– Vai jūs pati piedalīsieties Saeimas vēlēšanās?

– Jā, protams. Es vienmēr esmu piedalījusies un arī šoreiz piedalīšos. Uzskatu, ka vēlēšanās vajadzētu piedalīties visiem.

– Kas jums palīdz izlemt, par ko balsot?

– Man ļoti svarīgi ir cilvēki, kuri ir konkrētās partijas sarakstā. Patīk, ja vismaz kādu no viņiem pazīstu un esmu varējusi pārliecināties par šī cilvēka godaprātu, par to, ka viņam tiešām ir skats uz rītdienu un viņš domā par Latvijas attīstību. Man vajadzīga iekšēja ticība, ka cilvēkam ir svarīgi izpildīt to, ko viņš sola. Skatos arī intervijas un analītiskos raidījumus, kuros salīdzina partiju programmas. Partiju ir tik daudz, ka es negribu ticēt – cilvēki tiešām cītīgi izlasa visu, ko katra no tām sarakstījusi. Klausos arī debates. Man svarīgi ne tikai tas, ko politiķis saka, bet arī – kā viņš runā un komunicē ar citiem. Katram var būt savs viedoklis, bet tāpēc otrs cilvēks nav personīgi jāaizskar. Arī par atšķirīgiem viedokļiem ir jāprot runāt inteliģenti.

– Kas jūs, skatoties uz kandidātu sarakstiem, dara bažīgu?

– Man nepatīk, ka Saeimas vēlēšanu sarakstos ir cilvēki tikai ar pamatizglītību. Saeima nav tikai dažādu sabiedrības viedokļu pārstāvniecība – tur pieņem likumus un nopietnus lēmumus. Manā uztverē deputātiem vajadzētu būt augstākajai izglītībai, ļoti vēlama būtu juridiskā, ekonomiskā, vadības vai cita šim darbam atbilstoša izglītība. Nesaprotu arī, kā viens cilvēks var vienā brīdī būt veselības ministrs, pēc tam izglītības vai kultūras ministrs. Ministriju vajadzētu vadīt konkrētās nozares augstas raudzes speciālistam ar pieredzi šajā jomā.

– Ko jūs sagaidāt no nākamās Saeimas?

– Tā kā pati savulaik esmu strādājusi izglītībā, es vispirms gribētu, lai liek mierā izglītības sistēmu. Lai nebraukā pa pasauli un neatved atkal kādu jaunu ideju, kuru mēs atkal sākam ieviest pie sevis. Tagad laba šķiet Somijas pieredze. Vispār viss, kas ir ārpus Latvijas, mums teorētiski liekas ļoti labs. Man gan tā nešķiet. Arī paši somi savu sistēmu jau kritizē un tajā veic pārmaiņas, bet mēs gribam to kopēt. Latvijā ir bijusi laba izglītības sistēma, un nevajag to nemitīgi mainīt. Vai tiešām neredzam, ka tā spēlējamies ar cilvēkiem, ar bērniem? Mainās arī eksāmenu prasības. Vienam bērnam vienā gadā ir vienas prasības, nākamajā – jau citas. Varbūt programmu vajag uz pusi mazāku? Nevis milzīgā tempā izskriet cauri simt procentiem programmas un beigās no tās zināt desmit vai divdesmit procentus, bet mācīt mazāk un panākt, lai bērns patiešām zina to, ko ir mācījies.

– Priekšvēlēšanu laikā daudz tiek solīts arī pensionāriem un veselības aprūpē. Cik ticami jums šķiet šie solījumi?

– Tagad runā, cik liela nākotnē būs vidējā pensija. Bet mēs taču zinām, cik daudz cilvēku Latvijā saņem līdz 600 vai 700 eiro. Vidējo pensiju uz papīra var dabūt lielu, ja pensijā aiziet cilvēki, kuri tagad pelna četrus vai piecus tūkstošus. Aritmētiskais vidējais pieaugs, bet lauku pensionārs, kurš saņem mazu pensiju, no tā bagātāks nekļūs. Tāpat sola samazināt rindas pie ārstiem. Nu, smieklīgi – ja tev nav naudas, tu ātrāk pie ārsta netiksi. Mums ļoti atšķiras vārdi no darbiem un solījumi no realitātes. Tas ir skumji. Pirms vēlēšanām visi tik skaisti formulē mērķus – uz kurieni Latviju vedīsim un kā gaišo rītdienu sasniegsim. Tad cilvēkus ievēl, un vairs viņi nezina ne mērķus, ne līdzekļus, kā tos sasniegt. Paiet četri gadi, tuvojas nākamās vēlēšanas – un atkal visu zina. Arī tagad klausos – cik gudri cilvēki, visiem viss skaidrs, uz kurieni iesim un kā iesim. Bet pēc vēlēšanām atkal skaidros, kāpēc daudz ko tuvākajā laikā nav iespējams izdarīt.

– Ko jūs mainītu pašā Saeimas darbībā?

– Pirmkārt, es samazinātu Saeimas deputātu skaitu. Iedzīvotāju skaits Latvijā ir radikāli krities, un, manuprāt, Saeimā pietiktu ar 50 cilvēkiem. Es nesaprotu arī atlaišanas pabalstus deputātiem, kurus nākamajā Saeimā neievēl. Ja es eju darbā uz noteiktu laiku un mans līgums beidzas, man taču neviens tāpēc nemaksā īpašu pabalstu. Deputāti zina, ka ir ievēlēti uz četriem gadiem. Neievēlēja – paldies, ejiet atpakaļ uz savu darbavietu un gatavojieties nākamajām vēlēšanām. Es arī domāju – ja cilvēks divus sasaukumus Saeimā jau ir bijis, varbūt pietiek. Vajadzētu nākt citiem.

