Pansionāts «Madliena» pērn nosvinēja 30 gadu jubileju. Šeit dzīvo turpat 80 senioru, par kuriem ikdienā rūpējas plaša speciālistu komanda – aprūpētāji, medmāsas, sociālie darbinieki, rehabilitācijas speciālisti un citi darbinieki. Viņu uzdevumos ir ne tikai vecajiem ļaudīm palīdzēt paēst, ievērot higiēnu vai saņemt medicīnisko aprūpi. Tikpat svarīgi ir rūpēties par senioru emocionālo labsajūtu, piedāvājot nodarbības, vingrošanu, radošās aktivitātes, koncertus un iespēju būt sabiedrībā. Daudziem pansionāts kļūst par mājām, kur veidojas draudzības, tiek svinēti svētki un aizrit dzīves pēdējie gadi. Kāda ir ikdiena pansionātā? Ar kādām problēmām saskaras seniori un viņu tuvinieki? Kā mainījušās vecumdienas un kādi izaicinājumi šobrīd skar sociālās aprūpes nozari Latvijā? Atbildes uz šiem jautājumiem «Ogres Vēstis Visiem» devās meklēt vispārējā tipa pansionātā «Madliena». 

Par sociālās aprūpes izaicinājumiem, novecošanu un darbu ar senioriem stāsta pansionāta vadītāja Inese Rudzgaile, bet par savu ikdienu, atmiņām un dzīves gudrību – iemītnieces Vera Bičevska un Juzefa Žureviča.

– Pērn pansionāts «Madliena» svinēja 30 gadu jubileju. Kā atzīmējāt šo notikumu?

– Mēs ilgi domājām, kā jubileju svinēt. Nolēmām visu martu pasludināt par jubilejas mēnesi. Katru nedēļu klientiem bija kāds koncerts vai pasākums. Mēneša noslēgumā sarīkojām kopīgu svētku dienu ar klātiem galdiem un mūziku. Atsevišķs pasākums bija arī darbiniekiem un aicinātajiem viesiem. Mūs priecēja ilggadējie pansionāta draugi Normunds Jakušonoks un Kaspars Tīmanis. Īpaši godinājām arī ilggadējos darbiniekus. 

– Vai pansionātā vēl ir cilvēki, kuri šeit strādā kopš pirmās dienas?

– Jā, mums ir astoņi tādi darbinieki: aprūpētāja Elita Petrovska, sociālā aprūpētāja Inita Balode, virtuves vadītāja Rūta Pūdniece, kultūras pasākumu organizatore Mārīte Šteinberga, veļas gludinātāja Inga Vēze, pavāra palīdze Evita Jākobsone, lietvede Diāna Brencēna un ēkas dežurante Antra Valdmane. Viņas šeit strādājušas visus 30 gadus. Šobrīd pansionātā strādā 43 darbinieki. Arī es pati šeit sāku strādāt 1995. gadā par aprūpētāju. Pēc tam dzīve aizveda citur, bet 2011. gadā atgriezos kā sociālā darbiniece. Par vadītājas pienākumu izpildītāju kļuvu 2018. gadā, vēlāk uzvarēju konkursā uz vadītājas amatu. Bez visiem šiem cilvēkiem, kuri rūpējas par pansionāta klientiem, šī iestāde nepastāvētu, tāpēc esmu ļoti pateicīga un augstu vērtēju ikviena sava darbinieka darbu, atbalstu, izturību, cilvēcību un sirsnību, ko viņi sniedz citiem ikdienā. Paldies arī ārstēm Ditai Graudonei un Gaidai Bērziņai par sadarbību un sapratni.

– Kā pa šiem gadiem ir mainījušies pansionāta iemītnieki?

– Kad pansionāts tika dibināts, daudzi cilvēki šeit nāca vienkārši dzīvot. Tas bija laiks pēc privatizācijas, kad daļa senioru palika bez dzīvesvietas vai bez iespējas sevi aprūpēt. Toreiz pansionāts daudziem bija vienīgais risinājums. Vēlāk bija periods, kad te bija daudz brīvu vietu. Savukārt pēc lielās izbraukšanas uz ārzemēm situācija atkal mainījās. Daudzi seniori palika vieni. Veselība pasliktinājās, bet par viņiem vairs nebija, kas ikdienā parūpējas. Tieši tad pieprasījums pēc pansionāta pakalpojumiem strauji pieauga.

