbs, rūpes par apkārtējo vidi un spēja ilgtermiņā saglabāt saimniecību nākamajām paaudzēm.
Aivas un Jāņa ģimenē aug trīs bērni – Laura (19 gadu), Lauma (17) un Krišjānis (8). Vecākā meita Laura studē medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē. Vecāki stāsta, ka jau bērnībā viņai bija liela interese par dzīvniekiem – kopā ar māsu viņa veidoja piezīmes par ganāmpulku, pierakstīja novērojumus un sekoja līdzi dzīvnieku veselībai. Laura izvēlējusies medicīnu un šobrīd apgūst ārsta profesiju. Lauma mācās veterināriju Smiltenes tehnikumā. Dzīvnieki viņu interesējuši jau kopš bērnības. Jaunākais dēls Krišjānis vēl mācās pamatskolā. Viņš aug kopā ar saimniecību un jau tagad labi orientējas lopu ikdienā, palīdz novērot dzīvniekus un izrāda lielu interesi par tehniku. Kā smejas Jānis, dēls jau brauc ar traktoru un nereti labprātāk dodas pie lopiem nekā nodarbojas ar citām lietām. Visi trīs ir izauguši lauku vidē un labi pārzina gan dzīvnieku aprūpi, gan citus ikdienas darbus saimniecībā.
Runājot par nākotni, Jānis neslēpj bažas par laukiem. «Lauki izmirst. Tas nav tikai pie mums, tas ir visā Latvijā,» novērojis Jānis. Viņš redz, ka samazinās skolēnu skaits, aizveras skolas un kļūst arvien grūtāk atrast darbiniekus. «Kurš ir labs strādnieks, tas jau kaut kur strādā,» viņš saka. Tieši tāpēc ģimene lielāko daļu darbu joprojām veic pašu spēkiem. Jānis neizceļ mērķi sasniegt noteiktu liellopu skaitu vai apsaimniekot vēl vairāk zemes. Daudz svarīgāk viņam šķiet sakārtot saimniecību un ikdienas darbu tā, lai atliktu vairāk brīva laika un būtu mazāk steigas. Pēc desmit gadiem savu saimniecību viņš vēlētos redzēt attīstītu un sakoptu, ar izbūvētām papildu novietnēm dzīvniekiem un sakārtotu apkārtni, bet visvairāk – ar uzticamu palīgu: «Es gribētu cilvēku, kuram var samaksāt godīgu algu un kuram var uzticēties. Vai tās ir divas rokas vai četras rokas, es nezinu, bet vismaz divas noteikti.» Tāpat viņš cer, ka izdosies īstenot ieceri par jaunu dzīvojamo māju un turpināt attīstīt saimniecību tā, lai tā būtu ilgtspējīga arī nākamajai paaudzei.