– Vai būtu jāmaina arī vēlēšanu sistēma?

– Es piekrītu tiem, kuri saka, ka vajadzētu vēlēt personības. No sarakstiem cilvēkiem būtu jāspēj izvēlēties konkrētus kandidātus, un tie, kuri saņem visvairāk balsu, arī tiek ievēlēti. Un vai mazajai Latvijai vajag tik daudz partiju, no kurām daļu mēs pat īsti nepazīstam? Jo vairāk partiju, jo sašķeltāka sabiedrība. Pēc tam nevar izveidot koalīciju, viens ar otru strīdas un kašķējas, un rodas sajūta, ka ideja par labu Latviju kaut kur ir aizmirsusies.

– Varbūt pārmaiņas varētu ienest jauni cilvēki politikā?

– Vajadzētu gan jaunus cilvēkus, gan jaunus politiskos veidojumus. Bet arī te nav tik vienkārši. Jaunie cilvēki taču aug tajās pašās ģimenēs un sabiedrībā, ar visu to pieredzi, ko redz sev apkārt. Tas vien, ka cilvēks mācījies ārzemēs vai izlasījis gudras vadības grāmatas, automātiski nenozīmē, ka viņš būs gudrs valsts vadītājs. Ja no visām partijām varētu savākt gudrākos un spējīgākos cilvēkus un viņi spētu viens otru uzklausīt, varbūt kaut kas izdotos. Bet viss ir iegājis tādās rutīnas sliedēs.

– Tātad jūs neticat, ka pēc šīm vēlēšanām kaut kas būtiski mainīsies?

– Nē, nekas radikāli nemainīsies. Man tādas cerības nav. Viss ir iegājis rutīnas sliedēs – vilciens pa tām kustas. Varbūt vajadzīgi cilvēki, kuri to sastāvējušos ūdeni mazliet sašūmē. Bet tad jautājums – vai viņiem būs spēks un domubiedri? Vai pēc kāda laika nepateiks: nu, liecies mierā, kāpēc tev vajag vairāk nekā pārējiem? Kurš būs gatavs atdoties šim darbam idejas vārdā? Es nezinu. Es ļoti gribētu cerēt uz labām pārmaiņām, jo ir lietas, kuras tiešām var sakārtot. Jautājums – vai kāds tās grib sakārtot tā, lai cilvēks reāli izjūt pārmaiņas, nevis viss paliek skaisti noformulētu vārdu līmenī.

– Kas jums pašai Latvijā šobrīd šķiet vissāpīgākais?

– Tas, ka tik daudz cilvēku aizbrauc, jo šeit neredz nākotni. Turklāt aizbrauc nevis mana gada cilvēki, pensionāri, bet jauni cilvēki ar ģimenēm un bērniem. Viņi netaisās atgriezties, un viņu bērni ar laiku pat vairs nerunā latviski. Man personīgi tas ir vissāpīgākais. Mēs runājam, kā cilvēkus sauksim atpakaļ. Bet – uz ko? Ja nav darba vietu un nav kur dzīvot, ar dziesmām vien cilvēkus atpakaļ nepasauksi. Es zinu daudzus, kuri ļoti labprāt atgrieztos, ja šeit būtu darbs un mājoklis. Viņi ārzemēs neko nav dabūjuši par velti. Latvieši strādā smagi, paši ir izsitušies, atraduši darbu un dzīvesvietu. Nav tā, ka viņi tur visi kļuvuši par miljonāriem. Viņi tikpat labprāt strādātu Latvijā un šeit uzturētu savas ģimenes. Bet kur ir tās iespējas?

– Ko varētu darīt, lai šādas iespējas rastos arī laukos?

– Manā uztverē nodokļu sistēma lauku attīstību neveicina. Vajadzētu diferencēt nodokļus laukiem un attālākām vietām, īpaši jaunajiem uzņēmējiem. Varbūt sākumā viņus pat vajadzētu atbrīvot no daļas nodokļu, lai cilvēks vispār gribētu un varētu sākt savu biznesu. Bet mēs viņu nokaujam jau pašā sākumā. Tāpat ir ar mājokli. Es saprotu – ja cilvēkam ir trīs vai četri dzīvokļi, viņš tos izīrē un pelna, tad ir nodoklis. Bet vienīgā māja? Kad mēs cēlām savu māju, mums neviens nepalīdzēja. Paši cīnījāmies, kā varējām, un cēlām gadiem. Kad beidzot esi māju uzcēlis, pēkšņi izrādās – esi baigais bagātnieks un par to atkal kārtīgi jāmaksā.

– Pēc tik kritiska vērtējuma – kāpēc tomēr cilvēkam būtu jāiet uz vēlēšanām?

– Noteikti jāiet! Tā nav joka lieta. Mums ir pietiekami daudz nepatīkamu kaimiņu, un mums pašiem ir jāiet uz vēlēšanām. Sava Latvija mums ir jānotur. Vēl tikai trūktu, lai mēs neietu vēlēt – tad daudz ko varam pazaudēt. Nekas mums nav viegli nācis, bet pazaudēt ir ļoti, ļoti viegli.