– Kā cilvēki nonāk pansionātā «Madliena» šobrīd?

– Visbiežāk caur Sociālo dienestu vai piederīgajiem, kuri saprot, ka cilvēkam mājās vairs nav iespējams nodrošināt nepieciešamo aprūpi. Izvērtējam katru situāciju un pārliecināmies, vai spējam nodrošināt vajadzīgo aprūpi. Ja nepieciešami specifiski medicīniskie pakalpojumi vai specializēta demences aprūpe, meklējam piemērotāku iestādi. Šobrīd pansionātā dzīvo 76 klienti, un arvien vairāk ir senioru vecumā virs 90 gadiem. Mums ir līgumi ar vairākām pašvaldībām – Rīgu, Ādažiem, Aizkraukli, Cēsīm, Limbažiem, Ropažiem, Siguldu, Dienvidkurzemi un Ogres novadu. 

– Vai rindas uz pansionātu ir garas?

– Šobrīd rindā ir ap 50 cilvēku, lai gan situācija nepārtraukti mainās. Pieprasījums ir liels, un vietas visbiežāk atbrīvojas, klientiem aizejot mūžībā. Tomēr ir arī priecīgi stāsti – daži cilvēki pēc insulta vai smagas saslimšanas, kuri ierodas guloši vai ratiņkrēslā, pēc rehabilitācijas un aprūpes atgriežas mājās paši savām kājām.

– Rodas iespaids, ka pansionāts arvien vairāk kļūst līdzīgs ārstniecības iestādei, aprūpes namam.

– Klienti kļūst arvien smagāk slimi. Ja agrāk cilvēki uz pansionātu devās vienkārši dzīvot, tad tagad viņi bieži ierodas jau ar nopietnām saslimšanām un lielu aprūpes nepieciešamību. Tāpēc pansionāta darbs arvien vairāk līdzinās ārstniecības iestādei, tikai cilvēki pie mums dzīvo nevis nedēļas, bet gadus.

– Kādu jūs redzat ideālo dzīves modeli senioriem?

–Man ļoti patīk senioru rezidenču jeb pansiju ideja. Tā ir vieta, kur cilvēks dzīvo savā dzīvoklītī, viņam nav jāievēro iestādes režīms, pats organizē savu ikdienu, var satikt cilvēkus, apmeklēt pasākumus vai vienkārši baudīt mieru, bet nepieciešamības gadījumā saņemt palīdzību. Diemžēl realitātē pie mums arvien biežāk nonāk cilvēki ar ļoti smagām veselības problēmām, kuriem nepieciešama nepārtraukta aprūpe. Šodien, piemēram, uzņēmām kundzi pēc smagas saslimšanas – viņa ir guloša un vairs nerunā. Taču ģimenei bieži vien citas iespējas nav, jo pēc izrakstīšanas no slimnīcas cilvēks viens pats mājās vairs nespēj dzīvot.

– Kāda ir ikdiena pansionātā?

– Daudzi domā, ka pansionātā notiek tikai ēdināšana un aprūpe, taču tā nav. Ar klientiem ikdienā strādā komanda: sociālais darbinieks, sociālais aprūpētājs, 15 aprūpētāju, sociālais rehabilitētājs, ergoterapeits, vispārējās aprūpes māsas un kultūras pasākumu organizators. Katram ir sava loma. Sociālais rehabilitētājs organizē atmiņas un domāšanas vingrinājumus, galda spēles, rokdarbus, pastaigas, reizi mēnesī kanisterapiju un dažādas grupu nodarbības. Ergoterapeits organizē praktiskas nodarbības, vingrošanu, palīdz saglabāt cilvēku funkcionālās spējas, pielāgo palīglīdzekļus un konsultē aprūpētājus. Aprūpētāji ir tie, kuri palīdz piecelties, pozicionē gultā, baro, dzirda, palīdz ievērot higiēnu. Kultūras pasākumu organizatore rīko koncertus, svētkus un radošās nodarbības, kopā ar klientiem veido dekorācijas un rokdarbus. Mūsu mērķis ir palīdzēt cilvēkiem pēc iespējas ilgāk saglabāt tās spējas, kas vēl ir. 

– Kāpēc pansionātā tik svarīga ir paaudžu satikšanās?

