Uz tirgu ar ziediem Artas kundze devās līdz pat 2013. gadam. Kopš tā laika peonijas iegādājās tie, kuri paši atbrauc uz viņas dārzu Lielvārdē. Dažkārt pircēji mērojuši ceļu pat no Rīgas, un Artas kundze vienmēr ir neizpratnē: “Es brīnos, kāpēc tik tālu jābrauc?” Visbiežāk peonijas iegādājoties jaunāki cilvēki – vieni, lai iepriecinātu sevi, citi, lai dāvinātu tuviniekiem svētkos vai īpašos dzīves brīžos.
Pēc sižeta raidījumā “Panorāma” dārzs piedzīvo negaidītu apmeklētāju pieplūdumu – jau rīta agrumā dārzā ierodas vesels autobuss ar pensionāriem! Vēlāk divi kungi no Siguldas, kuri par Artas kundzes dārzu Lielvārdē redzējuši ierakstu Instagram. Abi noslēpumaini atbild, ka atbraukuši, lai sarūpētu kuplu peoniju ziedu pušķi kādai īpašai sievietei. Abi krietnas divdesmit minūtes pavada dārzā, lai rūpīgi izvēlētos 21 ziedu, izprasa pat spaini, lai skaistos ziedus līdz mājām var ielikt ūdenī. Artas dārzā ierodas arī sieviete no Carnikavas, kura ar ģimeni atpūtušies kempingā Ķegumā un atpakļbraucot nolēmuši iebraukt pie Artas kundzes – gribot izvēlēties ziedus draudzenei. Vēl kāda siguldiete par Artas kundzes dārzu izlasījusi Facebook, dodoties ciemos pie meitas Lielvārdē, nolēmusi viņu pārsteigt ar Artas peonijām. Cilvēki no tuvākām un tālākām vietām turpina apmeklēt dārzu, bet par saviem apmeklētājiem dārza saimniece runā ļoti labvēlīgi: “Viņi te neizbradā, neizcūko. Tādi kārtīgi, mīlīgi cilvēki.”
Kamēr veselība ļāva, Arta ar ziediem brauca uz tirgu. Tur viņa ne tikai tirgoja peonijas, īrisus un lilijas, bet arī atrada jaunus augus savam dārzam. Viena no īpašākajām ir dzeltenā peonija, kuras stādiņu viņa iegādājās 2019. gadā Lāčplēsī. Savukārt retāku koraļļrozā šķirni Arta nopirka 2012. gadā no Ropažu audzētājām, par nelielu stādiņu samaksājot 15 latus. Šodien viņa dzirdējusi, ka atsevišķu šķirņu stādi maksā pat 70 eiro, un atzīst – ja zieds patiešām patiktu, samaksātu arī tik daudz. Lai gan dārzā aug desmitiem šķirņu, to nosaukumi Artu īpaši neinteresē. “Es skatos uz ziedu,” viņa saka. Visvairāk viņai patīk dzeltenās un baltās peonijas, taču mīļi ir visi skaistie ziedi, arī īrisi un lilijas. Pirmo rozā peoniju Arta dārzā iestādīja pirms aptuveni 50 gadiem – stādiņu iedeva kaimiņiene. Toreiz galvenā vieta bija kartupeļiem, sīpoliem, zemenēm un citiem iztikai nepieciešamiem dārzeņiem un ogām. Gadiem ejot, dārza proporcijas pamazām mainījās, un arvien vairāk vietas tika atvēlēts puķēm. Šodien peonijas ir kļuvušas par galvenajām dārza saimniecēm.
Vingrojumi ir ar lāpstu
Artas kundzes pieeja peoniju audzēšanā ir vienkārša, taču gadu desmitos pārbaudīta. Peonijas viņa regulāri pabaro ar pelniem no mājas krāsns, jo ir pārliecināta, ka tajos augiem ir viss nepieciešamais. Reizēm tiek izmantota arī kūdra. Savukārt cīņā ar gliemežiem negaidīti sabiedrotie izrādījušies gar dārza malu augošie tūju dzīvžogi – no tiem nobirušie asie auglīši gliemežiem nepatīk, tāpēc tie peoniju dobēs ieklīst retāk. Sevi par dārznieci Arta gan nesauc. Visas zināšanas par peoniju stādīšanu, dalīšanu un kopšanu viņa apguvusi pašmācības ceļā, lasot dārzkopības grāmatas un žurnālus.
