Māris bez ilgas domāšanas nosauc datumu, kad pirmo reizi ieraudzīja savu Nadeždu. Tas notika 1975. gada 25. maijā Ogrē. Tolaik Māris dzīvoja un strādāja Rīgā, draugs Edvīns paaicināja atbraukt līdzi uz Ogri, kur viņam bija sarunāts randiņš ar Nadeždas draudzeni. Meitenes tolaik strādāja Ogres trikotāžas kombinātā un dzīvoja kopmītnēs Mālkalnes prospektā. Lai arī Mārim būtu kompānija, draudzene sarunāja uz randiņu doties arī Nadeždu. «Skaista meitene bija,» Māris dalās atmiņās par pirmo iespaidu, ieraugot Nadeždu. «Atceros – toreiz Rīgā modē bija īsi svārki un platformu kurpes, un tādas bija arī Nadeždai.» Vaicāta par pirmo iespaidu par Māri, Nadežda noslēpumaini pasmaida un saka: «Ai, mans Matisons…» Tolaik Mārim bija 35 gadi un aiz muguras pirmā laulība, bet Nadeždai – 26 gadi, viņa bija sākusi veidot savu patstāvīgo dzīvi.

Drīz pēc pirmās tikšanās Nadežda devās atvaļinājumā uz Sočiem, bet, tikko viņa atgriezās, Māris aicināja pārcelties pie sevis uz dzīvi Rīgā un izteica bildinājumu. 

Vieno līdzīga bērnība

1975. gada 22. oktobrī abi laulību reģistrēja Rīgas Dzimtsarakstu nodaļā. «Tas bija neticami – oktobra beigas, bet ārā bija ap plus divdesmit grādu. Ļoti silts laiks,» kāzu dienu atceras Māris. No darbavietas kāzu viesiem piešķirtas automašīnas – divas Volgas un divi Moskviči. Draugi bija sarūpējuši tradicionālos kāzu pārbaudījumus ar vārtiem, pēc laulību reģistrēšanas priecīgais notikums atzīmēts kafejnīcā Rīgā. 

Māris atklāj, ka simpātijas pret Nadeždu raisījusi viņas interese par grāmatām un par visu, kas notiek apkārt: «Viņa daudz lasīja. Viņu interesēja dažādas lietas. Mēs nebraukājām pa restorāniem – mēs gājām uz muzejiem, uz Brīvdabas muzeju, braucām uz Kuldīgu skatīties Ventas rumbu, uz Cēsīm. Viņai tas viss interesēja.»

Māris atzīst, ka kopdzīves sākums nebija viegls. Jaunā ģimene vēlējās savu dzīvokli, taču padomju laikā tas nebija vienkārši. Ogrē, Tīnūžu ielā, bija iespēja tikt pie dzīvokļa, taču tas nozīmēja pārmaiņas darba dzīvē. Mārim nācās uzsākt darbu Ogres trikotāžas kombinātā, kur viņi abi nostrādāja līdz pat pensijai. 

Māris un Nadežda prāto, ka, iespējams, viņiem vienam otru labāk palīdzējis saprast arī kopīgs dzīves pārdzīvojums – abi agri palika bez vecākiem. Nadežda ir dzimusi un uzaugusi Ukrainā. Viņa agri zaudēja abus vecākus, kuri cieta autoavārijā, un pēc vieglās rūpniecības tehnikuma beigšanas darba meklējumos nonāca Latvijā, kur dzīvoja radi un ieteica darbu Ogres trikotāžas kombinātā. Toreiz daudziem jauniešiem Ogre kļuva par vietu, kur sākt patstāvīgu dzīvi – kombināts deva ne tikai darbu, bet arī dzīvesvietas iespējas. Arī Māra dzīves sākums nebija viegls. Viņa bērnība pagāja Saldus pusē, Remtes pagastā, kur vecākiem bija saimniecība. Tēvs pazuda 1943. gadā, bet māte pēc ievainojuma rokā nomira infekcijas dēļ. Par Māri rūpes uzņēmās abas tēva māsas. Jau agrā jaunībā viņš sāka strādāt, vienlaikus mācoties vakarskolā Saldū un vēlāk Talsos. Pēc tam viņš iestājās 2. medicīnas skolā Rīgā, kur mācījās par feldšeri, taču studijas pārtrauca obligātais dienests armijā Minskā. Vēlāk darba gaitas aizveda dažādos virzienos – viņš strādāja kokzāģētavā, tad ceļu būvē, vēlāk VEF rūpnīcā, darbojās arī uzņēmumā, kas ražoja darba apģērbu, līdz iepazinās ar Nadeždu un nonāca Ogrē. 