– Senioriem ļoti svarīgi ir satikt citus cilvēkus, īpaši bērnus. Tiklīdz ierodas bērni, senioru acis iemirdzas. Viņi grib aprunāties, samīļot mazos, redzēt viņu priekšnesumus. Mums ir ilggadēja sadarbība ar Madlienas bērnudārzu «Taurenītis», Madlienas vidusskolu un Mūzikas un mākslas skolu. Skolēni sniedz koncertus, arī lasa pasakas, pēc tam visi kopā dzer tēju un sarunājas. Bērni saprot, ka nav jābaidās no veciem cilvēkiem, ka vecums nav nekas biedējošs. Daudziem bērniem un jauniešiem šādas saskarsmes ikdienā nemaz nav. Ģimenes dzīvo atsevišķi, vecvecāki bieži ir tālu prom, un līdz ar to pazūd dabiskā paaudžu saikne. Seniori savukārt iegūst prieku un enerģiju no bērnu klātbūtnes. Īpaši sirsnīga tradīcija mums ir kopīga piparkūku cepšana Ziemassvētkos un Putnu dienas, kad bērni kopā ar senioriem gatavo putnu būrīšus. 

– Ko jaunākā paaudze var mācīties no senioriem?

– Droši vien spēju paskatīties uz dzīvi plašāk. Daudzi no viņiem ir piedzīvojuši karu, izsūtīšanu un trūkumu, un tas joprojām redzams ikdienas paradumos. Piemēram, dažas kundzes vēl aizvien rūpīgi kaltē un uzglabā maizes garozas, jo dzīvē piedzīvotais iemācījis, ka ēdienu nedrīkst izšķērdēt. Viņi augstu vērtē arī godīgumu un doto vārdu. Daudzi seniori ļoti jūtīgi uztver netaisnību un tukšus solījumus. 

– Vai pansionāts ir atvērts sabiedrības iniciatīvām?

– Pilnīgi noteikti. Mēs vienmēr esam bijuši atvērti dažādām aktivitātēm un sadarbībām. Daudzus gadus piedalāmies arī akcijā «No sirds uz sirdi», kur Ziemassvētkos cilvēki sarūpē dāvanas senioriem. Šādas aktivitātes senioriem atgādina ļoti būtisku lietu – viņi nav aizmirsti, joprojām ir daļa no sabiedrības. 

– Vai pansionāta iemītniekiem ir iespēja izbraukt ārpus iestādes?

– Jāņem vērā, ka mūsu klienti kļūst arvien vecāki un veselības stāvoklis daudzus ierobežo. Mēs braucam uz Plāteres pilskalnu piknikos, ziemā dodamies apskatīt izgaismoto Ogri. Daļa klientu vairs nevar daudz staigāt un apkārtni vēro no autobusa loga, taču arī tas viņiem sagādā prieku. Pie pansionāta mums ir izveidota āra skatuve, kur vasarās notiek koncerti un pasākumi. Tā kā daudziem ir grūti kaut kur doties, prieks biežāk atbrauc pie viņiem. 

– Vai cilvēki vēlas atgriezties vietās, kur kādreiz dzīvojuši?

– Ļoti bieži. Mums ir klienti no Taurupes, Zaubes, Ērgļiem un citām apkārtnes vietām. Reizēm viņi saka: «Aizbraucam ekskursijā uz manu pusi.» Tad mēs aizbraucam, un sākas stāsti. Tur es dzīvoju. Tur strādāju. Tur gāju uz ballēm. Tie ir atmiņu ceļojumi. 

– Pansionāta jubilejas ietvaros tapa arī īpašs projekts par iemītniekiem. Kā radās šī ideja?

– To ierosināja mūsu sociālā darbiniece Laura Andriksone. Viņa jau sen bija domājusi, ka vajadzētu apkopot mūsu klientu dzīvesstāstus. Jubileja šķita īstais brīdis. Tapa projekts «Es dzīvoju tepat starp jums», jo šie cilvēki nav kaut kur ārpus sabiedrības. Viņi dzīvo tepat starp mums. Laura intervēja klientus, pierakstīja viņu dzīvesstāstus, tika organizētas fotosesijas un veidoti apraksti pie fotogrāfijām. Izvēlējāmies melnbaltas fotogrāfijas, jo tajās īpaši izceļas cilvēka seja, rokas, katra rūpju rieva, acu skatiens. Tas bija ļoti apjomīgs darbs, arī ļoti emocionāls projekts. Daļa klientu šodien vairs nav starp mums, tāpēc šī izstāde kļuvusi arī par ļoti vērtīgu piemiņu. Labprāt šo izstādi parādītu citiem, kuriem par to būtu interese.