Lai gan šodien Artas kundzi daudzi uzskata par īstu lielvārdieti, viņas dzīvesstāsts sācies kādā Latgales sādžā. Viņa atceras, ka bērnībā līdz skolai katru dienu bija jāmēro septiņi kilometri, arī ziemās, kad ceļš veda cauri augstām sniega kupenām. Padomju gados valdības lēmumu dēļ daudziem lauku iedzīvotājiem nācās pamest savas viensētas un pārcelties uz ciematiem. Arī Artas ģimene bija spiesta atstāt dzimtās mājas un pārcelties uz Tukuma pusi. Dzīve kolhozā nebija viegla – drīkstēja turēt tikai vienu govi, bet ģimenes iztikšana lielā mērā bija atkarīga no pašu izaudzētā. Kad saslima viņu labā piena govs, kļuva skaidrs, ka jāmeklē cits ceļš. Tā kā radinieki jau dzīvoja Lielvārdē, viņi aicināja ģimeni pārcelties šurp. Tā pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā Arta kopā ar vīru Atimu nonāca Lielvārdē. Čiekuru ielā abi pašu spēkiem uzcēla māju, izveidoja saimniecību un izaudzināja trīs bērnus. Šodien Artas kundze jau sagaidījusi septiņus mazbērnus, astoņus mazmazbērnus un vienu mazmazmazbērniņu.
Vaicāta, kā iespējams saglabāt tik možu prātu un enerģiju cienījamā vecumā, vai ir kādi īpaši vingrinājumi, ko viņa izpilda, Arta smej un atbild: “Mani vingrojumi ir ar lāpstu.” Darba tikums viņai nav svešs – jaunībā strādāts kolhoza fermās, bet vēlāk 26 gadi aizvadīti ceļu būvē, piedaloties ceļu un tiltu izbūvē ap Rīgu. Lai gan pensijā Arta devās jau 1990. gadā, bez darba viņa sevi nav iedomājusies nekad. Līdzās čaklumam viņa vienmēr saglabājusi arī zinātkāri. Daudzas prasmes apgūtas pašmācības ceļā – Arta ne tikai iemācījusies audzēt puķes, bet arī mūrēt, veidot apmetumu, likt grīdas, bruģēt celiņus un pat palīdzēt būvēt pirti. “Visu var iemācīties, ja tikai grib… arī parasta meitene no Latgales,” viņa saka ar smaidu.
Uz jautājumu, vai ģimenē ir kāds, kurš nākotnē varētu pārņemt peoniju dārzu, Artas kundze atbild bez lielām cerībām: “Man liekas, ka šo dārzu neviens nepārņems. Jauniešiem to nevajag.” Pēc saimnieces domām, jaunajiem cilvēkiem šodien pietrūkst laika dārzam, bet tie, kuri iekopj pagalmu pie mājas, visbiežāk izvēlas tikai zālienu. “Tagad visur tikai zāle. Nav ne dilles, ne kartupeļu, ne sīpolu,” viņa nosaka. Tikmēr pašas dārzā līdzās peonijām joprojām briest kartupeļi, sīpoli un citi dārzeņi. “Patīk izaudzēt pašai, bez liekas ķīmijas,” saka Arta. Jautāta, kas viņu motivē katru dienu nākt ārā un strādāt, Artas kundze atbild: “Patīk.Un es daru, kamēr varu.”
Pie Artas kundzes dārza vārtiem piestāj arvien jaunas automašīnas. Cilvēki nāk pēc peonijām, bet aizbrauc ar pārliecību, ka dzīvesprieks, zinātkāre un vēlme darīt nav atkarīgi no cilvēka vecuma.