Pacietība un līdzsvarotība

Abu lielais prieks un lepnums ir dēli Andrejs un Aleksandrs, mazbērni Aleksandra (13 gadu) un Mišela (7 gadi), Roberts (18 gadu) un Artūrs (14 gadu). Jaunākais dēls Aleksandrs ilgus gadus dzīvoja Anglijā, kur izveidoja veiksmīgu karjeru interjera un celtniecības jomā. Sievas Danielas mudināts, Aleksandrs ar ģimeni nesen atgriezās Latvijā, uzcēla māju Stopiņos un tagad dzīvo tuvāk vecākiem. Savukārt vecākais dēls Andrejs dzīvo Īrijā, kur kopā ar sievu Anastasiju apmetušies uz dzīvi. Abi strādā uzņēmumā, kas ražo medicīniskās iekārtas. Roberts šogad tur beigs vidusskolu un domā par turpmākajām studijām, Artūrs mācās pamatskolā. 

Nesen Andrejs Latvijā atzīmējis 50 gadu dzīves jubileju. Dēla svētkos līdzās bija arī vecāki. Māris atklāj, ka teicis dēlam svētku runu, uzsverot tieši otra cilvēka klātbūtnes nozīmi, ģimenes vērtību. «Vienam cilvēkam dzīvē ir grūti, diviem ir daudz vieglāk. Ja viens paklūp, otrs palīdz piecelties. Ja vienam ir auksti, otrs sasilda,» saka Māris. 

Jautāti par noslēpumu, kā iespējams diviem cilvēkiem laulībā nodzīvot 50 gadu, Nadeždas atbilde ir īsa: «Pacietība.» Savukārt Māris papildina: «Un līdzsvarotība.» Viņš ir pārliecināts, ka svarīgi pieņemt lēmumus mierīgi un apdomīgi, vienmēr padomāt par sekām un meklēt risinājumus, kas ir pieņemami abiem: «Jo vairāk strīdies, jo vairāk tas ir kā ugunij pielikt malku.»

Dzīves laikā bijuši arī smagi brīži. Pirms dažiem gadiem Māris saskārās ar nopietnām veselības problēmām – atklāta onkoloģiska saslimšana, tomēr arī ar to abi kopā spējuši tikt galā. Gadi sev līdzi nes pārmaiņas, un šodien viņu dzīve rit daudz mierīgāk. Viņiem joprojām patīk lasīt grāmatas. Nadeždai vairāk detektīvi un vēsturiskā literatūra, bet Māris iecienījis klasiku – Remarku un Aleksandru Grīnu. Ar lepnumu viņš rāda senus izdevumus, piebilstot, ka viņam patīk vēsturiski romāni un triloģijas. Ikdienā viņi skatās filmas, lasa ziņas, seko līdzi sporta notikumiem, pārrunā redzēto un lasīto, dzīvo līdzi bērnu un mazbērnu gaitām, kā arī rūpējas par Persijas ekzo šķirnes runci Felimuru jeb vienkārši Fiļu. Nadežda atklāj savu ikrīta nodarbošanos, un tā ir vingrošana, lai uzturētu vingru un enerģisku ķermeni. Viņa ilgojas doties pastaigās, bet Mārim vairs nav tik daudz spēka. Īpašas zelta kāzu svinības Matisonu ģimenē nav notikušas, taču īpašais jubilejas gads vēl turpinās. Jūnija sākumā viņi piedalīsies pašvaldības organizētajā pasākumā, kur tiks godināti pāri, kuri kopā laulībā aizvadījuši 50 un 60 gadu. Savukārt savā svētku dienā, 22. oktobrī, viņi, visticamāk, mielosies ar savu iecienītāko gardumu – torti «Bavārija».