– Viens no projekta tematiem bija stereotipu apkopošana par pansionātiem. Kādi tie ir?

– Sabiedrībā joprojām pastāv priekšstats par pansionātu kā par sava veida nabagmāju. Cilvēki mēdz domāt, ka šeit ierobežo brīvību, atņem naudu vai ka veci cilvēki tiek atstāti novārtā, te nekas nenotiek, uz šejieni atved nomirt. Taču paradokss ir tāds, ka pieprasījums pēc šiem pakalpojumiem nepārtraukti pieaug. Un tas liek aizdomāties, cik daudz mūsu priekšstatos ir patiesības un cik daudz – stereotipu. 

– Kāpēc, jūsuprāt, šādi stereotipi saglabājas?

– Manuprāt, lielā mērā tā ir neizpratne par novecošanu. Cilvēki meklē internetā informāciju par visu iespējamo, bet ļoti reti interesējas par to, kas patiesībā notiek ar cilvēku vecumdienās. Kāpēc vecmāmiņa vairs nav tāda kā agrāk? Kāpēc viņa vairs nevar pati par sevi parūpēties? Kāpēc viņa vairs nespēj izdarīt lietas, ko agrāk darīja? Par to mēs runājam ļoti maz.

Otrs iemesls ir tas, ka sabiedrībā daudz biežāk izskan negatīvie stāsti. Presē un televīzijā par pansionātiem visbiežāk dzirdam tad, kad noticis kaut kas slikts – kāds konflikts, pārkāpums vai cita problēma. Tas ir saprotami, jo negatīvas ziņas piesaista uzmanību, taču tādējādi veidojas priekšstats, ka tāda ir ikdiena visur. Par labo, kas notiek pansionātos, par cilvēkiem, kuri šeit atgūst spēkus, atrod draugus, piedalās pasākumos un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, runājam daudz retāk. Un tieši tā stereotipi turpina dzīvot.

– Vai tuviniekiem ir grūti pieņemt novecošanu?

– Ļoti grūti. Dažkārt pat grūtāk nekā pašiem senioriem. Nesen pie mums nonāca 91 gadu veca kundze. Tuvinieki vēlējās, lai viņa apmeklē dažādus pulciņus, speciālistus, atsāk nodarboties ar rokdarbiem. Tas viss nāk no mīlestības un rūpēm, taču reizēm cilvēki nespēj pieņemt, ka novecošana ir dabisks process un ka spējas pakāpeniski samazinās. 

– Jūs ikdienā ļoti tuvu redzat novecošanu. Kas tā ir jūsu skatījumā?

– Novecošana ir tikpat dabiska kā piedzimšana. Grūtākais nav pats process, bet tā pieņemšana. Cilvēks pamazām mainās, spējas samazinās, bet reizē viņā uzkrājas dzīves gudrība. Seniori saskaras arī ar dvēseles vientulību. Cilvēkam var būt bērni, radi, viss it kā ir kārtībā, bet viņš joprojām jūtas viens. Viņi ir piekusuši ne tikai no slimībām vai gadiem, bet reizēm arī no dzīves smaguma un savām domām. Tāpēc vecumdienās īpaši svarīga ne tikai aprūpe, bet arī sapratne, pacietība un cilvēcīga klātbūtne.

– Esat līdzās cilvēkiem arī viņu dzīves pēdējā posmā. Vai ar laiku var sajust vai paredzēt brīdi, kad cilvēka dzīve tuvojas noslēgumam? Kas parasti notiek šajā laikā?

– Dažkārt var. Cilvēks kļūst mierīgāks, vairāk kavējas atmiņās, vēlas satikt tuviniekus vai izrunāt neizrunāto. Dzīves beigās vairs nav svarīgas mantas vai ikdienas rūpes – daudz svarīgāk ir, lai kāds būtu līdzās. Tāpēc cenšamies būt blakus ne tikai kā aprūpētāji, bet arī kā cilvēki.

– Kāpēc, jūsuprāt, tik daudzi seniori vecumdienās paliek vieni?

– Sabiedrība ir mainījusies. Agrāk ģimenes vairāk dzīvoja kopā, satikās ikdienā. Šodien katram ir savs darbs, kredīti, pienākumi, sava dzīve. Bieži tā nav nevēlēšanās palīdzēt, bet gan nespēja būt līdzās ikdienā. Ja seniors dzīvo viensētā laukos, kur jākurina krāsns, jānes malka, jāšķūrē sniegs, bet bērni strādā citā pilsētā, viņiem katru dienu jāuzdod sev jautājums – kā mamma vai tētis šodien tiek galā? Pienāk brīdis, kad seniors viens pats vairs netiek galā, un tad pansionāts kļūst par nepieciešamību, nevis izvēli.  

– Ja jums būtu iespēja kaut ko mainīt valsts līmenī, kas tas būtu?

– Droši vien mazinātu birokrātiju. Šobrīd par katru klientu jāveic ļoti detalizēta uzskaite – kāds bijis garastāvoklis, kurās aktivitātēs piedalījies, ko darījis, cik daudz apēdis. Vēlāk tiek vērtēts, kāpēc cilvēks nav iesaistījies vairāk, kāpēc netiek pietiekami motivēts. Taču ne visi seniori vēlas piedalīties katrā nodarbībā. Dažiem pēc smaga darba mūža vienkārši gribas mieru, un arī tās ir viņu tiesības. Gribētos, lai vairāk uzticas gan profesionāļiem, gan pašu senioru izvēlēm.

– Vai pansionātā rodas arī draudzības un mīlestības stāsti?

– Jā, un tas vienmēr ir ļoti skaisti. Atceros kādu pāri, kura ceļi satikās pie mums pēc tam, kad tika slēgts cits pansionāts. Kundze nonāca Madlienā, bet kungs dzīvoja Ogrē. Viņi ļoti vēlējās būt tuvāk viens otram, un mums izdevās to noorganizēt. Viņi abi gan saskārās ar demenci un ar laiku viens otru aizmirsa. Tas atgādina, ka cilvēkam jebkurā vecumā ir vajadzīgs otrs cilvēks un ka arī dzīves nogalē iespējams atrast īpašu draudzību vai mīlestību.

Ķermenis ne vienmēr klausa

Juzefai Žurevičai ir 81 gads. Visi viņu sauc par Ilzi. Dzīvi pansionātā «Madliena» Ilze ir iepazinusi no dažādām pusēm. Vairāk nekā divdesmit gadu viņa šeit strādāja par aprūpētāju, bet pēdējos gados kļuvusi par iemītnieci. Pēc smagas saslimšanas un Covid-19 pārciestajām sekām viņa vairs nespēja par sevi pilnvērtīgi parūpēties, tāpēc bērni mudināja pārcelties uz vietu, kuru viņa labi pazina. Pēc izglītības Ilze ir pedagoģe un ilgus gadus strādājusi Madlienas bērnudārzā. Vēlāk veselības dēļ nācās mainīt nodarbošanos, un daudzi darba gadi aizritēja pansionātā, rūpējoties par citiem.

Attēlā: Juzefa Žureviča savā istabā pie sienas goda vietā glabā visu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu fotogrāfijas. «Viņi man vienmēr ir tepat blakus,» viņa saka.

Nozīmīgas viņas dzīvē vienmēr bijušas puķes. Kādreiz tepat netālu Madlienā viņai bija savs mazdārziņš, kur viss tika kopts ne tik daudz nepieciešamības, cik prieka pēc. Tagad dārzs nodots citu rokās, bet balkonā pie istabiņas viņa turpina rūpēties par ziediem, ko atnesuši tuvinieki. Ziediem viņa velta daudz uzmanības un laika – palej, kopj un priecājas. Ilze atminas laikus, kad daudz ceļoja. Viņa pabijusi Austrijā, Vācijā, Itālijā un Polijā, bieži viesojusies pie meitas, kura jau daudzus gadus dzīvo Šveicē. Atceroties ceļojumus, viņa joprojām pasmaida par kādu notikumu: «Bija jālido mājās. Lidmašīnā man tika viena no vietām pašās beigās, kas man nepatika. Domāju – nekas, gan jau kāds pa ceļam izkāps, tad apsēdīšos kaut kur tuvāk. Tikai pēc tam sapratu, cik tas izklausās smieklīgi – lidmašīnā jau neviens pa ceļam neizkāpj.» Humors ir viena no īpašībām, kas viņai palīdzējis saglabāt dzīvesprieku arī brīžos, kad veselība pievīlusi.

Lielākais Ilzes lepnums ir viņas kuplā ģimene – četri bērni, divpadsmit mazbērnu un trīs mazmazbērni. Istabā goda vietā pie sienas redzama liela ģimenes fotogrāfija, bet tuvinieku apciemojumi ir viens no viņas lielākajiem priekiem. Viņa arī labprāt baro un vēro putnus uz sava balkona, klausās latviešu sirdsdziesmas un kavējas atmiņās. «Reizēm aizdomājos par jaunību, darbu, cilvēkiem, kas bijuši līdzās... Tad šķiet, ka uz brīdi nonāku pavisam citā pasaulē,» viņa stāsta. Ilzei prieku sagādā arī skatīties video, kas ierakstīti dažādos ģimenes un darba pasākumos. 

Dzīvojot pansionātā, Ilze novērtē aprūpi un apziņu, ka palīdzība vienmēr ir līdzās. Viņa neslēpj, ka sākumā pierast pie jaunās dzīvesvietas nebija viegli, taču laika gaitā pansionāts kļuvis par mājām: «Ja pats esi labs pret cilvēkiem, tad arī cilvēki ir labi pret tevi. Ja cilvēks vairs nevar dzīvot viens un pats par sevi parūpēties, tad pansionāts ir labs variants.» Lai gan veselība daudz ko ierobežo, Ilze cenšas kustēties un nezaudēt optimismu. «Cilvēkam pienāk dzīvē tāds laiks, kad kaut ko vairs nevar. Ar prātu es vēl gribētu visu ko darīt, bet ķermenis ne vienmēr klausa.» Tāpēc viņas novēlējums visiem ir laikus domāt par veselību: «Kamēr esi jauns, šķiet – ai, kas tad tur. Bet pēc tam saproti, cik tā svarīga.»

No mājām līdzi paņemti fotoalbumi

Vera Bičevska pansionātā dzīvo jau vairāk nekā sešus gadus. Šobrīd viņai ir 83 gadi, un viņa neslēpj – nonākšana pansionātā nebija viņas izvēle, tas notika veselības dēļ. Vera ir no Taurupes puses. Visu mūžu dzīvojusi laukos un strādājusi smagu fizisku darbu lopkopībā. Dzīve ritējusi ierastā gaitā līdz brīdim, kad saskārās ar nopietnu slimību: «Bija vairākas operācijas. Pēc tam vairs nebija spēka. Man bērnu nav, brāļameita ieteica doties uz pansionātu.» Toreiz šķitis, ka dzīve strauji sabrukusi, taču noticis pretējais: «Pagāja kāds mēnesis, un es jau jutos vesela. Atguvu spēkus, sāku staigāt, palīdzēt pie dārza darbiem.»

Attēlā: «Tā tīri bez darba jau nevar,» saka Vera Bičevska. Darbs viņai joprojām ir ikdienas prieks. Pansionāta siltumnīcā viņas aprūpētie tomāti vasarā kļūst par kopīgu gardumu visiem iemītniekiem

Arī šodien Vera nevar bez darba. Viņa dodas uz siltumnīcu, kas ierīkota pie pansionāta un kurā aug tomāti, palīdz, kur vien var, un saka, ka nav tādas dienas, kad neko nedarītu: «Tā tīri nav gadījies, ka galīgi neko nedarītu.»

Par dzīvi pansionātā viņa saka: «Šeit ir ļoti labi. Mums ir ekskursijas, svinam vārdadienas un dzimšanas dienas. Ir koncerti, vingrošana, pasākumi. No visām pusēm brauc ciemiņi.» Viņa atzīst, ka cilvēki nereti izjūt bažas, ja ir jādodas uz pansionātu, bet ir pārliecināta, ka tam nav pamata. Viņa uzteic arī ēdienu: «Ēdiens visu laiku mainās. Ir saldumi, ir augļi. Meitenes ļoti garšīgi gatavo.» Šad tad Vera atminas savas mīļās mājas «Brenguļus», nereti kopā ar brāļameitu līdz tām aizbrauc. No mājām viņai līdzi paņemti fotoalbumi. Reizēm viņa tos pāršķirsta. Tad prātā nākot laiki, kad apkārtnē kūsāja dzīvība: «Mūsu pusē kādreiz bija ap divdesmit māju. Uz Jāņiem gājām no mājas uz māju. Tagad palikušas tikai dažas.» Arī daudzi bērnības un jaunības biedri jau aizgājuši mūžībā. Pansionātā viņa atradusi mieru, cilvēkus, ar kuriem aprunāties, un ikdienu, kurā joprojām ir vieta gan darbam, gan priekam.